Aplūkojot aspektualitāti, vispirms minams perfektīvs (pabeigtais veids) un imperfektīvs (nepabeigtais veids). Perfektīvs reprezentē darbību kā veselumu. Imperfektīvs parasti attēlo situāciju tās procesā. Imperfektīvs ietver arī progresīvu un habituālu, respektīvi, darbība notiek kā process un ieradums. Piemēram, angļu un franču tagadnes progresīvs I am reading this book now un Je suis en train de lire un livre ‘Es tagad lasu šo grāmatu'. Svarīga ir semantiskā pazīme telisks/atelisks. Teliska darbība paredz beigu posmu, kad tā sasniedz galapunktu (Es lasu avīzi vai Es katru dienu izlasu divas avīzes); ateliskai darbībai trūkst galapunkta (Man patīk lasīt avīzes). Teliskas darbības attēlošanā perfektīvs ietver galapunkta sasniegšanas brīdi; imperfektīvs – procesu uz to. Ateliska darbība ir attiecināma tikai uz imperfektīvu.
Aspektualitātē ietilpst arī dažādi temporāli raksturojumi, kā darbības sākums, turpinājums, beigas, un kvantitatīvi raksturojumi, kā darbības subjektu un objektu daudzums, intensitātes pakāpe, norises skaits un tamlīdzīgi. Nosaukto pazīmju kopums tradicionāli tiek dēvēts par akcionsartu. Šaurākā izpratnē tā ir derivatīvā morfoloģija. Plašākā izpratnē tas aptver visus aspektualitātes elementus un faktiski kļuvis par sinonīmu aspektualitātei. Akcionsarts abās izpratnēs bieži tiek uzskatīts par “leksisku aspektu” un pretstatīts aspektam šaurākā izpratnē kā “gramatiskam aspektam”.
Aspektualitāte var būt iekodēta paša vārda leksiskajā nozīmē. Zeno Vendlers (Zeno Vendler) darbības vārdus iedala četrās grupās: stāvoklis jeb statīvs (know ‘zināt'), sasniegums jeb momentatīvs (find the key ‘atrast atslēgu'), izpildījums jeb terminatīvs (get up ‘celties'), darbība jeb agentīvs (run ‘skriet'). Jaunākajos pētījumos tādas leksiskas aspektualitātes apzīmēšanai aktīvi tiek izmantots termins “akcionalitāte”.
Aspektualitāte tēlaini tiek dēvēta par “iekšējo laiku” pretstatā laika kategorijai kā “ārējam laikam”, kas nosaka darbības attieksmi pret runas momentu uz laika ass. Dažās valodās aspektualitāte izpaužas mijiedarbībā ar laika kategoriju. Piemēram, perfekts atspoguļo iepriekš notikušās situācijas seku vērtējumu runas momentā, savukārt imperfekts attēlo pagātnes notikumu tā procesā. Piemēram, angļu perfekts I have read this book ‘Es esmu lasījis šo grāmatu' vai franču perfekts jeb saliktā pagātne J'ai lu un livre ‘Es lasīju/izlasīju grāmatu', vai franču imperfekts Je lisais un livre ‘Es lasīju grāmatu'.
Aspektualitāte parasti izpaužas teikuma predikātā. Kā sintētiskie līdzekļi minami afiksi (poļu na-pisać ‘uzrakstīt', perfektīvs un prze-pis-ywa-ć ‘pārrakstīt', imperfektīvs), saliktā verba otrie elementi (japāņu yonde-shimau ‘izlasīt, būt lasījis/izlasījis'), uzsvara vai/un saknes skaņu mija вы́бежать ‘izskriet', perfektīvs un выбега́ть ‘izskriet', imperfektīvs. Pie analītiskiem līdzekļiem pieskaitāmi palīgverbi (angļu have perfektam) un partikulas (ķīniešu perfektīva marķētāja partikula le: wŏ kàn le yī běn shū ‘Es izlasīju vienu grāmatu'). Dažās valodās tā izpaužas laika kategorijā un jebkurā teikuma elementā – subjekts, objekts, atribūts un apstāklis – atkarīgi no vārda leksiskās nozīmes, kā arī mijiedarbībā ar citām gramatiskām kategorijām, piemēram, skaitļa un locījuma. Piemēram, somu progresīvs ar objektu partitīvā Luen kirjaa ‘Es tagad lasu grāmatu' un perfektīvs ar objektu akuzatīvā Luen kirjan ‘Es izlasīšu grāmatu'.
Aspektualitāte izpaužas jebkurā valodā neatkarīgi no izteiksmes līdzekļiem. Tomēr vissistēmiskāk tā izpaužas slāvu valodās, kur vairākums darbības vārdu veido opozīciju perfektīvs/imperfektīvs ar afiksu palīdzību (krievu по-смотреть/смотреть ‘paskatīties/skatīties' un провер-и-ть/провер-я-ть ‘pārbaudīt'). Opozīcija daļēji vērojama arī baltu un ungāru valodās (ungāru föz ‘gatavot ēst' meg-föz ‘pagatavot ēst'). Afiksi var norādīt arī uz darbības kvantitatīvi temporāliem raksturojumiem (krievu на-читать ‘izlasīt daudz', по-чит-ыва-ть ‘palasīt pamazām, šad tad').
Visabstraktāka aspekta opozīcija ir perfektīvs/imperfektīvs. Ārpus šīs opozīcijas ir divaspektu verbi un verbi, kuriem trūkst korelatīva aspekta. No darbības kvantitātes viedokļa minamas vairākas opozīcijas: darbības vienkārtīgums jeb semelfaktīvs un darbības daudzkārtīgums jeb iteratīvs, darbības zemas intensitātes pakāpe jeb diminutīvs un augstas intensitātes pakāpe jeb augmentatīvs, īss darbības laikaposms jeb delimitatīvs un ilgs darbības laikaposms jeb perduratīvs un citas.