Cilvēka balss un mūzikas pārraidīšanu ar elektromagnētisko svārstību starpniecību pirmo reizi eksperimenta veidā īstenoja amerikāņu radiotehniķis Redžinalds Fesendens (Reginald Aubrey Fessenden) 1906. gada 24. decembrī. Pastāvīgie radioraidījumi sākās 1920. gada 2. novembrī Pitsburgā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Turpmākajos gados pakāpeniski radio stacijas tika iekārtotas visās Eiropas valstīs, tostarp Latvijā 1925. gadā. Radio žurnālistikas kā īpašas komunikācijas formas veidošanās prasījusi ilgāku laiku, jo sākumā radio tika uzskatīts galvenokārt par izklaides mediju. Angļu valodā tāpēc iesakņojies “komerciālā” radio jēdziens: radio aparātus tirgoja patēriņa preču veikalos, ko ASV uzraudzīja Tirdzniecības departaments (Department of Commerce). Ziņu pārraidīšanai radio viļņos pretojās laikrakstu redakcijas, kas baidījās pazaudēt drukātās preses auditoriju un līdz ar to arī reklāmdevējus. Preses monopolu uz ziņām pakāpeniski dažādās valstīs atcēla 20. gs. 30. gados. Radio pierādīja sevi kā operatīvās informācijas sniedzējs kritiskās situācijās, piemēram, nelaimes gadījumos un katastrofās. Valstīs ar lielu teritoriju un neattīstītu transporta satiksmi radio atvieglojis informācijas pārraidīšanu attālāko apgabalu iedzīvotājiem. 50.‒60. gados komerciālais radio ASV un dažās Eiropas valstīs ierosinājis pretējo tendenci ‒ uz auditorijas sašaurināšanos. Elektromagnētisko signālu pārraidīšana ar frekvenču modulāciju (FM diapazons) ļāvusi dibināt raidstacijas, kuru signāls ir sasniedzams tikai nelielā teritorijā, tādējādi radot iespēju piedāvāt konkrēto kopienu interesējošo saturu. Mērķa auditorijas vieno kopīga dzīves vieta (novads) vai sociālais statuss (piemēram, studentu pilsētiņas iemītnieki). Frekvenču modulācija atrisināja radio komunikācijai atvēlēto elektromagnētisko frekvenču deficīta problēmu: šajā diapazonā ir vieta daudz lielākam skaitam raidstaciju nekā amplitūdas modulācijas (AM) diapazonā. AM radio raidīja “visiem par visu”, savukārt FM radio uzrunāja mērķa auditorijas, pielāgojot saturu to interesēm un mūzikas gaumei. Par mūsdienu radio var runāt kā par “šaursaziņas” mediju.

AM radio veidoja vispārējā satura programmas visiem iedzīvotājiem raidītāja aptveres teritorijā (parasti valsts robežās), FM radio saturs ir atkarīgs no izvēlētās mērķa auditorijas informatīvajām interesēm un mūzikas gaumes. Satura klasifikācijas pamatā ir formāta jēdziens. Raidstacijas ir iedalāmas trīs kategorijās: mūzikas, ziņu un sarunu (talk), jauktais (mūzika un sarunas) formāts.

Mūzikas formāta raidstacijas raida kāda noteikta stila mūziku (klasiskā, džezs, roks, kantrīmūzika). Mūzikas stiliem mainoties, mainās auditoriju gaume un tādējādi arī formāta saturs. Mūzikas formātā nelielā apjomā iekļauj žurnālistikas saturu: ziņas, ikdienā noderīgu informāciju, intervijas par aktualitātēm.

Ziņu un sarunu formātā ir sastopami visi žurnālistikas žanri: ziņas, komentāri, reportāžas, apraksti, intervija, sarunas, diskusijas.

Jauktais formāts raksturo 20.‒80. gadu AM raidstacijas un mūsdienu sabiedrisko radio. Bez ziņu un sarunu žanriem programmā skan arī mūzika, raidlugas, literatūras lasījumi.

Formātu mērķa auditorijas raksturo saskaņā ar sociāli demogrāfiskiem parametriem: vecumu un izglītību (skat. 1. attēlu). Klasiskās mūzikas radio klausītājiem parasti ir augstāks izglītības līmenis un viņi ir vecāki, Current Hit Radio (CHR, aktuālo hitu radio) auditorija ir gados visjaunākā.

Radio žurnālistikas pamata žanri ir ziņa, komentārs, reportāža, intervija. Vienā vai vairākos žanros sagatavotos materiālus izmanto dažādu veidu raidījumos: ziņās, komentāros, apskatos, žurnālos, intervijās, diskusijās, telefonprogrammās (call-in). Žanru un raidījumu veidu nosaukumi reizēm sakrīt, tāpēc jāievēro, ka, vērtējot tos, jāpielieto atšķirīgi kritēriji. Piemēram, ziņas žanrā jāievēro objektivitātes princips, kamēr ziņu raidījums var iekļaut subjektīvus viedokļus un interpretācijas (sižeti komentāra, intervijas, reportāžas žanrā). 

