Operāciju plānošanas principi. Kopsavilkums Šie operāciju plānošanas vispārējie principi ir publicēti Militārās komitejas (Military Committee, MC) dokumentā “0133 NATO operāciju plānošana” (NATO’s Operations Planning). Tie ir noderīgi, apsverot NATO operāciju dizainu mūsdienu modernajā stratēģiskajā vidē.
1. Stratēģiskā skaidrība. Ir svarīgi, ka plānošanas process ir skaidrs iesaistītajiem organizācijas iekšienē, kā arī skaidrs citām atbilstošajām pusēm, kas iesaistītas pēc nepieciešamības. Militāri stratēģiskajam plānam ir jābūt pilnībā integrētam augstākā NATO stratēģiskajā plānā, un militāri stratēģiskajām aktivitātēm pēc iespējas ir jāpapildina un jāatbalsta nemilitārās aktivitātes. Arī aktivitātēm, kas tiek plānotas operacionālajā un taktiskajā līmenī, jābūt saistītām ar stratēģisko mērķu izpildi, lai nodrošinātu, ka ir vienots nolūks un saskaņota pieeja un darbības.
2. Visaptveroša operācijas vides izpratne (Comprehensive Understanding of the Operating Environment, CUOE). Lai atbalstītu komandiera lēmuma pieņemšanas procesu, ir jāsaprot, cik labi var dotajā laikā un ar dotajām iespējām izprast operāciju vides sarežģītības pakāpi, kā arī saistības un atkarības starp iesaistītajām pusēm, to stiprās un vājās vietas. Šis operācijas vides izpratnes veidošanas process sākas ar operācijas plānošanas procesu un beidzās ar operācijas pārtraukšanu, bet visā plānošanas un izpildes laikā tas tiek nepārtraukti atjaunots, lai būtu atbilstošs un noderīgs.
3. Savstarpēja cieņa, uzticība, caurspīdīgums un izpratne. Operāciju plānošana, atbalstot NATO dalību visaptverošai pieejai, ir jābūt balstītai savstarpējas cieņas, uzticības, caurspīdīguma un izpratnes kultūrā. Šāda vide tiek veidota un nodrošināta, daloties ar informāciju, sadarbojoties NATO struktūrvienību ietvaros civilajiem un militārajiem pārstāvjiem, kā arī sadarbojoties ar būtiskām struktūrvienībām ārpus NATO, valstu un pašvaldību pārstāvjiem.
4. Konsultācija un savienojama (compatible) plānošana. Savstarpēji atbalstoša savienojama un pēc iespējas koncentrēta un harmonizēta plānošana ir veiksmīgas visaptverošas pieejas pamats. Operāciju plāniem ir jāietver politiski saskaņots mijiedarbības līmenis ar ārējiem civilajiem un militārajiem spēlētājiem un minimālā prasība ir saskaņot darbības un vēlamos efektus ar ārējo spēlētāju darbībām un vēlamajiem efektiem.
5. Efektīva resursu izmantošana. Plānošanas laikā lēmuma pieņēmēji ir jāinformē par riskiem, ar kādiem var nākties saskarties, ja operācija netiks pienācīgi nodrošināta ar resursiem. Papildus, lai maksimāli palielinātu efektivitāti, plānotājiem pēc iespējas vairāk jāņem vērā iesaistīto pušu militārā un civilā kompetence, reaģējot uz starptautisko krīzi.
6. Elastība un adaptēšanās spēja. Mūsdienās krīzes operācijas vide ir gan sarežģīta, gan pastāvīgi mainīga. Pretinieki vēlas turpināt iesākto, un tie ir neparedzami, sarežģīti un adaptīvi. Līdz ar to neviens plānošanas process nevar garantēt veiksmīgu iznākumu. Plāniem ir jābūt elastīgiem un adaptējamiem pamatuzdevuma, politisko vadlīniju, par kādām ir bijusi vienošanās, un resursu ietvaros. Regulāri ir jāveic operācijas novērtējums (operations assessment), lai varētu vadīt militārās operācijas izpildi uz mērķa sasniegšanu un novērtējums dotu pienesumu vēlamā NATO galamērķa sasniegšanā.
