Starptautiskajās attiecībās militāro humanitāro intervenci var definēt kā operāciju, ko veic organizācija vai valsts, lai glābtu dzīvības, atvieglotu iedzīvotāju ciešanas un sniegtu materiālo atbalstu cietušajiem iedzīvotājiem smagas humanitārās krīzes laikā ārvalstīs. Humanitārās intervences gadījumos šādas ciešanas mēdz būt rezultāts tam, ka valdība rosina, veicina, ignorē vai nespēj novērst tās jurisdikcijā esošo grupu ļaunprātīgu izmantošanu (piemēram, sistemātiskus cilvēktiesību pārkāpumus, etnisko tīrīšanu vai genocīdu). Piemēram, Aukstā kara laikā trīs visplašāk minētie humanitārās intervences gadījumi bija: 1971. gadā Indijas iejaukšanās Austrumpakistānā (tagad Bangladeša), lai apturētu bēgļu plūsmu; 1978. gadā Vjetnamas iejaukšanās Kampučijā (tagad Kambodža), lai likvidētu brutālo Sarkano khmeru diktatūru un 1979. gadā Tanzānijas iebrukums Ugandā, lai gāztu Idi Amina (Idi Amin Dada Oumee) despotisko režīmu.

Šo jēdzienu plaši studējuši Rietumvalstu pētnieki; pašreiz galvenajās debatēs koncentrējas uz to, kādās situācijās šāda intervence ir likumīga, kādas ir humanitārās intervences normas, vai tās ir efektīvas un kāda ir valstu motivācija piedalīties šādās misijās. Kad starptautiskajās attiecībās ir runa par humanitāro intervenci, ar to parasti ir domāta militāra iejaukšanās. Tomēr valsts var arī rīkoties, izmantojot nemilitārus līdzekļus (piemēram, finansiāla atbalsta sniegšana sabiedrotajam, ekonomiskas sankcijas vai publiska zvērību veicēju apkaunošana), lai iejauktos humanitārās krīzēs, kurās ir smagi cilvēktiesību pārkāpumi (grave human rights violations). Nemilitārās iejaukšanās veidiem ir pievērsta daudz mazāka uzmanība, un tie ir daudz mazāk pētīti.

Lai arī humanitārās intervences idejas ir atrodamas daudzu filozofu un teorētiķu darbos gadsimtu garumā, piemēram, Hugo Grocija (Hugo Grotius), Imanuela Kanta (Imanual Kant) un Džona Stjuarta Milla (John Stuart Mill) darbos, šī jēdziena mūsdienu izpratne nāk no Aukstā kara perioda. Pēc Otrā pasaules kara jaunizveidotās Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) statūti aizliedza spēka lietošanu starptautiskajās attiecībās, izņemot divas situācijās: ja ANO Drošības padome pilnvaro militāro misiju saskaņā ar ANO Statūtu VII nodaļu un / vai pašaizsardzībā pret bruņotu uzbrukumu (saskaņā ar Statūtu 51. punktu, t. s. pašaizsardzības klauzulu).

Neskatoties uz ANO aizliegumiem lietot spēku, vairākas humanitārās intervences misijas notika Aukstā kara laikā. Tajā laikā šīs iejaukšanās bija pretrunīgas un plaši nosodītas pasaulē, jo tās pārkāpa valstu suverenitātes principu starptautiskajās attiecībās. Pēc Aukstā kara beigām daudzi uzskatīja, ka brutāliem valstu vadītājiem nedrīkst ļaut izmantot valsts suverenitāti kā iemeslu, lai tie paliktu nesodīti, un ka starptautiskajai valstu kopienai ir nepieciešams iejaukties, lai apturētu plaši izplatītus, smagus cilvēktiesību pārkāpumus. Tādēļ 20. gs. 90. gados bija daudz humanitārās intervences misiju, un šī desmitgade tiek plaši uzskatīta kā humanitārās diplomātijas “zelta laikmets”. Sākot ar 21. gs. sākumu, ir pieaudzis skepticisms par humanitārās intervences efektivitāti un lietderību, un šādu misiju ir bijis daudz mazāk.