Ziņas žanrs ir faktoloģiskās informācijas izklāsts par notikumu, kas risinājies vai kļuvis zināms pēdējo 24 stundu laikā. Ziņā var iekļaut citātus no intervijām ar notikuma dalībniekiem un aculieciniekiem, žurnālista novērojumus notikuma vietā.

Komentāra žanrs ir faktu interpretācija. Komentētājs – žurnālists vai eksperts – izklāsta faktus, veido cēlonības attiecības starp tiem, argumentē savus spriedumus. Mediju dienaskārtībā parasti nonāk problēmjautājumi, kuri skar dažādu indivīdu un sociāli ekonomisko grupu atšķirīgās intereses un kuriem pastāv dažādi risinājumi. Komentētājam ir jāprezentē dažādi informācijas avotu skatījumi uz problēmjautājumu un to risinājumiem. Argumentācijā komentētājs demonstrē iesaistīto pušu vēstījumu stiprās un vājās puses.

Reportāžas žanrā žurnālists ļauj klausītājam iztēloties cilvēkus, priekšmetus, notikumus un vietas. Žurnālists apraksta to, ko redz, ar vārdiem, ilustrē ainu ar raksturīgiem trokšņiem, intervē cilvēkus, kuri stāsta par savu dzīves pieredzi, apraksta un skaidro savas darbības, spriež par savu interešu kopību ar citu cilvēku interesēm un atšķirību no tām.

Intervijas žanrs ir saruna ar vienu vai vairākiem cilvēkiem. Radio žurnālistikā izšķir trīs interviju paveidus.

Informācijas intervijās noskaidro faktus un viedokļus. Ierastie jautājumi šajās intervijās ir kurš, kas, kur, kāpēc, kad un kā. Intervija kā žanrs ir jāšķir no intervijas kā metodes. Vairumu informācijas žurnālists iegūst sarunās ar citiem cilvēkiem, taču ne visa šādi iegūta informācija ir jāpasniedz klausītājam intervijas žanrā. Daļu informācijas žurnālists var apkopot, kopsavilkt un pārstāstīt, nepieciešamības gadījumā atsaucoties uz informācijas avotu.

Interpretācijas intervijā sarunas biedrs interpretē jau zināmos faktus, lūkojoties nākotnē un ieskicējot iespējamās sekas. Šīm intervijām var būt atšķirīgie mērķi:

• pārliecināšana: iepazīstināt ar konfliktējošiem viedokļiem un risināt konfliktu, pārliecinot pretējo pusi par piedāvāto argumentu un rīcības pareizumu;
• sarunāšanās: iepazīstināt ar konfliktējošām interesēm un meklēt kompromisu, kas apmierina abas puses;
• apspriešana: iepazīstināt ar problēmjautājumu un meklēt risinājumus, kas novedīs pie vēlamā rezultāta;
• strīds: ļaut konfliktējošām pusēm paust savu situācijas redzējumu un iebildumus pretiniekam, tādējādi iekļaujot auditorijas redzes lokā to sociālo grupu intereses un viedokli, kuras nav pārstāvētas politiskajā un mediju dienaskārtībā. 

Emocionālajās intervijās žurnālists rāda cilvēku pozitīvās un negatīvās emocijas, kas raksturo viņu attieksme pret notikumiem, vidi, citiem cilvēkiem. Emocijas ir svarīgas, jo spēj ieinteresēt klausītāju un izraisīt empātiju. Pirms intervēšanas vai ieraksta raidīšanas ēterā žurnālistam jāizvērtē sarunas ētiskie aspekti: vai cilvēki vispār vēlas dalīties ar emocijām, vai emocionālā atklāsme nenodarīs pāri viņiem pašiem vai viņu tuviniekiem.

