Jauno ekonomiku raksturo revolucionāras pārmaiņas, kas saistītas ar strauju informācijas tehnoloģiju (IT) attīstību, inovācijām un industriālās ražošanas lomas samazināšanos (deindustrializāciju). Tās raksturīgākā iezīme ir digitālā revolūcija, kas saistīta ar dekoncentrācijas procesiem un informācijas apmaiņas strauju pieaugumu. Tā kā jaunā ekonomika ir jauns pētīšanas objekts, pastāv dažādi šī jēdziena traktējumi un apzīmējumi ‒ to dēvē gan par inovāciju, gan tīklu, gan zināšanu ekonomiku. Lai arī tai nav vienotas definīcijas, ir vairāki aspekti, kuros ekonomisti ir vienoti. Jaunā ekonomika ir pieaugoša, globāla ekonomika, kurā uzņēmumi sacenšas un sazinās savā starpā vispasaules tirgū. Jaunā ekonomika ir zināšanu ekonomika, kuras pamatā ir zināšanas kā ražošanas resurss. Tajā dominē augstās tehnoloģijas un uz zināšanām bāzētās preces un pakalpojumi. Jaunā ekonomika ietver augstu un vidēji augstu tehnoloģiju rūpniecību, kā arī zināšanu ietilpīgos pakalpojumus. Tā attiecas uz nozarēm, kurās cilvēki arvien vairāk ir atkarīgi no datoriem, telekomunikācijām un interneta, lai ražotu, pārdotu un izplatītu preces un pakalpojumus. Jaunajā ekonomikā uzņēmumi gūst labumu ne tikai no zināšanām, ko rada paši, bet arī no kopējā zināšanu daudzuma ekonomikā, kas laika gaita gaitā palielinās, jo uzņēmumi investē zināšanu uzkrāšanas procesā.