Būvēts 1926. gadā Malmē, Zviedrijā, kā “Childar” norvēģu kuģniecības uzņēmumam “Wiel & Amundsen”. 1934. gadā cietis avārijā Klusajā okeānā pie Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Rietumu krasta, izremontēts un 1935. gadā pārgājis norvēģu rēderejas “Hanneseid” īpašumā. 1939. gadā to iegādājās Latvijas Apvienotā kuģniecības sabiedrība. Tilpība 4138 bruto reģistra tonnas, 7780 kravas dedveita tonnas, garums 377,6 pēdas (116 metri), platums 54 pēdas (16 metri), iegrime 22,9 pēdas (6,9 metri). Dīzeļdzinēja jauda 2000 bruto zirgspēki. Kuģis bija paredzēts beramkravu un gabalpreču pārvadāšanai.

No 1935. gada kuģa nosaukums bija “Aakre”, bet 1939. gadā to iegādājās Latvijas Apvienotā kuģniecības akciju sabiedrība, pārdēvējot kuģi par “Hercogu Jēkabu”. 1941. gadā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) varas iestādes Vladivostokā pārsauca kuģi par “Sovetskaja Latvija”, un ar šo vārdu PSRS Tālajos Austrumos tas tika ekspluatēts līdz 1967. gadam, kad izsvītrots no kuģu reģistra. Tālo Austrumu kuģniecībā “Sovetskaja Latvija” kara laikā transportēja lendlīzes kravas no ASV uz PSRS, vēlāk kādu laiku tas tika nodarbināts padomju Gulaga sistēmā ieslodzīto pārvadāšanai no Vladivostokas uz Magadānu. Kā noliktava tas izmantots pat līdz 1973. gadam. Līdz ar to “Hercogs Jēkabs” bija visilgāk izmantotais bijušās Latvijas tirdzniecības flotes kuģis PSRS. Arī neviens no Rietumos kara rezultātā nonākušajiem Latvijas tirdzniecības flotes kuģiem netika izmantots tik ilgu laiku.

Latvijas Apvienotā kuģniecības akciju sabiedrība iegādājās šo kuģi 05.1939. Rīgas–Ņujorkas regulārās kuģniecības līnijas vajadzībām. Jauna un ātra motorkuģa iegāde uzskatāma par kuģniecības sabiedrības eksperimentālu mēģinājumu modernizēt visai veco Latvijas tirdzniecības floti. Tās kuģi uzturēja satiksmi ar ASV austrumu krasta lielo pilsētu – Ņujorkas, Bostonas, Baltimoras –, kā arī ar Kanādas ostām. Līnijā iesaistītie kuģi veda uz ASV no Latvijas, Polijas, Zviedrijas un Igaunijas celulozi, kūdras pakaišus putnkopības vajadzībām un citas preces. 1939. gadā kuģim izdevās veikt divus reisus no Baltijas jūras valstu ostām uz ASV. Otrā pasaules kara sākumā kuģis atradies Kanādā, lai iekrautu labību Zviedrijai. Sakarā ar kara apstākļiem uz sāniem tam tika uzkrāsotas neitrālās Latvijas atpazīšanas zīmes, un Rīgā tas atgriezās novembrī, izejot britu un vācu kontroli. Pirmajā reisā kuģī uz ASV līdzi devās rakstnieks Vilis Veldre, kurš braucienu un redzēto ASV aprakstīja reportāžās laikrakstā “Brīvā Zeme”. Otrajā reizē kuģī uz ASV devās rakstnieks Jānis Plaudis, kura vērojumi publicēti 1940. gadā apgāda “Grāmatu Draugs” izdotajā darbā “Amerikas brīnumi: ceļojuma apraksti un atziņas ar 36 Savienoto valstu, Kanadas un Ņufaundlendes attēliem”.

Lai turpinātu komerciālo darbību un netērētu vērtīgo šķidro degvielu dīkstāves laikā, kuģis 06.01.1940. devās ārpus Baltijas jūras uz Rietumu puslodi, pa ceļam Norvēģijas ostā Narvīkā uzņemot dzelzs rūdu transportēšanai uz Baltimoru ASV. Vēlāk kuģis devās vairākos reisos starp ASV un Dienvidamerikas valstu ostām. 1940. gada jūlija beigās kā pirmais Latvijas kravas kuģis šķērsoja Magelāna jūras šaurumu un no Atlantijas okeāna iebrauca Klusajā okeānā, lai sasniegtu Kaljao ostu Peru.

