Baltische Briefe dibinātājs bija latviski runājošs vācbaltietis, Vidzemes muižnieku dzimtas atvase Volfs fon Kleists (Wolf Harald Jaroslaw von Kleist). V. fon Kleista dzimtā bija ar presi saistītas tradīcijas. Viņa vecaistēvs no mātes puses, notārs Kristofs Švarcs (Christoph Schwartz), bija lielā Rīgas laikraksta Rigasche Zeitung (“Rīgas Avīze”) viens no izdevējiem līdz tā pagaidu slēgšanai 1889. gadā. Baltische Briefe izdošanu sekmēja 1948. gadā V. fon Kleista sāktās profesionālās redaktora gaitas Hamburgā izdotajā evaņģēliskās baznīcas lielajā nedēļas avīzē Deutsches Allgemeines Sonntagsblatt (“Vācu Vispārējā Svētdienas Lapa”), kuru 1946. gadā līdzdibināja un līdz 1972. gadam vadīja žurnālists Aksels Zēbergs (Axel Seeberg). A. Zēbergs, kurš ir vācbaltiešu izcelsmes, labi izprata vācbaltiešu un Baltijas problēmas, tādēļ šīs avīzes redakcijas paspārnē V. fon Kleists varēja vienu dienu nedēļā veltīt Baltische Briefe gatavošanai.
Pirmais Baltische Briefe mēnešraksta numurs iznāca īsi pēc naudas reformas Rietumvācijā 11.1948. Izdevuma saturiskie veidotāji un redaktori bija V. fon Kleists kopā ar sievu Ingeborgu (Sylvia Margarete Ingeborg von Kleist); algot redakcijas kolektīvu laulātais pāris nevarēja atļauties. Sākotnējais mēnešraksta līdzstrādnieku loks izveidojās no profesionāliem žurnālistiem un zinātniekiem. Lielāka nozīme bija tieši vēsturniekiem, kas gatavoja vācbaltiešu kopienā pieprasītos dažādu Baltijas vēsturisku aspektu izklāstus.
Baltische Briefe izdošanai V. fon Kleists izveidoja uzņēmumu Baltische Briefe, Wolf J. von Kleist GmbH, kas atradās viņa dzīvesvietā Hamburgas pievārtē Groshansdorfas mazpilsētā. V. fon Kleista vadītais ģimenes uzņēmums bijis vienīgais Baltische Briefe izdevējs. Baltische Briefe bijis neatkarīgs mēnešraksts, ko tā veidotājs V. fon Kleists vienmēr publiski uzsvēris kā preses brīvības neatņemamu sastāvdaļu. Baltische Briefe iztika bez dotācijām no valdības, ziedojumiem un pabalstiem no partijām, kā arī vācbaltiešu un citu sabiedrisko organizāciju finansiāla atbalsta. Baltische Briefe finansējuma modelis pilnībā balstījies uz abonentmaksu, kas sākotnēji bija viena vācu marka par trim numuriem. 20. gs. 40. gadu nogalē tā bija visai augsta maksa par tāda veida mēnešrakstu. Mēnešraksts bijis neatkarīgs arī institucionāli, tas nebija kļuvis arī par Vācbaltiešu biedrības (Die Deutsch-Baltische Gesellschaft) biedru vai tā būtisku sastāvdaļu.
Līdz 1955. gadam Baltische Briefe izdeva Marburgā, bet no 1956. gada – Hamburgā. Pirmos piecus mēnešraksta numurus iespieda ar hektogrāfu uz slikta papīra, bet sākot ar sesto – tipogrāfijā. Aukstā kara gados Baltische Briefe tirāža bija 3500 eksemplāru, bija aprēķināts, ka izdevumu lasīs vismaz desmit procenti vācbaltiešu. Pēc Vācijas atkalapvienošanās un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas tirāžas apjoms samazinājās zem 3000 eksemplāru un saglabāja tendenci samazināties arī turpmāk. Pirms Otrā pasaules kara Baltijā dzimušās vācbaltiešu paaudzes izsīkums un digitālo mediju izplatība 21. gadsimtā mazinājusi Baltische Briefe nozīmi. Kopš 2018. gada iezīmējusies neregulārāka un apvienotu Baltische Briefe mēnešraksta numuru izdošana.
Baltische Briefe dibinātājs un izdevējs V. fon Kleists saņēmis Vācbaltiešu biedrības goda biedra diplomu un godalgots ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira). Mēnešraksta izdošanu un redakcijas vadību pēc V. fon Kleista nāves 2000. gadā turpinājusi viņa sieva Ingeborga.
