Jauno ekonomiku raksturo revolucionāras pārmaiņas, kas saistītas ar strauju informācijas tehnoloģiju (IT) attīstību, inovācijām un industriālās ražošanas lomas samazināšanos (deindustrializāciju). Tās raksturīgākā iezīme ir digitālā revolūcija, kas saistīta ar dekoncentrācijas procesiem un informācijas apmaiņas strauju pieaugumu. Tā kā jaunā ekonomika ir jauns pētīšanas objekts, pastāv dažādi šī jēdziena traktējumi un apzīmējumi ‒ to dēvē gan par inovāciju, gan tīklu, gan zināšanu ekonomiku. Lai arī tai nav vienotas definīcijas, ir vairāki aspekti, kuros ekonomisti ir vienoti. Jaunā ekonomika ir pieaugoša, globāla ekonomika, kurā uzņēmumi sacenšas un sazinās savā starpā vispasaules tirgū. Jaunā ekonomika ir zināšanu ekonomika, kuras pamatā ir zināšanas kā ražošanas resurss. Tajā dominē augstās tehnoloģijas un uz zināšanām bāzētās preces un pakalpojumi. Jaunā ekonomika ietver augstu un vidēji augstu tehnoloģiju rūpniecību, kā arī zināšanu ietilpīgos pakalpojumus. Tā attiecas uz nozarēm, kurās cilvēki arvien vairāk ir atkarīgi no datoriem, telekomunikācijām un interneta, lai ražotu, pārdotu un izplatītu preces un pakalpojumus. Jaunajā ekonomikā uzņēmumi gūst labumu ne tikai no zināšanām, ko rada paši, bet arī no kopējā zināšanu daudzuma ekonomikā, kas laika gaita gaitā palielinās, jo uzņēmumi investē zināšanu uzkrāšanas procesā.

“Tradicionālais” jeb industriālais ekonomikas modelis parādījās 19. gs. sākumā līdz ar rūpniecisko revolūciju Anglijā un citās tā laika “lielajās” pasaules ekonomikās (Vācijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Japānā) un pastāvēja līdz pat 20. gs. otrajai pusei, kad arvien lielāku nozīmi ieguva finanšu kapitāls, naudas un vērtspapīru tirgi un sāka dominēt finanšu ekonomikas modelis. Savukārt 20. gs. beigās līdz ar straujo un dinamisko IT attīstību un izplatību par galveno ekonomikas virzītāju kļuva zināšanas un sāka attīstīties jaunais, uz zināšanām un informāciju bāzētais ekonomikas modelis. Jaunajā ekonomikā stratēģiskais faktors ir intelektuālais kapitāls jeb zināšanu kopa, kuru cilvēki izmanto lēmumu pieņemšanā vai rīcības veikšanā.

Jaunās ekonomikas attīstības rezultātā mainās atsevišķi ekonomikas parametri un pilnveidojas klasiskās ekonomikas teorijas nosacījumi  Jaunajai ekonomikai ir jauna, uz zināšanām bāzēta resursu bāze. Klasiskā ekonomikas teorija par galvenajiem resursiem uzskatīja darbu, kapitālu, zemi un dabas resursus. Jaunās ekonomikas dzinulis un mērķis ir intelektuālais kapitāls, bet bagātības mērs ‒ cilvēka radošās spējas.  Jaunā ekonomika par būtisku resursu izvirza idejas, jo darbs un kapitāls tās izpratnē dod rezultātu tikai tad, kad ir radītas idejas. Jaunajā ekonomikā pats cilvēks ir noteicošais faktors attīstības nodrošināšanā. Izglītots cilvēks kļūst par informācijas un zināšanu nesēju un glabātāju, galveno ekonomikas izaugsmes faktoru un nacionālās bagātības radītāju. Spēja efektīvi organizēt un komunicēt balstoties uz šīm zināšanām un informāciju ir īpaši svarīga jaunās ekonomikas apstākļos. Tādējādi zināšanu uzkrāšana ir galvenais jaunās ekonomikas laikmeta attīstības ietekmējošais faktors.

Jauno ekonomiku raksturo vairākas pazīmes.

1. Telekomunikāciju un interneta attīstība

Internets un telekomunikācijas ir līdzekļi, kuri nodrošina jaunās ekonomikas iespējas: ar to palīdzību var ātri iegūt informāciju, tie var būt kā starpnieki saimniecisko darījumu kārtošanā. IT ļauj sadarboties un strādāt daudz ciešāk ar partneriem un piegādātājiem, ātri piedāvāt tirgum jaunus produktus. Jaunajā ekonomikā starpnieki tiek izslēgti un tiek veidotas tiešo piegāžu ķēdes – ražotāji un pakalpojumu sniedzēji sadarbojas tieši ar patērētājiem jeb lietotājiem.

