Savdabīgas formas divdaļīgais, arhitektoniskais piemineklis atrodas Slokas ielas un Kurzemes prospekta krustojumā, Rīgā. Tas sastāv no kāpas nogāzē uzceltas simboliski ienaidniekam ceļu aizšķērsojošas cietokšņa sienas ar Rīgas ģerboņa daļu fasādē un figurāliem ciļņiem augšdaļā. Kāpas virsotnē ir uzbūvēts liela izmēra altāris.

Arhitekts Ernests Štālbergs, tēlnieks Kārlis Zāle, dārzu arhitekts Andrejs Zeidaks.

Pēc Neatkarības kara bijušo karavīru ierosinājuma Rīgas pilsētas valde 1925. gadā pieņēma lēmumu par pieminekļa celtniecību. Konkursu izsludināja 1929. gadā, kurā uzaicināja piedalīties K. Zāli, Žani Smiltnieku un Kārli Baumani (Zemdegu). Metus vērtēja Konstantīns Rončevskis un E. Štālbergs, izvēloties K. Zāles projektu, tomēr materiālo apstākļu dēļ tas nebija realizējams; vēlāk E. Štālbergs izveidoja jaunu metu. K. Zāle piemineklim darināja skulpturālus ciļņus. Pamatakmens tika likts 05.1929., celtniecība sākās 1934. gada rudenī, pieminekli pabeidza 10.1937. Tajā laikā piemineklis bija intensīvas satiksmes ielas malā. 

Pieminekļa celtniecībā izmantoja Rīgas pilsētas valdes piešķirtus granīta bluķus no Daugavgrīvas cietokšņa aizsargvaļņiem, kā arī Brīvības pieminekļa komitejas īpašumā esošu granītu. Sienas izmēri 12 x 7,3 x 1,7, altāra 4 x 4 x 3,1 m.

Padomju okupācijas laikā plāksne ar kritušo vārdiem, pulka krūšu nozīme un desmit granīta bluķi tika noņemti.

Pieminekļa kompozīciju noteica izvēlētā novietne ar izteiktu slīpumu, tāpēc “sienas” labajā pusē ierīkotas kāpnes, kas ved uz laukumiņu, kurā atrodas altāris, kas nav paredzēts ne mūžīgajai ugunij, ne ziedu novietošanai. Piemineklis būvēts vienkāršās ģeometriskās formās, kas atbilst arhitektūras laikmetiskajai stilistikai, gan pieejamajiem būvmateriāliem – jau lietošanā bijušiem dažādu krāsu granīta blokiem. Kāpņu pusē sienas augšējā daļā atrodas 1,3 x 7 m gara skulpturāla frīze, kurā atveidoti 14 pāri zemnieciska izskata vīru ar šautenēm rokās, viņi it kā nāk pretim memoriāla apmeklētājam, nopietni un cīņai gatavi. Otrā sienas pusē līdzīga frīze atveido deviņus senlatviešu karavīru pārus, nogurušus pēc kaujas, ar zobeniem, atbalstītiem uz pleca. Pret Slokas ielu vērstajā šaurajā sienas daļā ir heraldiska lauvas galva vārtu ailā (vienkāršots fragments no Rīga ģerboņa centrālās daļas) un uzraksts “Rīgas pulka karavīriem Rīgas aizstāvjiem. 1919”. Pretējā pusē neliels cilnis atveido Rīgas pulka krūšu nozīmi (ciļņa izmēri nelieli – 0,58 x 0,34 m).

Figurālos ciļņus K. Zāle darinājis sev raksturīgajā savdabīgajā stilā, kurā sintezētas vairākas laikmetīgās tendences – kompozīcijas metriskais ritms sakņojas Seno Austrumu un citu seno kultūru mākslas stilistikā, bet akcentētais detaļu ornamentālisms Art Deco praksē. K. Zāles stilā atrodami arī romantisma elementi senlatviešu karavīru tēlos, savukārt uzbrukumā ejošo kareivju frīzei piemīt K. Zāles daiļradei parasti neraksturīga ietekmēšanās no tipizēti reālistiskiem paraugiem. 

Altāris ir veidots kā uz pakāpjveida postamenta novietots trauks (0,45 m augsts, 2,8 m diametrā). Uz postamenta dienvidu sienas ir bronzas plāksne ar 54 kritušo karavīru vārdiem.

Izbūvējot Imantas dzīvojamo rajonu, pieminekļa telpiskais konteksts radikāli mainījies. Par galveno ielu kļuva Kurzemes prospekts un tādējādi aizsargājošās cietokšņa sienas saturs grūtāk nolasāms.

2003. gadā restaurēja pieminekļa akmens daļu, bet 2008. gadā atjaunoja un uzstādīja pulka krūšu nozīmi (tēlniece Olita Nigule, akmeņkalis Ivars Feldbergs) un bronzas plāksni ar karavīru vārdiem (SIA ”KALUMS V” un tēlnieks Kārlis Alainis).

Piemineklis ir viens no vērā ņemamiem K. Zāles veikumiem monumentālajā tēlniecībā un tiek pieminēts viņam veltītajos pētījumos. Šis ir viens no svarīgiem Latvijas Neatkarības kara piemiņas pieminekļiem. 

Kopš Latvijas neatkarības un pieminekļa atjaunošanas ik gadu 11. novembrī pie pieminekļa pulcējas apkārtnes iedzīvotāji, skolu jaunatne, pieminot Latvijas Neatkarības kara notikumus.

Piemineklis ir fotografēts, attēli ir izmantoti dažāda rakstura izdevumos.