Mūsdienās ir raksturīgi, ka sarežģītā veidā ir saistītas dažādas krīzes, un konfliktu pamatā ir vēsturisku, politisku, militāru, sociālu, kultūras un ekonomisku aspektu kombinācija.
1. Pamata aspekti parasti ir savstarpēji saistīti, un līdz ar to risinājumam nepieciešama daudzpusīga pieeja. NATO mūsdienās izšķir sešas standarta jomas – politisko, militāro, ekonomisko, sociālo, infrastruktūras un informācijas (Political, Military, Economic, Social, Information, Infrastructure, PMESII) –, pēc kurām tiek izvērtētas visas iesaistītās puses, bet nepieciešamības gadījumā atbilstoši situācijai var tikt ietvertas arī citas jomas.
1) politiskā joma. Jebkurš grupējums primāri civilajā sektorā, kā organizācijas vai institūcijas, gan formālas, gan neformālas, kas valda vai pārvalda noteiktās ģeogrāfiskās robežās, pielietojot dažādas politiskās varas un ietekmes līdzekļus. Ietver politisko sistēmu, partijas un galvenos iesaistītos spēlētājus;
2) militārā joma. Bruņotie spēki un atbalstošā infrastruktūra, rekrutēti, apmācīti, attīstīti un uzturēti, lai izpildītu vai aizsargātu nacionālos vai organizācijas drošības mērķus. Ietver arī valsts iekšējās drošības aspektus;
3) ekonomiskā joma sastāv no ražošanas, izplatīšanas un patēriņa kopējās summas par visām valsts vai organizācijas precēm un pakalpojumiem. Ietver ne tikai valsts ekonomisko attīstību, bet arī turības jeb labklājības sadalījumu;
4) sociālā joma. Savstarpēji saistīts sociālo institūciju tīkls, kas atbalsta, veicina un piemērojas individuāli iesaistītajiem un nodrošina dalības iespējas, lai sasniegtu personīgās cerības un dzīves mērķus tradicionālās vai netradicionālās grupās stabilā vai nestabilā vidē. Ietver sociālos aspektus, piemēram, reliģiju, sociālās struktūras, likumīgo un tiesisko sistēmu, kārtības nodrošināšanu un atbalstošo infrastruktūru, humānos aspektus;
5) infrastruktūra. Galvenās ēkas, pakalpojumi un iekārtas, kas nepieciešamas, lai kopiena, organizācija vai sabiedrība varētu funkcionēt. Ietver loģistikas, komunikāciju un transportēšanas infrastruktūru, skolas, slimnīcas, ūdens un elektrības apgādes infrastruktūru, kanalizāciju, meliorāciju, ģeogrāfiju, tiesību, drošības un citu infrastruktūru un, ja zināma, definēto valsts kritisko infrastruktūru un identificētā uzdevuma izpildei svarīgo infrastruktūru;
6) informācija. Visa infrastruktūra, organizācijas un personāls un saistītie komponenti, kas iegūst, apstrādā, uzglabā, raida, publicē, izplata un reaģē uz informāciju. Ietver informāciju un komunikācijas medijus;
2. Analizējot iesaistīto pušu mērķus, stiprās un vājās vietas, savstarpējo saistību PMESII jomu ietvaros tiek pilnveidotas zināšanas par pušu uzvedību noteiktā telpā. Šīs zināšanas izmanto lēmuma pieņēmēji un štābi visos līmeņos, lai noteiktu, kā kāda no iesaistītajām pusēm var tikt ietekmēta, lai sasniegtu alianses mērķus un galamērķi, tādējādi veicinot starptautiskās sabiedrības mērķu sasniegšanu.
