Lai noskaidrotu abu vaļņu uzbūvi un kultūrslāņa raksturu plakumā, 1970. un 1972. gadā pāri pilskalnam tika iemērīts 85 m garš un 4 m plats izrakumu laukums. Izrādījās, ka abi vaļņi līdz 2 m augstumam ir dabiski ģeoloģiski veidojumi, kas mākslīgi paaugstināti. Lai smilšu uzbērumu saturētu, tika veidots stabu konstrukcijas nostiprinājums. Plakumā kultūrslānis bija 0,6 m biezs ar virszemes celtņu paliekām, kas iezīmējās kā tumšāki četrstūraini plankumi. Atklāja arī piecus akmeņu pavardus, kas bija 1–1,5 m lieli un izveidoti 0,3–1,3 m dziļās bedrēs ar lēzenām malām. Balstoties uz nedaudzajām senlietām, – vīta bronzas kaklariņķa ar notītas cilpas galu fragmentu, bezripas keramiku ar gludu virsmu – Ē. Mugurēvičs pilskalna apdzīvotību datēja ar 1. gadu tūkstoša beigām un 2. gadu tūkstoša sākumu. Pilskalnam pieslēdzas Priednieku apmetne, kas 9.–13. gs. sākumā varēja būt ap 2 ha liela, bet vēlāk tās lielākā daļa noskalota. Var pieņemt, ka te atradusies pils ar tai atbilstošu senpilsētu. Spriežot pēc savrupatradumiem, 9.–10. gs. ugunskapi atradušies senpilsētas noskalotajā daļā. Vēlāk, 11.–14. gs., par šī kompleksa iedzīvotāju apbedīšanas vietu var uzskatīt Ventas pretējā krastā esošo Pasilciema kapulauku. Tā kā gan apmetnē, gan pilskalnā atrastas skandināviskas senlietas no vikingu laika, iespējams, ka īpatnējie nocietinājumi radušies skandināvu ietekmē.
Pabērzkalna mazā vaļņa lēzenajā iekšzemes galā 14.–16. gs. atradusies kapsēta, kurā četrus apbedījumus 1937. gadā izpētīja E. Šturms.