2. Vērtību dematerializācija

Jaunajā ekonomikā informācija un zināšanas ir galvenās vērtības, savukārt materiālā īpašuma un skaidrās naudas nozīme samazinās. Jauno ekonomiku var raksturot kā virtuālu ekonomiku, kurā ekonomikas apjomu aizstāj ātrums un tehnoloģijas nojauc attāluma (ģeogrāfiskās) barjeras. Uzņēmumi cenšas atbrīvoties no preču un izejvielu krājumiem, samazina biroja telpas, papīra dokumentus aizstāj elektroniskie dokumenti. Informācijas un zināšanu apgūšanas rezultātā samazinās arī vajadzība pēc darbaspēka, notiek straujš darba ražīguma pieaugums. Nekustamais īpašums zaudē savu nozīmi, izdevīgāk ir to īrēt, nevis paturēt. Tirgus darījumus aizstāj stratēģiski izdevīgas alianses, sadarbība un vienošanās par peļņas sadali (uzņēmumi veido kopīgus fondus un izmanto kopīgus resursus, lai veidotu plašus piegādātāju un patērētāju tīklus). Mainās arī saražotās produkcijas veids un attiecība starp precēm un pakalpojumiem (notiek pāreja no smagām fiziskām precēm uz pakalpojumiem un nemateriālām precēm). Ražošanas process un preces dzīves cikls kļūst īsāks. Jaunajā ekonomikā preces pārdošana nav primāra, svarīgāk ir izveidot ilgstošu sadarbību ar klientu, piedāvājot tam arvien jaunas iespējas. Industriālās preces aizstāj kultūras preces (notiek kultūras un cilvēku attiecību komercializācija).

3. Globalizācija

IT un komunikācijas attīstība samazina ieejas barjeras nacionālajos tirgos, ļauj firmām strādāt starptautiskā mērogā. Jaunajā ekonomikā informācijas pieejamībai un piekļuvei ir izšķiroša loma. Ģeogrāfisko telpu aizstāj kibertelpa, kur notiek apmaiņa ar informāciju, zināšanām, pieredzi. Jaunā ekonomika ir nelielu uzņēmumu jeb molekulu ekonomika, kur ekonomikas mērogs tiek sasniegts, apvienojot tīklā šīs “molekulas”. Plaši izplatītās IT rada plašu starpsavienojumu un savstarpēju atkarību kopu, kas padara nacionālās ekonomikas par vienu kopēju globālu tirgu.

Jaunajā ekonomikā mainās ekonomikas darbības principi. To raksturo strauji darbības tempi, nepārtraukti esošo produktu un procesu uzlabojumi, jaunu produktu un procesu radīšana, investīciju pieaugums pētniecībā un attīstībā, kā arī ļoti ātra jauno tehnoloģiju izplatība un jauno atklājumu ievērojami ātrāka pieejamība citām biznesa struktūrām (tajā skaitā konkurentiem), ātrāks to praktiskais pielietojums. Tāpat uz zināšanām balstītas ekonomikas attīstība nav iedomājama bez fundamentālām inovācijām, kas aptver pilnīgi visas tautsaimniecības nozares un darbības jomas un kam piemīt globāls un sistemātisks raksturs. Inovācijas kļūst par galveno konkurences ieroci jaunās ekonomikas apstākļos, tādējādi jauninājumu plūsmas saglabāšanai ir izšķirošā nozīme, lai uzņēmums saglabātu savu vietu tirgū. Spēja radīt, izplatīt un izmantot zināšanas ir galvenais konkurences priekšrocību un bagātības radīšanas avots.

Jaunās ekonomikas koncepcija parādījās 20. gs. beigās un aktualizējās 21. gs. sākumā. No tehnoloģiskā viedokļa jaunās ekonomikas laikmets sākās 1970. gadā, kad uzņēmumā Intel tika izgudrots mikroprocesors. 20. gs. 80. gados strauji attīstījās informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, kas mainīja tirgu un pavēra plašas iespējas nelieliem (vietējiem) uzņēmumiem konkurēt ar lieliem (starpnacionāliem) uzņēmumiem. IT kļuva lētas un plaši izplatītas iedzīvotāju vidū. Patērētājiem tika piedāvāti faksa aparāti, personālie datori, video spēles un tamlīdzīgi produkti, kas guva arvien lielāku popularitāti. 90. gados kļuva skaidrs, ka IT industrija radikāli mainīs ekonomiku, paverot gan jaunas iespējas, gan izaicinājumus. 21. gs. sākumā ar IT arvien ciešāk kļuva saistītas arī tradicionālās ekonomikas nozares, jo to pieprasīja gan klienti, gan sabiedrība kopumā. IT izmantošana uzņēmumu pārvaldībā, šo risinājumu iekļaušana uzņēmuma produktos, pakalpojumu attīstība uz IT platformas mūsdienās ir nepieciešamība, nevis ekstra, ko uzskatāmi pierādīja arī Covid-19 pandēmija, kad strauji pieauga pieprasījums pēc dažādiem digitālajiem risinājumiem gan valsts (publiskajā), gan privātajā sektorā.

