Profesionālā, radošā un sabiedriskā darbība O. Sakārņa darbu teoloģijā ietekmēja brāļu draudžu garīgā ievirze, Jāņa Poruka un Augusta Saulieša darbi. A. Saulietis bija O. Sakārņa latviešu valodas skolotājs Cesvainē.
O. Sakārnim pirmā darbavieta bija Aizputes Evaņģēliski luteriskajā draudzē, kur viņš bija pirmais latviešu tautības mācītājs (1931–1936). No 1931. gada viņš bija 6. Aizputes aizsargu pulka mācītājs.
Pēc tam O. Sakārnis bija Kuldīgas Sv. Annas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs (1936–1944). Līdzīgi kā Aizputē, arī šeit viņš bija 14. Kuldīgas aizsargu pulka (no 22.12.1936.) un pulka 1. bataljona mācītājs (no 29.03.1939.), Kuldīgas iecirkņa prāvests (1941), Liturģijas komisijas loceklis (1941–1944), kā arī skolotājs Kuldīgas Valsts ģimnāzijā un arodskolā.
O. Sakārnis dievkalpojumus saistīja ar mūziku. Studiju gados viņš interesējās par baznīcas mūziku, himnoloģiju un liturģiju. O. Sakārnis sakārtoja tekstu kantātei “Jēzus pie akas” (vai “Dzīvības ūdens”) un kopā ar Leonīdu Breikšu uzrakstīja jaunu dievkalpojuma liturģijas tekstu, latviskojot pārlieku vācisko liturģiju. Pēc O. Sakārņa ierosinājuma, viņa bijušais profesors LU Teoloģijas fakultātē Jāzeps Vītols uzrakstīja jaunu mūziku gan liturģijai, gan kantātei (1935). Liturģiju un kantāti atskaņoja Kuldīgā (14.03.1937.) un pārraidīja radiofonā. Vairāki (apmēram pieci) O. Sakārņa vadītie dievkalpojumi tika pārraidīti radiofonā.
Pirmajā rindā no kreisās sēž: 2. prāvests Oskars Sakārnis, 3. diriģents un ērģelnieks Fricis Spinga, 4. arhibīskaps Teodors Grīnbergs, 5. profesors Jāzeps Vītols, 6. Annija Vītola, aiz viņiem koris pēc O. Sakārņa un J. Vītola kantātes "Jēzus pie akas" atskaņojuma Latvijas pirmajos Garīgo dziesmu svētkos Kuldīgas Sv. Annas evaņģēliski luteriskajā baznīcā. 03.11.1935.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Rakstniecības un mūzikas muzejs.
Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā (1943. gada pavasarī) O. Sakārnis kā Kuldīgas luterāņu draudzes prāvests izsludināja literāru un muzikālu konkursu par tēmu “Latvju lūgšana Dievam”, kurā uzvarēja dzejnieks Andrejs Eglītis. Lūcijas Garūtas komponētās kantātes pirmuzvedums “Dievs, Tava zeme deg!” notika 1944. gada 15. martā Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā.
1944. gada jūnijā O. Sakārnis izsludināja konkursu patriotiskai garīgai dziesmai, kas būtu veltīta Latviešu leģiona vadībai, bet šo konkursu kara apstākļu dēļ vairs nebija iespējams pabeigt.
1944. gadā O. Sakārnis devās bēgļu gaitās. Pēdējo dievkalpojumu Kuldīgā viņš noturēja 1944. gada 1. oktobrī. Viņš izbrauca no Ventspils ar laivu “Merkurs” (13.10.1944.) un nokļuva Hervīkā, Gotlandē, Zviedrijā (14.10.1944.). Jau nākamajā dienā nometnē (Visbijas tuvumā) O. Sakārnis noturēja pirmo dievkalpojumu Zviedrijā.
Trimdā Zviedrijā O. Sakārnis bija Stokholmas, Vesterosas un Rietumzviedrijas latviešu evaņģēliski luterisko draudžu mācītājs (no 1945. gada) un prāvests (no 12.12.1946.), Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Pārvaldes Zviedrijā priekšnieks (1945–1947 un 1975–1978), Virsvaldes loceklis (no 1975. gada), kā arī Zviedrijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas vadības referents par latviešu draudžu jautājumiem. O. Sakārņa laikā Baznīcas Pārvalde sagatavoja un izdeva “Dziesmu grāmatu latviešiem svešumā” (1946; vāka autore Marija Induse-Muceniece). Pēc abu Stokholmas latviešu evaņģēliski luterisko draudžu apvienošanās 1978. gadā O. Sakārnis kļuva par tās galveno mācītāju.