Ir nepieciešams atšķirt humanitāro intervenci no ANO miera uzturēšanas misijām un radniecīgā koncepta – pienākuma aizsargāt (Responsibility to Protect, R2P). Pirmkārt, pastāv vairākas svarīgas atšķirības starp humanitāro intervenci un tradicionālajām ANO miera uzturēšanas misijām. ANO miera uzturēšanas misijām ir jābūt pilnvarotām ANO Drošības padomē, un šīs misijas parasti ir pieņēmušas valstu vadības, uz kurām tās tiek sūtītas. Tajā pašā laikā humanitārās intervences misijas tiek nosūtītas bez tās valsts piekrišanas, kurā tās iejaucas. Organizācijas vai valstis, kas šādās misijās iesaistās, pamato tās kā humanitārās militārās misijas, kas tiek nosūtītas uz konflikta zonām, lai novērstu smagus cilvēktiesību pārkāpumus, genocīdu, masveida dzīvību zaudēšanu, milzīgu piespiedu migrāciju un līdzīgas smagas humanitārās katastrofas.

Pienākums aizsargāt tika ieviests 21. gs. sākumā. 2001. gadā Starptautiskā intervences un valsts suverenitātes komisija (International Comimission on Intervention and State Soveriegnty; ad-hoc, neatkarīga ANO komisija) izdeva ziņojumu “Pienākums aizsargāt” (The Responsibility to Protect). Ziņojumā norādīts, ka gadījumos, kad notiek vai nu liela mēroga civiliedzīvotāju bojāeja, vai tā ir nenovēršama un konkrētās valsts valdība nespēj vai nevēlas aizsargāt tās iedzīvotājus, starptautiskajai sabiedrībai ir pienākums iejaukties. R2P attiecas uz šādiem četriem noziegumiem: genocīds, kara noziegumi, etniskā tīrīšana un citi noziegumi pret cilvēci.

Kopumā R2P ietver trīs pīlārus: 1) katra valsts ir atbildīga, lai tās iedzīvotāji netiek pakļauti zvērīgiem noziegumiem; 2) valstis var saņemt starptautisko palīdzību šīs atbildības izpildē; 3) ir nepieciešama starptautiskās sabiedrības savlaicīga un izlēmīga reakcija vai tai ir pienākums reaģēt, ja notiek zvērīgi noziegumi. Šie principi tika arī vēlāk apstiprināti ANO 2005. gada Pasaules samitā (World Summit). Šī augstā līmeņa sapulce sekoja ANO 2000. gada Tūkstošgades samitam (Millennium Summit), un tajā valstu pārstāvji ieradās, lai lemtu par svarīgiem jautājumiem, saistītiem ar attīstību, drošību, cilvēktiesībām un ANO reformu. Samita laikā tika precizēts, ka R2P intervencei arī ir nepieciešams Drošības padomes akcepts. Lai arī vairākums Rietumvalstu redz R2P caur 3. pīlāru (pienākums reaģēt un iejaukties), lielākā daļa attīstības valstu dod priekšroku 2. pīlāram (palīdzība valstij, kurā notiek izteiktā vardarbība).

Vienlaikus starptautiskajās attiecībās joprojām tiek diskutēts, vai Drošības padomes atļauja ir vienmēr nepieciešama, it īpaši pēc veiksmīgās Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) misijas Kosovā 1999. gadā bez ANO autorizācijas. Sabiedroto spēku misijas Kosovā (Operation Allied Force) mērķi bija apstādināt serbu etniskās tīrīšanas kampaņu un nodrošināt Kosovas albāņu drošu atgriešanos.

Vērtējot notikumu attīstību, arvien vairāk cilvēku un valstu vadītāju ir apšaubījuši R2P spēju radīt būtiskas pārmaiņas un pasaules gribu šādas misijas organizēt kopš 2011. gada. Neskatoties uz veiksmīgu intervenci, lai palīdzētu nemierniekiem, kas cīnījās pret brutālo Muamara Kadafi (Muammar Gaddafi) režīmu Lībijā, pilsoņu karš šajā valstī turpinājās daudzus gadu pēc intervences. Neskatoties uz plašu civiliedzīvotāju bojāeju kopš 2011. gada notiekošajā krīzē Sīrijā, humanitārā intervence netika uzsākta. Kopš 2011. gada ir bijušas vairākas ANO miera uzturēšanas misijas ar koncentrēšanos uz civiliedzīvotāju aizsardzību, nevis R2P un / vai humanitāro intervenci.

