Patērētāju tiesību aizsardzības politikas Latvijā pamatā ir Eiropas Savienības (ES) normatīvie akti un Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations, UN) Vadlīnijas patērētāju tiesību aizsardzībai (UN Guidelines for Consumer Protection). Patērētāju tiesību aizsardzības galvenos jautājumu regulē Patērētāju tiesību aizsardzības likums – tiesības uz līguma noteikumiem atbilstošām precēm, tiesības uz informāciju, iespēju ārpus tiesas risināt strīdu. Būtisks patērētāju aizsardzības normatīvais akts ir Negodīgas komercprakses aizlieguma likums, kas pasargā patērētājus no dažādām negodīgām praksēm, tajā skaitā tiešsaistes darījumos. Preču un pakalpojumu drošuma likums un daudzi noteiktas preču grupas regulējošie akti sargā patērētāju tiesības uz drošām precēm un pakalpojumiem.

Līdzīgi kā ES, Latvijā patērētāju politikas mērķis ir augsts patērētāju aizsardzības līmenis, patērētāju iespējas gūt labumu no vienotā tirgus, spēt pieņemt informācijā balstītus lēmumus un aktīvi iesaistīties gan zaļajā, gan digitālajā transformācijā. Augsts patērētāju aizsardzības mērķis ir priekšnoteikums tam, lai patērētāji uzticētos tirgum un droši izdarītu pirkumus, tādējādi veicinot godīga tirgus attīstību. Patērētāju tiesību aizsardzības politikas mērķi Latvijā nav noteikti atsevišķā dokumentā, bet izriet no ES stratēģiskajiem dokumentiem, dažādiem nozares regulējošiem politikas plānošanas dokumentiem, kā arī valdību deklarācijām. Kopš Latvija kļuvusi par ES dalībvalsti, arī Latvijas politikas veidotāji un sabiedrība iesaistās patērētāju aizsardzības regulējuma tapšanā.

Ekonomikas ministrija izstrādā normatīvos aktus un izstrādā un īsteno politiku jautājumos, kas saistīti ar patērētāju tiesību un interešu aizsardzību, ievērojot Latvijas tautsaimniecības intereses un ES iekšējā tirgus prasības. Galvenā institūcija, kas uzrauga patērētāju tiesību regulējošo normatīvo aktu izpildi un sniedz palīdzību patērētāju strīdu risināšanā ir Ekonomikas ministrijas pārraudzībā esošais Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC).

Patērētāju tiesību aizsardzību nodrošina arī citas iestādes, kuru kompetencē ir kādas specifiskas jomas uzraudzība, piemēram, Pārtikas un veterinārais dienests uzrauga pārtikas preču drošumu un nekaitīgumu, kā arī veic veterināro uzraudzību, Veselības inspekcija uzrauga ārstniecības pakalpojumus, medicīnas ierīces, kosmētiku, ķīmiskās vielas un zāles, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija uzrauga elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējus, gāzes un elektrības tirgus, ūdenssaimniecības pakalpojumus.

Svarīga loma patērētāju aizsardzībā ir nevalstiskajām patērētāju organizācijām – biedrībām, kuru darbības mērķis ir aizsargāt patērētāju tiesības. Latvijā nozīmīgākā patērētāju aizsardzības biedrība ir Latvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociācija, kura iesaistās dažādos patērētāju aizsardzības pasākumos – viedokļu sniegšanā normatīvo aktu izstrādē, patērētāju interešu pārstāvībā Patērētājus strīdu risināšanas komisijā, risinot patērētāju strīdus ar komersantiem, kā arī dažādos patērētāju informēšanas un izglītošanas pasākumos.

Tiesību zinātnieks Kalvis Torgāns ir devis ievērojamu ieguldījumu patērētāju tiesību attīstībā Latvijā, tajā skaitā izstrādājot un sniedzot atsauksmes par pirmajiem likumiem patērētāju tiesību aizsardzības jomā (1992. gada likums “Par patērētāju tiesību aizsardzību”, 2000. gada 19. jūlija likums “Par atbildību par preces un pakalpojuma trūkumiem”, 2000. gada 20. jūnija Preču un pakalpojumu drošuma likums), kā arī veicot pētījumus patērētāju aizsardzības jomā. 

Svarīgu ieguldījumu patērētāju tiesību aizsardzības jomā devusi ilggadējā Ekonomikas ministrijas darbiniece Lilija Stelpe (ieņēmusi dažādus amatus no 1993. līdz 2001. gadam), kura bija PHARE PRAQ III Kvalitātes nodrošināšanas reģionālās programmas nacionālā koordinatore no 1991. līdz 2000. gadam, no 1995. gada bija Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas koordinatore, kā arī viena no 1992. gada likuma “Par patērētāju tiesību aizsardzību” autorēm. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas izstrādes pamats bija Latvijas integrācija Eiropas ekonomiskajā telpā un ar to saistītā Latvijas normatīvo aktu harmonizācija ar ES tiesību aktiem, tajā skaitā patērētāju aizsardzības jomā. Tās ietvaros tika organizēta visu normatīvo aktu izstrāde gan iekšējā tirgus darbībai, gan patērētāju tiesību aizsardzībai. Vēlāk (no 2003. līdz 2013. gadam) Lilija Stelpe bija atbildīga par patērētāju tiesību jautājumu sagatavošanu izskatīšanai Saeimas Eiropas lietu komisijā.

