Pirmās plašākās ziņas par šo pilskalnu publicējis pazīstamais Latvijas Republikas laika pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš 1923. gadā publicētajā izdevumā “Latvijas pilskalni. I. Kuršu zeme”. E. Brastiņš pilskalnu nav apmeklējis un uzmērījis, jo ziņas par to no Liepājas skolotāja, vēlākā Liepājas pilsētas muzeja direktora, Jāņa Sudmaļa ieguvis tikai pēc Medzes pagastā esošo iespējamo pilskalnu apzināšanas 1922. gada augustā. J. Sudmalim par to, ka šis ir pilskalns, ziņas sniedzis Kalnmaļu māju saimnieks, kurš informējis, ka, pilskalnā arot, atrastas ogles un dažādas senlietas. Laikraksta “Kurzemes Vēstnesis” 1923. gada 27. jūnija numurā ievietota īsa publikācija par to, ka Kurzemes provinces muzeja biedrības valde izsaka pateicību J. Sudmalim par to, ka viņš muzejam ziedojis Kalnmaļu pilskalnā Mātrās atrastu bronzas pakavsaktu, neapstrādātu dzintara gabalu un trauku lauskas. Savukārt, E. Brastiņš nešaubījās, ka pilskalns saistāms ar 1253. gada kuršu zemju dalīšanas dokumentos minēto Matri. 1925. gadā (un arī 1948. gadā) nelielus pārbaudes izrakumus šeit veica J. Sudmalis, 1950. gada janvārī par šo objektu arheoloģiskā pieminekļa pasi sastādīja toreizējā Latvijas PSR Centrālā Valsts Vēsturiskā muzeja (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) līdzstrādnieks Arvīds Gusārs, 1959. gadā to apsekoja arheologs Ēvalds Mugurēvičs un vēlāk dažādi ar kultūras mantojuma aizsardzību saistītu iestāžu darbinieki.