Saskaņā ar Nikolasa Vīlera uzskatiem (Nicholas Wheeler) humanitārā intervence koncentrējas uz svešinieku glābšanu no ekstrēmas brutalitātes. Lai arī jēdzieni “humanitārā militārā intervence” vai “humanitārā intervence” ir lietoti jau 19. gs., pašreizējās debates par humanitāro intervenci sākās tieši Aukstā kara laikā. Jau 19. gs. Eiropas militārie spēki iejaucās Osmaņu Impērijā vismaz piecas reizes, lai aizsargātu kristiešu minoritātes. Tajā pašā laikā var pamatot, ka daudz svarīgāka par šo valstu izteiktajiem humanitārajiem motīviem bija Eiropas valstu vēlme veicināt to nacionālās intereses un vājināt Osmaņu Impēriju. Tomass Veiss (Thomas Weiss) savā grāmatā “Humanitārā intervence” (Humanitarian Intervention) raksta, ka, izņemot eiropiešu intervences 20. gs. 60. gados, lai aizsargātu maronītu kristiešus teritorijās, kas pašlaik veido Libānu, īsts humanitārās intervences gadījums nav noticis, – jo varām, kas veic iejaukšanos, ir citi (un svarīgāki) pamatmotīvi. Pētnieki, piemēram, Marta Finamore (Martha Finnamore), savā darbā demonstrē, kā koncepts ir attīstījies laika gaitā. Ja kādreiz humanitārā intervence tika veikta, lai aizstāvētu kristiešus, kopš 1945. gada militārā humanitārā intervence ir veikta gandrīz tikai ekskluzīvi, lai aizsargātu citu etnoreliģisko kopienu pārstāvjus.

Periodā pēc Otrā pasaules kara bijuši trīs svarīgi militāras iejaukšanās gadījumi (jau iepriekš minētās misijas Bangladešā, Kambodžā un Ugandā), deviņi gadījumi 20. gs. 90. gados un tikai pāris gadījumu 21. gs. Pēc Aukstā kara beigām tika uzskatīts, ka valstis var militāri iejaukties un pārkāpt citu valstu suverenitāti gadījumos, kad šo valstu despotiskie līderi pieļauj plaši izplatītus cilvēktiesību pārkāpumus. Saskaņā ar T. Veisa domām 20. gs. 90. gados bija deviņi humanitāras intervences gadījumi šādās teritorijās: Libērija, 1990.–1997. gada sākums; Irāka, 1991. gads–pašlaik; bijusī Dienvidslāvija, 1992. gads–pašlaik; Somālija, 1992.–1993. gads; Ruanda, 1994.–1996. gads; Haiti 1994.–1997. gads; Sjerraleone, 1997. gads–pašlaik; Kosova, 1999. gads–pašlaik; Austrumtimora, 1999. gads. Pēdējos gados papildu humanitāro iejaukšanos ir veikusi Apvienotā Karaliste Sjerraleonē 2000. gadā; Francija Kongo Demokrātiskās Republikas austrumos 2003. gadā; NATO Lībijā 2011. gadā un Francija Centrālāfrikas Republikā 2013.–2014. gadā. Apgalvojumi, ka karš Irākā (2003.–2011. gads) un militārās darbības pret t. s. Islāma valsti Sīrijā un Irākā arī ir humanitārās intervences, ir pretrunīgi.

Turklāt ir bijuši piemēri, kad valstis, kas iejaucas citu valstu procesos, ir mēģinājušas attaisnot savu iejaukšanos kā humanitāru, neskatoties uz pierādījumiem par pretējo, kā, piemēram, Krievijas iejaukšanās Gruzijā 2008. gadā un Ukrainā pēc 2014. gada. Abos šajos gadījumos Krievija apgalvoja, ka tās militārajām misijām bija humanitārs raksturs un tās tika veiktas, lai, piemēram, novērstu genocīdu un glābtu dzīvības. Vienlaikus Krievijas dezinformācija par it kā genocīdu Gruzijā un Ukrainā ir tikusi pierādīta kā nepatiesa un ir tikusi plaši noraidīta. Ir pierādīts, ka Krievija ir lietojusi humanitārās intervences diskursu nekonsekventi un kopā ar dezinformāciju.