Jaunā ekonomika nav līdz galam sakārtota, jo tās dažādie piekritēji vēl nav vienojušies par kopīgu ietvaru. Tas veicina atšķirīgus formulējumus, aprakstus un redzējumus samērā līdzīgām koncepcijām. Vieni uzskata, ka jaunā ekonomika ir jaunas nozares, piemēram, telekomunikācijas, biotehnoloģijas, programmu nodrošinājums utt., citi – ka tā ir jaunu tehnoloģiju, tostarp pārvaldes procesu, ietekme uz ekonomiku kopumā.

Jaunās ekonomikas apstākļos palielinās zināšanu un informācijas loma. Mūsdienās datiem un IT ir pieaugoša ietekme uz sabiedrību un ekonomiku un tie kļūst gan par saliedējošo un saistošo faktoru, nojaucot ģeogrāfiskās robežas, gan arī par iemeslu jauna rakstura domstarpībām. Līdz ar jauno tehnoloģiju attīstību un izplatību parādās jauni vai iepriekš nepietiekami novērtēti riski, kas saistīti ar kiberdrošību (datu un dokumentu glabāšanu, datorpirātismu u.tml.). Tāpat jaunā ekonomika rada daudzas problēmas, kas iepriekš nepastāvēja. Tās attīstības rezultātā mainās skatījums gan uz komerciālajām attiecībām, gan politiskām saistībām, gan arī cilvēku savstarpējām attiecībām. Jaunās ekonomikas attīstība būtiski pastiprina konkurenci starp dažādu viedu uzņēmumiem, kā rezultātā arī pret strādājošiem tiek izvirzītas arvien jaunas prasības. Jaunajā ekonomikā viss strauji mainās un nav iespējams plānot nākotni ilgstošam laikam uz priekšu, tāpēc darbiniekiem nepārtraukti jāturpina izglītošanās un jaunu prasmju apgūšana.

Jaunā ekonomika padara ikdienas dzīvi atšķirīgu, mainot darba, apmācību, saskarsmes un pat domāšanas veidus. Līdz ar to rodas jautājums, kā novērtēt jaunās ekonomikas radītās sekas un ietekmi uz dažādām jomām, jo trūkst rādītāju un datu par visām šīm izmaiņām. Var izdalīt četras svarīgākās jaunās ekonomikas ietekmes sfēras jeb jomas: 1) tehnoloģiskā; 2) rūpnieciskā; 3) ekonomiskā; 4) sociālā. Katru no tām raksturo dažādi rādītāji, tomēr neviens no tiem nevar pilnībā atklāt jaunās ekonomikas radītās pārmaiņas, jo atsevišķi rādītāji (interneta lietotāju skaits, reģistrēto patentu skaits, e-komercijas izplatība u. c.) atspoguļo tikai kādu vienu darbības jomas attīstību, bet neparāda situāciju kopumā.

Pagaidām nav izstrādāta vienota statisko rādītāju kopa, kas aprakstītu jauno ekonomiku un pastāv liela viedokļu dažādība par jauno parādību mērīšanu. Dažādas valstis jaunās ekonomikas aprakstīšanai izmanto gan atsevišķu rādītāju kopas, gan arī apkopojošus indeksus, ar kuru palīdzību vērtē dažādas jaunās ekonomikas jomas. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) ir izveidots Pavalstu jaunās ekonomikas indekss (The State New Economy Index), kas pirmo reizi tika publicēts 1999. gadā. Savukārt Eiropas Savienība (European Union) kopš 2015. gada izmanto Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksu (Digital Economy and Society Index, DESI), kas ietver dažādus digitālās jomas aspektus par visām Eiropas Savienības valstīm. Kopš 2021. gada DESI aprēķināšanā izmanto 11 rādītājus, kas strukturēti četrās galvenajās jomās: cilvēkkapitāls, savienojamība, digitālo tehnoloģiju integrācija un digitālie publiskie pakalpojumi. Latvija 2021. gada DESI ieņēma 17. vietu 27 Eiropas Savienības dalībvalstu vidū. Latvijas stiprās puses ir savienojamība, kā arī attīstīti digitālie publiskie pakalpojumi, savukārt cilvēkkapitāla un digitālo tehnoloģiju integrācijā Latvija atpaliek no citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.