Parantennulidae dzimtas ērces ir 0,6–1 mm garas, dzeltenīgā līdz gaiši brūnā krāsā. Tās sedz viens nedalīts muguras vairogs. Uz I kāju pāra ķepiņām nav ambulakrālā aparāta. II–IV kāju pāra ķepiņām ir lieli piesūcekņi un smalki nadziņi. Parantennulidae dzimtas ērces I kāju pāri kustina gandrīz nepārtraukti, līdzīgi kā to dara kukaiņi ar taustekļiem, izzinot apkārtējo vidi. Heliceras ir bez zobiem un ar slaidiem pirkstiem, kuriem attīsti atlokveida piedēkļi. Uz pedipalpu stilba ir pieci vai seši matiņi. Mātītēm sternālie un metasternālie vairodziņi nav pārstāvēti. Ar sternālo vairogu nesaistītā ģenitālā plāksnīte – pseidosternoginums – ir bez matiņiem un porām. Nav novērota jebkāda šo ērču reakcija uz gaismu.
Parantennulidae ērces
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Parantennulidae dzimtas ērces ir saistītas ar Vecās un Jaunās pasaules daudzkājiem (Myriapoda) un skrejvabolēm (Coleoptera, Carabidae). Zinātnieki ir veikuši Micromegistus barkeri bioloģijas pētījumus laboratorijā. Ērces ievāca dabā no trijām skrejvaboļu sugām (Scarites subterraneus, Evarthrus sodalis colossus, Patrobus longicornis) Kanzasā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Ērces pārsvarā uzturējās uz vaboļu koksām un II kāju pāra ciskas un stilba, mazākā mērā – uz citām kājām vai galvkrūtīm. Micromegistus barkeri mātītes ir dzīvdzemdētājas. Tām divas olas attīstās gandrīz vienlaicīgi un aizņem apmēram pusi no mātītes opistosomas. Jaunās ērces piedzimst, mātītēm atrodoties uz vabolēm. Viena metiena attīstība ilgst aptuveni 14 dienas. Pēc ērces kāpura piedzimšanas tas trīs līdz piecas minūtes paliek, pieķēries pie mātītes vēderpuses, tad pārvietojas uz tās mugurpusi. Nedaudz vēlāk ērces kāpurs pārvietojas uz skrejvaboles ķermeni. Visas Micromegistus barkeri attīstības stadijas uzturas uz skrejvabolēm. Laboratorijas apstākļos kāpura attīstība noritēja 15–20 dienas, protonimfas attīstība – 12–15 dienas, deitonimfas – 15–20 dienas. Pieaugušie ērču īpatņi uz skrejvaboles atradās aptuveni četrus mēnešus. Dabā Micromegistus barkeri, iespējams, pārziemo kopā ar skrejvabolēm to augsnē veidotajos tuneļos.
Micromegistus barkeri barojas ar skrejvaboļu (Carabidae) ādas un dziedzeru izdalītajiem sekrētiem, kā arī ar organiskajām atliekām, ko atrod, pielipušas pie skrejvaboļu mutes orgāniem vai vaboles ķermeņa. Heliceru pirkstu atlokveida izaugumus ērces izmanto, lai savāktu skrejvaboļu dziedzeru izdalītos sekrētus. Plēsonība Parantennulidae dzimtas ērcēm nekad nav novērota.
No sugas Parantennulus scolopendrarum līdz šim atrastas tikai mātītes. Tēviņi un ērču nepieaugušās stadijas nav zināmas.
Parantennulidae dzimtā pašreiz ir zināmas trīs ģintis un četras sugas:
| Ģintis | Sugas |
| Parantennulus (Berlese, 1904), uz simtkājiem Chilipoda (Myriapoda) | Parantennulus scolopendrarum (Berlese, 1886), uz simtkāja Scolopendra cingulata (Chilopoda, Scolopendridae), Florence (Itālija), Odesas apgabals (Ukraina) |
| Diplopodophilus (Willmann, 1940), uz daudzkājiem Myriapoda | Diplopodophilus antennophoroides (Willmann, 1940), uz daudzkāja Apfelbeckia lendenfeldi (Myriapoda, Schizopetalidae), Balkānu pussala |
| Micromegistus (Trägårdh, 1948), uz skrejvabolēm Carabida (Coleoptera) | Micromegistus barkeri (Trägårdh, 1948), uz skrejvaboles Scarites subterraneus (Carabida, Coleoptera), Teksasa, Kanzasa, Misisipi (ASV), uz skrejvabolēm Evarthrus sodalis colossus, Patrobus longicornis (Carabida, Coleoptera), Kanzasa |
| Micromegistus gourlayi (Womersley, 1958), endēma suga uz skrejvaboles Megadromus (Megadromus) antarcticus (Carabidae, Coleoptera) Jaunzēlandē |
Nav zināma.