Neatkarīgās Latvijas valsts tautsaimniecības politikas nosacījumi veidojās pirms valstiskās neatkarības nodibināšanas 1918. gadā. Izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa ietekmē ekonomiskā dzīve tagadējā Latvijas teritorijā bija intensīva. Tas sekmēja laikmetam atbilstošu modernu ekonomisko politiku. Dzimtbūšanu Baltijā atcēla agrāk nekā citur Krievijas Impērijā (Kurzemē 1817. gadā, Vidzemē 1819. gadā, Latgalē 1861. gadā). Dzimtcilvēkus pakāpeniski atsvabināja no dzimtkungu varas. Sākumā zemnieki ieguva personīgo brīvību un, kaut ar lieliem ierobežojumiem, varēja izvēlēties dzīves un darba vietu. Tikai vēlāk zemniekiem atļāva iegūt īpašumā zemi. Zemnieku pārvietošanās labākas dzīves meklējumos veicināja pilsētu, it īpaši Rīgas, attīstību, kur papildus tirdzniecībai un transportam sāka attīstīties rūpniecība, arī būvniecība un citas tautsaimniecības nozares. Tautsaimniecības politikas veidošanā arvien vairāk iesaistījās latvieši.
19. gs. beigās Latvijas teritorijā norisinājās strauja industrializācija. Lieli krievu uzņēmēju dibināti rūpniecības uzņēmumi tika izvietoti ostas pilsētās un Rīgā līdzās zviedru, vācu un latviešu uzņēmumiem, piemēram, cariskās Krievijas pirmā mašīnbūves rūpnīca “Russo-Balt” (Русско-Балтийский вагонный завод, 1874), kurā tika ražotas pirmās vieglās automašīnas valstī, “Böcker & Co” – pudlingošanas, dzelzs velmēšanas, stiepļu un naglu rūpnīca (1882, tagadējais “Liepājas metalurgs”), a/s “Fenikss” (“Phoenix”, 1895, tagadējā Rīgas Vagonbūves rūpnīca), Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika (завод Сидорa Терентьевичa Кузнецова, 1841), gumijas ražošanas fabrika “Provodņiks” (“Проводник”, 1888). 1910. gadā rūpniecības uzņēmumi Latvijā ražoja preces apmēram 521 miljona tā laika latu vērtībā.
Pēc valsts neatkarības iegūšanas Latvijas Pagaidu valdība saskārās ar Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara radītajiem postījumiem. Valdībai bija jāorganizē bēgļu atgriešanās un uz Iekškrieviju izvesto materiālo vērtību atgūšana, turklāt nācās piemēroties jaunajiem – neatkarīgas valsts – apstākļiem. Latvijā sāka veidoties kapitālistiskās sistēmas tautsaimniecība, kaut gan tā nebija vienīgā attīstības vīzija. Par tā laika vadošo ekonomiskās politikas virzienu uzskata tirgus liberālismu, taču sabiedrībā virmoja arī profesora Kārļa Baloža “nākotnes valsts” ideja, kas balstījās ideāla sociālisma politikā. Sākoties Lielās depresijas perioda grūtībām (1929–1933), risinājums tika meklēts valsts lomas palielināšanā un stingrākā tautsaimniecības regulēšanā. Pēc Kārļa Ulmaņa 15.05.1934. valsts apvērsuma šāda politika tika īstenota. Pirmā neatkarības perioda svarīgākie ekonomiskās politikas soļi bija agrārā reforma, sociālās reformas, nacionālo uzņēmumu veidošana, latvisko saimniecības nozaru stiprināšana, nacionālā taisnīguma un latviešu ekonomiskā spēka palielināšana, kā arī saimnieciskās neatkarības stiprināšana.
Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupācijas laikā Latvija tika iekļauta vienotā sociālistiskā tautsaimniecības sistēmā, kuras pamatā bija valsts īpašums uz ražošanas līdzekļiem, plānota tautsaimniecība un sociālistiskā darba dalīšana, izlīdzinoša sociālā politika. Sociālisma perioda ekonomiskā politika sekmēja intensīvu industrializāciju un ražošanas koncentrāciju.
Valsts ekonomiskās politikas pamati laikposmam pēc neatkarības atjaunošanas (1991) tika veidoti 20. gs. 80. gadu beigās, kad tika īstenota Mihaila Gorbačova (Михаил Сергеевич Горбачёв) pārkārtošanās (“perestroika”) un atklātības (“glastnostj”) politika, kas bija paredzēta stagnējošās tautsaimniecības uzlabošanai. Līdz ar politiskajām pārmaiņām un tausaimniecības liberalizāciju Latvija pakāpeniski virzījās uz valstisko neatkarību un tirgus ekonomikas modeli.
Pāreja no sociālisma plānotās tautsaimniecības sistēmas uz brīvā tirgus sistēmu pati par sevi bija sarežģīta, jo bija zudušas iepriekšējā paaudzē iesakņojušās tirgus kapitālistiskās sabiedrības iemaņas (tiesības pieņemt lielus ekonomiskos lēmumus, rīcība ar naudu un vērtspapīriem, atbildība par savu pastāvēšanu un labklājību, sabiedrības demokrātiska līdzdalība). Latvijā pāreju apgrūtināja okupācijas laikā iedibinātās ciešās ekonomiskās saites ar pārējo PSRS (ekonomiskās darbības plānošana un saskaņošana PSRS līmenī; dziļa, specializācijā balstīta integrācija vienotajā tautsaimniecības sistēmā; PSRS kopums kā galvenā izejvielu bāze un preču tirgus; vienota naudas un banku sistēma; pakļautība ārējās tirdzniecības jomā). Vairākas būtiskas kapitālisma infrastruktūras sastāvdaļas bija likvidētas – ražošanas līdzekļu, tostarp zemes, privātīpašuma, vērtspapīru, zemes un mājokļu, tirgus un tamlīdzīgi.
Vēl pirms neatkarības atgūšanas tautsaimniecības pārkārtošanas politiskās vadlīnijas tika noteiktas Latvijas Tautas frontes programmā, kas pieņemta 1988. gadā. Tirgus ekonomikas modeļa izveidei 20. gs. 90. gadu sāk. tika sāktas plašas reformas:
- valsts un pašvaldību īpašumu konversija trīs virzienos: valsts un pašvaldību zemes īpašumtiesību konversija (zemes reforma); uzņēmumu un citu īpašumu īpašumtiesību konversija; valsts un pašvaldību dzīvojamā fonda īpašumtiesību konversija;
- fiskālā reforma, neatkarīgas valsts budžeta un nodokļu sistēmas izveidošana;
- monetārā reforma (nacionālās naudas ieviešana), banku sistēmas un vērtspapīru tirgus izveidošana;
- sociālās reformas: sociālās drošības sistēmu izveidošana, tostarp pensiju apdrošināšanas ieviešana, veselības un sociālās aprūpes, izglītības un zinātnes reformas;
- pašvaldību reformas, tostarp administratīvi teritoriālā reforma.
