Valsts sociālās politikas veidošanas izejas punkts ir cilvēka cienīgas dzīves un darba vides radīšana un viņa vajadzību nodrošināšana, pamatojoties uz valsts ekonomikas iespējām un atbilstoši sabiedrības vērtību sistēmai.
sociālā politika Latvijā
Sociālā politika ir valsts pasākumu kopums, kuram jānodrošina cilvēka eksistencei un dzimtas turpināšanai nepieciešamie sociālekonomiskie apstākļi jeb veselīgās sabiedrības atražošana un ilgtspēja.
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Īsa vēsture
Neatkarīgā Latvija pārmantoja cariskās Krievijas sociālo likumdošanu un veiksmīgi attīstīja to tālāk gan darba attiecību un darba laika regulējuma jomā, gan īpaši attiecībā uz slimokasēm. Latvijas Republikas likumu par strādājošo apdrošināšanu pret slimošanu pieņēma 1920. gadā. Likums paredzēja ne tikai pašu strādnieku, bet arī viņu ģimenes locekļu apdrošināšanu. Slimokasu dalībnieku skaits kopā ar ģimenes locekļiem no 90 000 1922. gadā palielinājās līdz 355 000 1938. gadā.
Neatkarīgās Latvijas valsts pastāvēšanas laikā, starpkaru posmā, veiksmīgi darbojās sociālās apdrošināšanas modelis veselības aprūpes jomā ar aktīvu valsts, darba devēju un darbinieku iesaisti. Bija labi izkopta un detalizēti reglamentēta darba likumdošana, bija ielikti pamati sociālās palīdzības sistēmas radīšanai un sperti pirmie soļi uz apdrošināšanas principiem balstītas pensiju sistēmas izveidei.
Padomju okupācijas laikā apdrošināšanas sistēmas darbība Latvijā tika pārtraukta un sociālās drošības sistēma balstījās uz universālajiem nodrošinājuma principiem. Darba devējs bija atbildīgs par ienākumu līmeņa saglabāšanu, cilvēku rekreāciju (sadarbībā ar arodbiedrībām). Valsts garantēja darbu, izglītību, veselības sistēmas pakalpojumus, mājokli, pensijas, ģimenes pabalstus. Indivīds lielākoties bija saņēmēja un lūdzēja lomā, un tas neveicināja viņa personisko atbildību par savu labklājību.
Pašreizējais stāvoklis
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā sociālajā politikā tika veiktas plašas un dziļas reformas, kas bija vērstas uz valsts lomas un atbildības samazināšanu un paša indivīda atbildības palielināšanu par savu labklājību mājokļu, pensiju, sociālās apdrošināšanas un sociālās palīdzības jomā. Lielas sociālās apdrošināšanas likumu paketes apstiprināšanu veica 5. Saeima 1995. gadā (labklājības ministrs Andris Bērziņš). Kādreizējais labklājības ministrs Vladimirs Makarovs pilnveidoja jaunu sistēmu un realizēja ļoti plašu labklājības sistēmas reformu sadarbībā ar Pasaules Banku (World Bank). Jūtami pieauga vietējo pašvaldību un kopienu loma sociālās palīdzības sniegšanā indivīdiem.
1998. gadā Latvijas Republikas Satversme tika papildināta ar sadaļu “Cilvēka pamattiesības”. Konstitucionālā līmenī Latvijas iedzīvotājiem ir garantētas šādas sociālās tiesības: tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai (106. pants); tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu (107. pants); strādājošajiem ir tiesības uz koplīgumu, kā arī tiesības streikot. Valsts aizsargā arodbiedrību brīvību (108. pants); ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos (109. pants); valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu (111. pants).
Labklājības ministrs Uldis Augulis vadīja resoru smagas un visaptverošas krīzes laikā (03.2009.‒11.2010.) un arī pēckrīzes posmā (01.2014.‒02.2016.). Krīzes laikā Labklājības ministrija pēc Starptautiskā Valūtas fonda (International Monetary Fund), Pasaules Bankas un Eiropas Komisijas (European Commission) ieteikumiem izstrādāja Sociālās drošības tīkla stratēģiju, kuras mērķis bija veikt ārkārtas drošības pasākumu kopumu: garantēto minimālo ienākumu izmaksa trūcīgajām personām, dzīvokļa pabalstu izmaksa, darba prakses vietu izveidošana pašvaldībās, pirmsskolas izglītības pieejamība, veselības aprūpes pamata pakalpojumu un pamata medikamentu pieejamība trūcīgajām personām un tā tālāk.
2014. gadā 11. Saeima papildināja Latvijas Republikas Satversmi ar preambulu, kurā kā nacionālas valsts darbības pamatprincipi minēta demokrātija, tiesiskums un sociālā atbildība. Ar šādas normas iekļaušanu pamatlikumā valsts uzņemas izstrādāt un īstenot tādu sociālo politiku, kas īsteno praksē sociālās tiesības un rada sociālo vienlīdzību, jo sociāla valsts ir tāda valsts, kas tirgus ekonomikas apstākļos uzņemas atbildību par savu pilsoņu labklājību.
