Pirmais pilskalnu 1868. gada 5. augustā apsekoja un gadu vēlāk īsu tā aprakstu Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības sēžu protokolos publicēja vācbaltiešu mācītājs Augusts fon Raizons (August von Raison). Viņš atzīmējis, ka tas nav spēcīgi nocietināts, tomēr tā izveidē vērojamas cilvēku darbības pazīmes. 1922. gada 7. augustā pilskalnu apsekoja, uzmērīja un tā aprakstu sniedza pazīstamais Latvijas Republikas laika pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš 1923. gadā publicētajā izdevumā “Latvijas pilskalni. I. Kuršu zeme”. E. Brastiņš arī pieminējis, ka pilskalna izveidē veikti “niecīgi zemes darbi”, bet tā plakumā līdz 1,5 m dziļumam vērojama smilts, “pelēka nokrāsojusies, sajaukta oglēm un trauku gabaliņiem”, kā arī atzīmē, ka tuvumā esošā Tigves muiža minēta 1230. gadā kā Pygawas, bet 1253. gada dokumentos kā Tygwe. Jau toreiz pilskalnā bijušas vērojamas vairākas mantraču izraktas bedres. 1947. gada jūnijā pilskalnu apsekoja un 1951. gada decembrī par to arheoloģiskā pieminekļa pasi sastādīja toreizējā Latvijas PSR Centrālā Valsts Vēsturiskā muzeja (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) līdzstrādnieks Arvīds Gusārs. 1959. gadā pilskalnu apsekoja arheologs Ēvalds Mugurēvičs un vēlāk arī citi, pārsvarā ar kultūras mantojuma aizsardzību saistītu iestāžu darbinieki.