Satura veidošanu radio žurnālistikā nosaka divu izteiksmes līdzekļu – runātā vārda un vides trokšņu – īpatnības. Rakstītais teksts pieļauj informāciju telpisku uztveri: lasīšanu var sākt no jebkuras vietas, teikumus ir iespējams lasīt sev piemērotā ātrumā, pārlasīt vēlreiz, lai saprastu vārda nozīmi. Runas uztvere ir lineārā: klausītājam informācija jāuztver runātāja piedāvātajā secībā. Uztveršanas atvieglošanai kalpo mutvārdu valodas noteikumi, kas žurnālistam jāievēro, rakstot tekstus lasīšanai pie mikrofona visos radio žurnālistikas žanros: 

• jāraksta īsus teikumus: teikuma priekšmets, izteicējs, papildinātājs;
• minot personu pirmo reizi, jānosauc tās amatu, vārdu un uzvārdu, nākamajās reizēs var lietot vai nu amatu, vai uzvārdu;
• jāatkārto personvārdi, retāk lietojiet aizvietojošos vietniekvārdus;
• nepieciešams saīsināt un vienkāršot personu amatu nosaukumus;
• nevajadzētu lietot daudz skaitļu, nepieciešamības gadījumā tie jānoapaļo;
• nepieciešams izvairīties no ciešamās kārtas un verbālsubstantīviem, jo tie slēpj darītāju;
• jālieto tikai pazīstamu organizāciju nosaukumu saīsinājumus (NATO, ANO), mazāk pazīstamus un nelabskanīgus saīsinājumus nepieciešams aizvietot ar pilniem nosaukumiem.

Vides trokšņi ļauj klausītājam iztēloties notikuma vietu, intervijā tie raksturo cilvēka privāto vai publisko dzīves un darba telpu. Gatavojot raidījuma ierakstu, vidi raksturojošos trokšņus žurnālists ieraksta atsevišķi no intervijām, bet cilvēkus intervē klusā telpā. Skaņu montāžas procesā runāto tekstu savieno ar trokšņiem, līdzsvarojot skaļumu tā, lai trokšņi netraucētu uztvert runu. Žurnālists ar vārdiem apraksta notikuma vietu un intervējamos cilvēkus, rosinot klausītāju iztēli. 

Radio žurnālistikas attīstība bijusi atkarīga no tehnoloģiju un auditorijas koncepciju attīstības. Ziņu, intervijas un komentāra (priekšlasījuma) žanra dominēšanu 20. gs. 20. gados noteica skaņu ierakstīšanas tehnoloģijas trūkumus: žurnālisti un eksperti lasīja uzrakstītos tekstus un sarunājās ar citiem cilvēkiem studijā pie mikrofona. Vaska skaņu plates deva iespēju ierakstīt sarunas un trokšņus notikumu vietā. Skaņu ieraksti magnetofona lentē ļāva montēt intervijas un reportāžas. Uzlabojoties telefona sakaru kvalitātei, žurnālisti guva iespēju ziņot no notikuma vietas tiešraidē un iedibināt tūlītējo atgriezenisko saiti ar auditoriju (telefonprogrammas, call-in). Žurnālistiem digitālās tehnoloģijas paātrina informācijas vākšanu, apstrādi un pārraidīšanu. 

Digitālo tehnoloģiju pieejamība klausītājiem paplašina komunikatoru loku: pilsoniskie aktīvisti sagatavo intervijas un reportāžas par savu sociālo grupu problēmjautājumiem un pārraida tās sabiedriskajos un komerciālajos medijos. Pilsoniskie komunikatori izplata skaņu ierakstus arī neatkarīgi no raidstacijām kā raidierakstus sociālo mediju kontos un tīmekļa vietnēs.

AM radio vēl pirms televīzijas rašanās sekmēja nacionālās identitātes veidošanos, klausītājam apzinoties, ka vēstījumu vienlaikus uztver vairāki cilvēki. Šis pats faktors sekmēja standarta izrunas normas izplatīšanos pāri dialektu robežām. FM radio veicinājis neprofesionālo žurnālistu iesaistīšanos programmas veidošanā ārštata autoru statusā. Telefonprogrammās cilvēki var paust viedokli, saglabājot anonimitāti, tā padarot intīmos, pretrunīgos, mazākuma grupu uzskatus par publiskās apspriešanas tematiem. Digitālās tehnoloģijas paplašina pilsonisko aktīvistu iespējas publiskot savus un savu sociālo grupu viedokļus. Radio signāla uztveršanas tehnoloģiju attīstība daudzveidoja informācijas iegūšanas veidus. Īsviļņu radio 20. gs. 30.‒90. gados nodrošināja auditorijai iespēju saņemt informāciju no citām valstīm gan svešvalodās, gan dzimtajā valodā, jo daudzās valstīs radio redakcijas sagatavoja speciālus raidījumu ārvalstu klausītājiem. Samazinoties uztvērēja izmēriem un svaram, radio klausīšanās kļuvusi mobila. Radio klausīšanās nodarbina tikai dzirdi, tāpēc klausītājs vienlaikus var veikt citas darbības: strādāt, vadīt mašīnu, sportot. Radio popularitāti palīdz uzturēt psiholoģiskā nepieciešamība pēc emocionālās saskarsmes ar citiem cilvēkiem. Klausītājs var iztēloties žurnālistu kā sarunas biedru, veidojot virtuālās draudzīgas attiecības.