Profesionālā un politiskā darbība 1919. gada 5. maijā A. Štāls Liepājā brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā un piedalījās Neatkarības karā.
A. Štāls bija Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs (1919) un bija Latvijas Tautas padomes loceklis. Nesaskaņu dēļ A. Štālu neiekļāva sociāldemokrātu sarakstā Satversmes sapulces vēlēšanās (1920), tāpēc viņš no partijas izstājās. A. Štāls darbojās arī partijā “Demokrātiskais centrs”, tomēr 1928. gadā darbību partijā un politikā pārtrauca.
A. Štāla darba gaitas saistītas ar vairākām valsts institūcijām, ieņemot nozīmīgus amatus kultūras mantojuma aizsardzības jomā. A. Štāls bija Latvijas Pagaidu valdības Izglītības ministrijas kultūras vērtību aizsardzības Latvijā pilnvarnieks (kopš 16.08.1919.), ģenerālpilnvarnieks kultūras vērtību aizsardzības lietās Latvijā (11.1919.–07.1920.), paralēli ģenerālpilnvarnieka amatam pildīja sevišķu uzdevumu ierēdņa amatu (kopš 05.1920.), kā arī strādāja Valsts bibliotēkā (mūsdienās Latvijas Nacionālā bibliotēka). Pēc tam Latvijas Republikas Izglītības ministrijā bija darbvedis-speciālists kultūras vērtību aizsardzības lietās (kopš 09.1920.), kā arī paralēli pildīja Latvijas reevakuācijas komisijas sekretāra (kopš 10.1920.) pienākumus. Drīzumā tika iecelts par Latvijas Republikas Izglītības ministrijas pārstāvi Latvijas sūtniecībā Maskavā (11.1920.–01.04.1921.). Vēlāk A. Štāls darba gaitas turpināja Valsts bibliotēkā, kur vadīja Dubletu nodaļu (28.06.1922.–01.04.1923.).
A. Štāls darbojās Latviešu fotogrāfiskā biedrībā (1922) un Latviešu senatnes pētītāju biedrībā (1923), kur vadīja Pieminekļu aizsardzības sekciju, kas tajā laikā organizēja plašus pieminekļu reģistrēšanas un sakopšanas darbus.
Pieminekļu valdē A. Štāls pildīja vairākus nozīmīgus amatus (1923–1933): tehniskais darba vadītājs (01.10.1923.–07.02.1928.); priekšsēdētāja vietas izpildītājs (ar pārtraukumiem, 08.02.1928.–16.02.1932.); Rīgas un Vidzemes apgabala pieminekļu aizsardzības inspektors (kopš 01.05.1932.); pieminekļu aizsardzības vecākais inspektors (11.10.1932.–26.09.1933.).
Uzsākot darba gaitas Pieminekļu valdē, A. Štāls jau pirmajos trīs mēnešos izstrādāja inventarizēto pieminekļu reģistrācijas grāmatas projektu, instrukciju mērniekiem, noteikumus jaunsaimniekiem sakarā ar viņiem piešķirto pieminekļu aizsardzību, sagatavoja rīkojuma projektu par pieminekļu reģistrēšanu un aizsardzības nodrošināšanu u. c. Pieminekļu valdē pieminekļu reģistrācija tika noteikta kā pamatuzdevums, tāpēc uzsāka veidot speciālu arhīvu, kura organizēšanā lielākie nopelni piedēvējami A. Štālam. Par A. Štāla darbu pie pieminekļu aizsardzības likumprojekta var lasīt A. Štāla atmiņās “Latvijas senatni sargājot” (autora rokrakstā 34 burtnīcās, 1937–1938).
Laikposmā no 1933. gada septembra līdz 1937. gada aprīlim A. Štāls atradās apcietinājumā. 1934. gada aprīļa sākumā Izglītības ministrijā un Pieminekļu valdē veiktās revīzijas ziņojumu Valsts kontrole iesniedza prokuratūrā.
Tiesvedības rezultātā tiesa atzina A. Štālu par vainīgu pret viņu celtajās apsūdzībās: viņš saņēma sodu par dokumentu viltošanu un piesavināšanos. Visās apsūdzībās A. Štālam piešķīra smagākos sodus, ņemot vērā vainu pastiprinošus apstākļus. Tiesā A. Štāls sevi par vainīgu pret viņu celtajās apsūdzībās neatzina.
Visas sākotnējās Pieminekļu valdes prasības pret A. Štālu tiesa akceptēja, bet zaudējumu nodrošināšanai apķīlāja un pārņēma Pieminekļu valdes glabāšanā viņa privātbibliotēku. Līdz šim nekas vairāk par A. Štāla privātbibliotēkas likteni nav zināms.
No Rīgas Centrālcietuma A. Štālu atbrīvoja 1937. gada aprīlī, ar spēkā esošo Sodu likuma 27. pantu, kas viņam liedza atgriezties pilnvērtīgā dzīvē. Šis pants A. Štālam nozīmēja ordeņu un citu valdības piešķirtu atzinības zīmju, goda amatu un nosaukumu un kara dienestā iegūtu dienesta pakāpju zaudēšanu, kā arī atlaišanu no valsts, valsts autonomo uzņēmumu un pašvaldības dienesta. Bez tam viņš zaudēja tiesības valsts un pašvaldību lietās balsot, vēlēt vai tikt vēlētam; ieņemt amatus valsts, valsts autonomo uzņēmumu vai pašvaldības dienestā.
1937. gada vasaras mēnešos viņš laukos atrada iespēju strādāt dažādus gadījuma darbus pie saviem radiem, bet, 1938. gada nogalē viņam joprojām nebija patstāvīga un stabila darba. Vienīgos iztikas līdzekļus viņš saņēma no mātes, kura dzīvoja ASV.
1938. gada novembrī A. Štāls Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim iesniedza lūgumu atjaunot viņa tiesības, taču Valsts prezidents lūgumu noraidīja.
1940. gada augustā pēc satura līdzīgu lūgumu atjaunot tiesības A. Štāls iesniedza Valsts prezidenta amata izpildītājam pēc padomju okupācijas Augustam Kirhenšteinam. Nekas vairāk par tā iznākumu nav zināms.
20. gs. 40. gadu sākumā A. Štāls bija redaktors Valsts apgādniecību un poligrāfisko uzņēmumu pārvaldē. Par A. Štāla dzīvi Otrā pasaules kara laikā un tūlīt pēc tā informāciju līdz šim nav izdevies atrast.
A. Štāla pēdējā darba vieta (1947–1950) bija Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka, kur A. Štāls bija direktora vietnieks zinātniskajā darbā (1947–1949) un Rokrakstu un reto grāmatu sektora vadītājs (1949–1950).
A. Štāla raksti publicēti dažādos periodiskajos izdevumos: “Atpūta”, “Brīvā Zeme”, “Ilustrēts Žurnāls”, “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, “Jaunākās Ziņas”, “Latvijas Saule”, “Latvijas Vēstnesis”, “Latvju Grāmata”, “Sociāldemokrāts” un Rigasche Rundschau, kur nereti publikācijas parakstītas arī ar pseidonīmiem A. Alnis, A. Ziltis, Art un Dschems [Džems].