G. Freimanis bija Latvijas nacionālās pretošanās kustības ievērojams dalībnieks. PSRS okupācijas laikā par uzskatiem, dzejā paustajām idejām un Padomju Savienības Komunistiskajai partijai (Коммунистическая партия Советского Союза) nevēlamas literatūras pavairošanu trīs reizes represēts. Kopumā ieslodzījumā pavadījis aptuveni 17 gadus. Apkopojis un publicējis Latvijas iedzīvotāju liecības par pretestību okupācijas režīmam un politiskajām represijām. Būdams augsta līmeņa speciālists, piedalījies daudzu elektrifikācijas objektu būvniecībā Latvijā. 

Dzimis Ernesta Freimaņa un Marijas Freimanes (dzimusi Kuģe) ģimenē kā otrais bērns. Brāļi Laimonis un Andris. 

No 05.1937. G. Freimanis darbojās Latvijas Skautu organizācijā. 1942. gadā beidza Rīgas 33. pamatskolu, pēc tam mācījās Rīgas Valsts tehnikuma Elektrotehnikas nodaļā, bet to nepabeidza, jo 08.1944. tika iesaukts vācu armijā kā gaisa spēku izpalīgs. Pēc Otrā pasaules kara mācījās 25. Rīgas vakara vidusskolā, bet aresta dēļ mācības nepabeidza. 

1958. gadā apprecējās ar Dainu Lēmani; meitas Ineta, Jolanta. 

13.07.1954.–01.06.1961. “Latvenergo” augstsprieguma tīklos strādāja par elektromontieri; 01.06.1961.–27.03.1964. Enerģētiskās celtniecības tresta Rīgas celtniecības un montāžas pārvaldē strādāja par elektromontieri. Šajā laikā par teicamu darbu un sasniegumiem darbā vairākkārt apbalvots ar prēmijām un goda rakstu. 

Pēc atbrīvošanas no otrā ieslodzījuma no 12.05.1969. strādāja Enerģētiskās celtniecības tresta Rīgas pārvietojamajā mehanizētajā kolonnā par elektromontieri; 09.07.1969. iecelts par brigadieri (šajā amatā bija līdz arestam 28.03.1983.); no 25.10.1982. strādāja arī kā elektrometinātājs. Šajā periodā par labu darbu un priekšzīmīgu uzvedību vairākkārt saņēma Enerģētiskās celtniecības tresta un Rīgas pārvietojamās mehanizētās kolonnas vadības apbalvojumus. 

08.02.1946. arestēts par “pretpadomju literatūras” glabāšanu, kā arī par “pretpadomju nacionālistisku uzskatu un apmelojošu izdomājumu par padomju dzīves īstenību” ierakstīšanu dienasgrāmatā. Par to 09.07.1946. Latvijas PSR Iekšlietu karaspēka Kara tribunāls G. Freimani notiesāja uz 10 gadiem ieslodzījumā “labošanas darbu nometnēs”, konfiscēja visas personiskās mantas, kā arī noteica ierobežojumus tiesībās uz pieciem gadiem. Piespriesto sodu G. Freimanis izcieta Ziemeļaustrumu labošanas darbu nometnēs (krievu Севвостлаг) Kolimā Tālajos Austrumos.

1954. gada pirmajā pusē atbrīvots no ieslodzījuma, pēc tam atgriezās Latvijā. Jau pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma Latvijas PSR Augstākā tiesa 05.02.1957. samazināja G. Freimanim piespriesto ieslodzījuma termiņu uz pieciem gadiem, atcēla tiesību ierobežojumus un piemēroja amnestiju. Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma G. Freimanis ieslodzījumā pieredzēto aprakstīja gan prozā, gan dzejā. G. Freimanis iesaistījās arī pirmskara un kara laikā ārpus PSRS izdoto grāmatu pārfotografēšanā un paziņu vidū izplatīja izgatavotās fotokopijas. 

Otro reizi arestēts 27.03.1964. par “pretpadomju sacerējumu sistemātisku izplatīšanu”, – šādi Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) darbinieki interpretēja G. Freimaņa sacerēto dzejoļu lasīšanu paziņu lokā un šo dzejoļu pārrakstīšanu. Ar Latvijas PSR Augstākās tiesas 27.–29.08.1964. spriedumu notiesāts uz pieciem gadiem ieslodzījumā. Sodu G. Freimanis izcieta Dubravas labošanas darbu nometnē (krievu Дубравлаг) Mordovijā. Atbrīvots no ieslodzījuma pēc pilna piespriestā soda termiņa beigām 27.03.1969.

Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma G. Freimanis nereti tikās ar citiem bijušajiem politieslodzītajiem (Jāni Laizānu, Elmāru Prauliņu, Voldemāru Zariņu un citiem). Paziņu lokā viņš lasīja savu dzeju, sarunās ar paziņām un kolēģiem apsprieda Latvijas okupāciju, rusifikāciju un PSRS pastāvošā režīma negācijas, kā arī turpināja pārfotografēt un izplatīt ārzemēs izdotu literatūru. 1976. gadā VDK G. Freimaņa dzīvoklī, vasarnīcā un darbavietā veica kratīšanas, kurās “izņēma” daļu no G. Freimaņa sacerētajiem dzejoļiem, bet pašu G. Freimani 08.10.1976. “brīdināja” par to, ka viņa sacerētās “nacionālistiska un politiski kaitīga satura dzejas” ir “pretrunā ar PSRS valsts drošības interesēm” un ka tas “var novest pie nozieguma ar saukšanu pie kriminālatbildības”. 

Trešo reizi G. Freimanis tika arestēts 28.03.1983. par “sistemātisku nodarbošanos ar pretpadomju aģitāciju un propagandu” un vēlāk tika tiesāts kopā ar Gunāru Astru. Ar Latvijas PSR Augstākās tiesas 19.12.1983. spriedumu G. Freimani notiesāja uz četriem gadiem ieslodzījumā un diviem gadiem nometinājumā. Sodu G. Freimanis izcieta “labošanas darbu iestādē Nr. 36” Permas apgabalā (tā saucamā “Perma-36”). 02.1987. sākumā PSRS Augstākās padomes Prezidijs izdeva dekrētu par amnestiju, uz kura pamata no ieslodzījuma tika atbrīvoti vairāki desmiti politieslodzīto visā PSRS (05.02.1987. arī G. Freimanis). Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma viņš turpināja atrasties VDK uzraudzībā. Neskatoties uz to, G. Freimanis pakāpeniski sāka iesaistīties sabiedriskās aktivitātēs. Kopš 1988. gada viņš iesaistījās dievturu kustības atjaunošanā Latvijā. 1989. gadā G. Freimanis bija viens no Latvijas Republikāņu partijas dibinātājiem, iestājās par 18.11.1918. dibinātās Latvijas Republikas atjaunošanu. 1990. gadā G. Freimanis darbojās Pilsoņu kongresā. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, viesodamies ārzemēs, stāstīja par situāciju PSRS un politiskajām represijām.

G. Freimanis pēc atgriešanās no pirmā ieslodzījuma aktīvi pievērsās literārajai darbībai. Sākotnēji aprakstīja pieredzēto ieslodzījuma laikā (prozas apraksti “Nāves kuģis. Prologs vēstījumam par Kolimu”, “Vēstījums par Kolimu”, dzejas cikls “Zem Kolimas zvaigznēm” un citi). Turpmākajos gados pārsvarā pievērsās dzejai. Divi dabai veltīti dzejoļi 04.1964. (jau pēc G. Freimaņa aresta) publicēti žurnālā “Karogs”. Vēlāk turpināja rakstīt dzeju arī ieslodzījumā. G. Freimaņa dzejā dominēja vēsturiskas tēmas, kurās viņš alegoriski apcerēja Latvijas vēsturi, notikumus pasaulē, politiskās represijas PSRS un citas aktuālas tēmas. Otra G. Freimaņa dzejas tematika bija cilvēku attiecības un mīlestība. Dzeju, it īpaši vēsturiskās poēmas, privātos sarīkojumos viņš nereti lasīja draugiem un domubiedriem. No 50. gadiem līdz 80. gadu otrajai pusei G. Freimanis dzeju un literāros sacerējumus izplatīja tā saucamajā “samizdatā” (krievu самиздат; paša pierakstīts un rediģēts materiāls paša sagatavotā un pavairotā veidā). Daļu no tiem VDK atņēma kratīšanas procesos un izmantoja kā lietiskos pierādījumus krimināllietās pret G. Freimani. 80. gados G. Freimaņa dzejoļus publicēja Rietumu trimdas latviešu izdotie laikraksti (piemēram, “Austrālijas Latvietis”, “Londonas Avīze” un citi). Visapjomīgāk G. Freimaņa sacerētā dzeja publicēta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā Latvijā un arī ārzemēs (Kanādā). Dzīves pēdējos gados G. Freimanis apkopoja un sagatavoja publicēšanai daudzas liecības par politiskajām represijām PSRS un cilvēku pieredzēto PSRS ieslodzījuma vietās. Iesaistījies arī žurnāla “Dievturu Vēstnesis” atjaunošanā un izdošanā.

PEN kluba Rietumvācijas centra goda biedrs (1985), Latviešu preses biedrības Kanādas kopas goda biedrs (1989). Par nopelniem latviešu un Latvijas brīvības centienu iedzīvināšanā apbalvots ar Daugavas Vanagu Brīvības vairogu (1989). Kanādas Daugavas Vanagu organizācijas Kesvikas nodaļas mūža biedrs.