O. Sakārnis bija Zviedrijas latviešu laikraksta “Latvju Vārds” līdzstrādnieks, kurš veica gan rakstu autora, gan izdevuma izsūtīšanas darbus. Pildīdams burtliča darbu, viņš salika pa vienai grāmatai izdevniecībām “Senatne” un “Imanta”, bet draudzēm salika un iespieda dziesmu lapiņas un apkārtrakstu. O. Sakārnis izdeva A. Eglīša kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” tekstu zviedru (Herre i höjden! Jorden brinner!; 1947) un angļu valodā (God, Thy earth is aflame; 1948). Tās abas ir ar Niklāva Strunkes vāka dizainu, ilustrācijām un izkārtojumu. Ar laikraksta “Latvju Vārds” žurnālista karti O. Sakārnis piedalījās Pasaules baznīcu padomes (World Council of Churches) dibināšanas sanāksmē Amsterdamā (1948).
Prāvests O. Sakārnis vairākkārt apmeklēja pēc Otrā pasaules kara internētos latviešu, igauņu un lietuviešu karavīrus, noturēja dievkalpojumus un cīnījās pret viņu izdošanu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai (PSRS). Lai pretdarbotos karavīru izdošanai, O. Sakārnis tikās ar Zviedrijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājiem, bīskapiem un parlamenta jeb Riksdāga (Sveriges riksdag) deputātiem. Laikā, kad presē sāka rakstīt par iespējamu leģionāru izdošanu PSRS, Zviedrijas iestādes O. Sakārnim aizliedza vadīt Latvijas Valsts svētku dievkalpojumu Renesletas (Ränneslätt) nometnē. O. Sakārnis bija viens no pieciem parakstītājiem latviešu, igauņu un lietuviešu baznīcu un palīdzības komiteju vārdā nosūtītai telegrammai Zviedrijas karalim Gustavam V (Gustaf V) ar lūgumu baltiešu karavīrus neizdot PSRS (23.11.1945.). O. Sakārnis izvadīja abus latviešu leģionārus, kuri Zviedrijā izdarīja pašnāvības, protestējot un pretojoties izdošanai.
Prāvests Oskars Sakārnis ar Zviedrijā internētiem latviešu karavīriem Rennesletes (Ränneslätt) nometnē pie Ekšes. Zviedrija, 1945. gads.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Kara muzejs.
Pēc sociāldemokrātu valdības spiediena Zviedrijas Evaņģēliski luteriskā baznīca pārtrauca trimdas latviešu un igauņu baznīcu atbalstīšanu (01.07.1946.). Pēc tam mācītāji strādāja fiziskus darbus. O. Sakārnis pelnīja iztiku kā sētnieks. Viņš tīrīja dzelzceļa guļamvagonus Hagalundā, Solnā (1946–1948), un tikai pēc vairākiem gadiem atkal strādāja arhīva darbus Zviedrijas baznīcas iestādē (Zviedrijas baznīcas diakonu padome, Svenska kyrkans diakonistyrelse, no 1966. līdz 1984. gadam, Zviedrijas baznīcas Centrālā padome evaņģelizācijas un draudzes darbam, Svenska kyrkans centralråd för evangelisation och församlingsarbete). O. Sakārnis uz pusslodzi strādāja baznīcas izdevniecībā Vår kyrka (“Mūsu baznīca”; mūsdienās Kyrkans tidning, “Baznīcas laikraksts”) un uz pusslodzi – par prāvestu Stokholmas diecēzē (1969). Zviedrijas pavalstniecību viņš ieguva 1970. gadā.
O. Sakārnis kā Latvijas Evaņģēliski luteriskās draudzes pārstāvis divas reizes bija audiencē pie Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava (Carl XVI Gustaf) un pasniedza viņam Ernesta Glika tulkotās Bībeles jauniespiedumu sudraba apkalumā (15.12.1975.), tāpat Nīcas villaini kā kāzu dāvanu topošajai karalienei (15.06.1976.).
O. Sakārnis publicējis atmiņas un vēsturiskas un teoloģiskas publikācijas vairākos rakstu krājumos.
O. Sakārnis Stokholmas latviešu svētdienas skolā mācīja latviešu valodu, ģeogrāfiju, vēsturi un ticības mācību (no 1946. gada), darbojās Latviešu nacionālajā fondā (no 2007. gada – Andreja Eglīša Latviešu nacionālais fonds) kā valdes loceklis (1948–1953), bija ievēlēts Zviedrijas latviešu Centrālajā padomē (1959–1978), Latviešu palīdzības komitejā (no 1960. gada), dziedāja Teodora Reitera korī Stokholmā (no 1945. gada), bija Gotlandes Dziesmu svētku rīcības komitejā, bet Dziesmu svētkus vairs nepiedzīvoja.