Jaunā Latvijas valdība neilgi pirms valsts aneksijas PSRS sastāvā 27.07.1940. izdeva pavēli par to, ka visiem Latvijas tirdzniecības flotes kuģiem jāatgriežas kādā PSRS ostā – Murmanskā vai Vladivostokā. Šī rīkojuma 3. pants nepaklausības gadījumā piedraudēja izrēķināties ar kuģu kapteiņu piederīgajiem. “Hercogs Jēkabs” bija vienīgais Latvijas kuģis, kura vadība paklausīja šim rīkojumam. Uzzinot, ka kuģa kapteinis no Kaljao PSRS ārējās tirdzniecības uzņēmuma ASV “Amtorg” rīkojumā dosies uz citu Peru ostu pēc cukura aizvešanas uz Vladivostoku, Latvijas diplomāti centās nepieļaut kuģa nonākšanu PSRS. Kaljao ostā kuģi aizturēja. Trīs apkalpes locekļi palika Peru, nevēloties atgriezties Latvijā, bet 25 jūrnieki 03.02.1945. ieradās Vladivostokā. Galvenais iemesls, kādēļ Latvijas diplomātiem neizdevās novērst kuģa nonākšanu PSRS, bija kapteiņa, virsnieku un komandas vēlme atgriezties Latvijā, Padomju Latvijas valdības kapteinim adresētā šantāža un Latvijas konsula Buenosairesā Pētera Oliņa neuzņēmība.

Motorkuģa “Hercogs Jēkabs” kapteinis visos tā braucienos bija Liepājas ostas kapteinis Hugo Mihelsons. Pēc atgriešanās Latvijā braukšana uz tirdzniecības kuģiem viņam bija liegta, un viņš strādāja par Ventspils ostas kapteini. 1945. gada pavasarī pārcēlies uz Zviedriju, vēlāk aizceļojis uz Kanādu. Otrā pasaules kara laikā kuģa komandas locekļu likteņi izvērtās dažādi, nonākot dažādās karojošo valstu pusēs. Literatūrā minēts, ka kara beigās no Latvijas uz Rietumiem pārbēga arī lielākā daļa kuģa virsnieku. To vidū bija arī otrais stūrmanis Arvīds Kārkliņš, kurš jau 03.1941. uzrakstīja padomju ideoloģijas garā ieturētu rakstu sēriju žurnālā “Atpūta” ar nosaukumu “Mūsu drošsirdīgo jūrnieku atgriešanās”. Vecākais matrozis Krišs Pētersons cīnījās Sarkanās armijas pusē un vēlāk atgriezās Latvijā. Savukārt cits vecākais matrozis – Nikolajs Spriedējs – kuģī “Skrunda” evakuējās uz Ļeņingradu un gāja bojā cīņās par pilsētu.

Kuģa darbība guvusi visai plašu publicitāti gan Latvijas Republikas laikā, gan pēc padomju okupācijas. Pirmkārt, tādēļ, ka tas bija jauns un moderns kuģis, otrkārt, tādēļ, ka jūrnieku atgriešanās kalpoja padomju propagandas mērķiem. Latvijā 1976. gadā pat iznāca bijušā jūrnieka Rikardo Kadiķa grāmata “Hercoga Jēkaba odiseja”, bet trimdā kāds bijušais apkalpes loceklis laikrakstā “Laiks” 1972. gadā 16 turpinājumos plaši aprakstīja detalizētu kuģa gaitu Latvijas tirdzniecības flotē darbā “Starp divām pasaulēm”. Vēlāk, 20. gs. 80. gadu beigās, R. Kadiķis publicēja stāstu par kuģa “Hercoga Jēkabs” pēdējo braucienu Latvijas tirdzniecības flotē vēlreiz, mēģinot atbrīvot to no atsevišķiem padomju perioda ideoloģiskajiem uzslāņojumiem.

Padomju Latvijā kuģa liktenis atspoguļots arī mākslā. Gunārs Cīrulis un Anatols Immermanis 1963. gadā, iedvesmojoties no kuģa “Hercoga Jēkabs” atgriešanās PSRS, piedzīvojumu un zinātniskās fantastikas sērijā izdeva stāstu “Tobago maina kursu”, kas 1965. gadā ekranizēts tāda paša nosaukuma Rīgas kinostudijas spēlfilmā (režisors Aleksandrs Leimanis).