Humanitārā intervence vienmēr ir bijis strīdīgs termins. Piemēram, ir raksturīgi, ka pastāv spriedze starp valsts suverenitāti (kas ir starptautisko tiesību pamatprincips) un vēlmi aizsargāt dzīvību un novērst civiliedzīvotāju masveida nogalināšanu un ciešanas. Humanitāro katastrofu gadījumos var būt, ka par šo ciešanu esamību ir atbildīga tās valsts valdība, kurā šie civiliedzīvotāji dzīvo. Līdz 20. gs. 90. gadiem noteicošais globālais valstu viedoklis bija tāds, ka valstu suverenitātes ievērošana ir svarīgāka nekā civiliedzīvotāju dzīvības aizsardzība (ar retiem izņēmumiem, kā, piemēram, Nirnbergas tribunāls pēc Otrā pasaules kara vai jau trīs iepriekš minētie humanitārās intervences gadījumi Aukstā kara laikā). 20. gs. 90. gados aizvien vairāk civiliedzīvotāju aizsardzība tika uzskatīta par svarīgāku prioritāti nekā valstu suverenitāte. Sākot ar 21. gs., ir pieaugusi skepse par humanitārās intervences efektivitāti un nepieciešamību.

Debates turpinās arī par to, cik efektīvas šādas humanitārās intervences ir un vai šāda iejaukšanās ilgtermiņā nenodara vairāk ļaunuma nekā labuma. Piemēram, pēc sākotnēji sekmīgās NATO humanitārās intervences Lībijā 2011. gadā valsts ieslīga pilsoņu karā, turpmākā iekšējā sadrumstalotībā un cilšu konfliktos (modern tribalism). Turklāt tādas valstis kā Indija un Ķīna vēsturiski ir bijušas ļoti piesardzīgas pret humanitāro iejaukšanos, jo parasti to uzskata par neokoloniālisma stratēģiju, ko Rietumu valstis izmanto, lai dominētu jaunattīstības valstīs. Vēl citi apgalvo, ka dominējošās lielvalstis, īpaši Amerikas Savienotās Valstis (ASV) un tās koalīcijas partneri, izmanto humānus ieganstus, lai īstenotu citādi nepieņemamus ģeopolitiskos mērķus (piemēram, vai nu režīma maiņu nedraudzīgās valstīs, vai ekonomisku interešu īstenošanu) un lai izvairītos no neiejaukšanās normas un juridiskiem starptautiskā spēka lietošanas aizliegumiem. Humanitārām intervencēm ir arī nekonsekvents raksturs, – rodas jautājums, piemēram, kāpēc notika iejaukšanās Lībijā, bet ne kopš 2014. gada notiekošajā Jemenas brutālajā pilsoņu karā. Noteiktās situācijās cerības uz humanitāru intervenci nemiernieku labā var iedrošināt tos un vest pie vardarbības eskalācijas, nevis to novērst.

Ir ļoti grūti atrisināt militāros konfliktus, un pēckonflikta valstu atjaunošana ir sarežģīts process. Veiksmīga humanitārā intervence var mazināt un pat novērst masveida cilvēku nogalināšanu, bet daudz grūtāk ir atrisināt iemeslus, kāpēc konflikts sākās konkrētajā vietā. Iejaukšanās rezultātā var tikt mainīta valsts iekšējā sociālā, politiskā un ekonomiskā struktūra. Lielvalstis var maldinoši attaisnot savas militārās kampaņas ārzemēs kā humanitārās intervences. Tajā pašā laikā, kā redzams Lībijā pēc 2011. gada, iejaukšanās var arī izraisīt turpmāku sadrumstalotību, vardarbību un karu, – lai arī Lībijā noteikta stabilitāte ir sākusi veidoties pēc tam, kad 2020. gadā tika parakstīts miera līgums, izbeidzot Otro pilsoņu karu.