Zinta Kovaļevska bija pirmās neatkarīgās patērētāju interešu aizsardzības biedrības “Patērētāju interešu aizstāvības klubs” dibinātāja un priekšsēdētāja no 1993. gada. Zinta Kovaļevska ir viena no 1992. gada likuma “Par patērētāju tiesību aizsardzību” izstrādes darba grupas loceklēm, kā arī pārstāvējusi patērētāju intereses turpmākajā normatīvo aktu izstrādes procesā.

Latvijā patērētāju tiesību aizsardzības politikas veidošana tika uzsākta 20. ga. 90. gadu sākumā. 1992. gadā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma likumu “Par patērētāju tiesību aizsardzību”. Kaut gan likums “Par patērētāju tiesību aizsardzību” noteica galvenās patērētāju tiesības, to skaitā iekļaujot tādu progresīvu regulējumu kā noteikumi attiecībā uz netaisnīgiem līgumu noteikumiem, tomēr tā piemērošana bija tikai teorētiska, – tas nesaturēja praktisku mehānismu šo tiesību realizēšanai. Profesors K. Torgāns uzsvēra, ka “Latvija, domājot par drīzu iekļaušanos Eiropas Savienībā, nevar ignorēt likumu un to realizācijas prakses attīstību Eiropā. Tai ir jāveic gan atbilstoši likumu pilnveidošanas darbi, bet it īpaši jārūpējas, lai likumu prasības nepaliktu vēlējumu un deklarāciju līmenī”. Likuma uzraudzība formāli bija uzticēta Tirdzniecības uzraudzības valsts komitejai, bet tai nebija pietiekamu pilnvaru un nebija paredzēts efektīvs mehānisms normatīvo aktu ievērošanas nodrošināšanai. 1995. gadā pieņemot Patērētāju interešu aizsardzības programmas koncepciju, patērētāju aizsardzības politikas veidošanā valsts līmenī tika noteikti divi pamatposmi – atbilstošu normatīvo aktu izstrāde un valsts institūciju izveide patērētāju politikas izstrādei, kā arī noteikto prasību (preču un pakalpojumu drošums) ievērošanas uzraudzībai, strīdu risināšanai, patērētāju izglītošanai.

Lai patērētāju tiesības būtu ne tikai teorētiskas, bet arī praktiski izmantojamas, piemēram, saņemot atpakaļ par nekvalitatīvu preci samaksāto naudas summu, novērstu patērētāju kolektīvo interešu pārkāpumus, 1999. gada 18. martā tika pieņemts jauns Patērētāju tiesību aizsardzības likums, kā arī 1998. gada 1. maijā tika izveidots PTAC. PTAC funkcijas jau bija daudz plašākas, paredzot ne tikai kontroles veikšanu tirdzniecībā un pakalpojumu sniegšanā, reklāmas kontroli, bet arī preču un pakalpojumu drošuma uzraudzību, līguma noteikumu uzraudzību, patērētāju kolektīvo interešu ievērošanas uzraudzību. PTAC tika dotas pilnvaras normatīvo aktu ieviešanai, un tās pakāpeniski būtiski paplašinātas:

• pieprasīt patērētāju likumīgo prasību izpildi;

• ja konstatēti netaisnīgi līguma noteikumi, pieprasīt uzņēmējiem līguma projektu grozīšanu, līguma noteikumu izpildes pārtraukšanu;

• aizliegt nedrošu preču un pakalpojumu tirdzniecību;

• aizliegt reklāmas izplatīšanu;

• aizliegt negodīgas komercprakses veikšanu, tajā skaitā nepieciešamības gadījumā ierobežot piekļuvi tirgotāja tīmekļa vietnei.

Patērētāju tiesību aizsardzības normatīvais regulējums Latvijā veidots, galvenokārt balstoties uz ES normatīvajiem aktiem. Lielākā daļa normatīvo aktu izstrādāti, pārņemot attiecīgo ES direktīvu prasības: Patērētāju tiesību aizsardzības likums, Negodīgas komercprakses aizlieguma likums, Preču un pakalpojumu drošuma likums, likums “Par atbildību par preces un pakalpojuma trūkumiem”, daudzi likumi un noteikumi, kuri nosaka prasības dažādu preču grupu apritei. Tikai atsevišķas prasības un jomas skar nacionālais regulējums, piemēram, tiek regulēts arī pakalpojumu drošums u. c. Tā kā ES regulējums patērētāju aizsardzības jomā ir viens no efektīvākajiem pasaulē, arī Latvijā patērētāju aizsardzības līmenis ir uzskatāms par augstu. Ir izveidotas iestādes efektīvai patērētāju tiesību uzraudzībai, kā arī pietiekamas pilnvaras dažādu pārkāpumu novēršanai. Galvenā uzmanība patērētāju tiesībās tiek pievērsta dažādām problēmām digitālajā tirgū, jauniem preču un pakalpojumu veidiem ar digitālām iespējām, kā arī pasākumiem ilgtspējīgākam patēriņam. Patērētāju tiesību efektīvākai realizēšanai būtisks ir izveidotais mehānisms, kā patērētāji var aizstāvēt savas tiesības tiesā kolektīvā prasībā, nevēršoties tiesā individuāli, bet kopā; to veido grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā un Civilprocesa likumā.