Vārtājas pilskalnu pirmo reizi zinātniskā literatūrā 1892. gadā izdotajā monogrāfijā par sentautu Latvijas teritorijā un latviešu valodas robežām toreiz un 13. gs. pieminējis ievērojamākais 19. gs. Latvijas pilskalnu apzinātājs Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein), kurš pats to gan nav apsekojis. A. Bīlenšteins to saista ar 1253. gadā kuršu zemju dalīšanas dokumentos minēto Warta vai Warthayen un 1259. gadā Atskaņu hronikā minēto Warchdach vai Warrach pils vietu. 1922. gada 18. jūlijā pilskalnu apmeklēja un uzmēroja, bet 1923. gadā izdevumā “Latvijas pilskalni. I. Kuršu zeme” tā uzmērījumu un aprakstu ar nosaukumu ““Elkas” pie Vārtājas muižas” publicēja pazīstamākais Latvijas Republikas laika pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš, kurš minējis, ka pilskalna austrumu terasi postījuši Pirmā pasaules kara vācu ierakumi. Arī E. Brastiņš to nešaubīgi saista ar Atskaņu hronikā minēto Warchdach pili, bet uzskatīja, ka tieši šeit varētu būt atradusies arī Hamburgas un Brēmenes arhibīskapa Rimberta (Rimbertus) hronikā “Svētā Anskara dzīve” (Vita sancti Anscarii) 853. gadā minētā kuršu Seeburg pils, kā argumentu minot pilskalna plakuma ievērojamo izmēru un Vārtājas vārda etimoloģiju, kas, viņaprāt, varētu būt saistīta ar ūdeni.
1947. gadā pilskalnu apsekoja toreizējā Latvijas PSR Centrālā Valsts Vēsturiskā muzeja (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) līdzstrādnieks Arvīds Gusārs, kurš norāda uz Otrā pasaules kara postījumiem pilskalna austrumu un dienvidu malās. Arī vēlāk pilskalnu apsekojuši gan Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta (tagad Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts), gan pieminekļu aizsardzības iestāžu darbinieki. 1963. gadā arheologa Pētera Stepiņa vadībā veikti arheoloģiskie izrakumi senpilsētā, bet 2012. gadā pilskalnā zondāžas veica arheologi Ingrīda Virse un Ritvars Ritums.