Nodokļu reforma paredz 2018. gadā samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli līdz 20 % visiem, kam gada ienākumi nepārsniedz 55 000 eiro. Augstais nodokļu slogs uz zemajām strādājošo algām ir Latvijas nodokļu politikas negatīvā iezīme. Nodokļu reforma ir neliels solis šīs problēmas risināšanā.
Latvijā ir viens no augstākajiem nevienlīdzības līmeņiem Eiropas Savienībā (European Union), un nevienlīdzībai ir tendence pieaugt. Džini koeficients, kas raksturo nevienlīdzību ienākumu sadalē, 1999. gadā Latvijā bija 31, 2015. gadā – jau 34,5 (vidēji Eiropas Savienībā ‒ 31). 1999. gadā 20 % visturīgāko iedzīvotāju ienākumi Latvijā bija 5,1 reizi lielāki nekā 20 % vistrūcīgāko iedzīvotāju, 2015. gadā – jau 6,2 reizes (vidēji Eiropas Savienībā ‒ 5,2). Visai ievērojamai sabiedrības daļai nabadzība nav īstermiņa (pusgada, 1‒2 gadu) parādība. Tai ir pastāvīgs, hronisks raksturs. Lai gan to iedzīvotāju īpatsvars, kuri pakļauti nabadzības riskam vai sociālai atstumtībai, Latvijā pakāpeniski samazinās (no 40,1 % 2010. gadā līdz 30,9 % 2015. gadā), tomēr, atbilstoši EUROSTAT datiem, tas ir ievērojami augstāks nekā vidējais Eiropas Savienības rādītājs (24,4 % 2014. gadā). Aktīvas ģimenes politikas rezultātā 2014.‒2016. gadā Latvijā samazinājies nabadzības līmenis bērnu vidū. Savukārt pensionāru vidū, it īpaši vecumgrupā 75+, tam ir stabila pieauguma tendence.
Mūsdienu Latvijas politikas specifika: politiskās elites stabilitāte un liela autonomija no elektorāta sociālo reformu realizācijas un lēmumu pieņemšanas procesā. Augsta sabiedrības fragmentēšanās pakāpe apgrūtina sociālā dialoga iespējas un reizē vājina sociālā atbildīguma mehānisma ieviešanu un funkcionēšanu. Tieši politiķu un birokrātu apziņai, ka sabiedrība praktiski nevar kontrolēt notiekošo, ir piešķirama galvenā loma resursu sadalē un pārdalē. Latvijas politikas veidotājiem sociālā joma nekad nav bijusi prioritāra. Tāda nostāja izrietēja no plaši izplatīta maldīga pieņēmuma, ka ekonomisko problēmu atrisināšana vienlaikus nozīmē arī sociālās politikas jautājumu automātisku risinājumu. Sociālajai un ekonomiskajai politikai ir savas funkcijas un mērķi: vienai – efektivitāte, peļņa, otrai – sabiedrībā akceptēta sociālā taisnīguma principa realizācija un grūtībās nonākušo indivīdu un grupu atbalsts. Īpaši svarīgu sabiedrības dzīves jomu (veselības aprūpe, mājoklis) risināšanas atstāšana tirgus ziņā vai pašplūsmā, vilcināšanās ar to risinājumu, neadekvātu naudas līdzekļu piešķiršana mazina tautas uzticēšanos politikas veidotājiem, rada neizpratni par valsts institūciju atbildības mehānismu.
Par sasniegumu sociālās politikas jomā uzskātams fakts, ka izveidota formas un darbinieku kvalifikācijas ziņā mūsdienīga sociālās apdrošināšanas un sociālās palīdzības sistēma atbilstoši sociālās politikas liberālajam modelim. Sociālais budžets tika nodalīts no valsts budžeta un ilgu laiku darbojās līdzekļu pārpalikuma režīmā, 2017. gadu ieskaitot. Pozitīvi vērtējama arī trīs līmeņu pensiju sistēmas ieviešana, otrā fondētā pensiju līmeņa darbība un pensiju fondu līdzekļu diversifikācija. Otrā un trešā līmeņa pensiju fondos izveidoti ievērojami naudas uzkrājumi, kas varētu kalpot kā ekonomikas attīstības dzinējs.
Nozīmīgs solis ienākumu nevienlīdzības un nabadzības mazināšanā bija koncepcijas “Par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu” apstiprināšana valdībā 30.10.2014. Valdība atbalstīja minimālo ienākumu līmeņa noteikšanu 40 % apmērā no rīcībā esošo ienākumu mediānas, pārrēķinātas uz ekvivalento patērētāju, piemērojot ekvivalences skalu (1; 0,7; 0,7). Papildus ir paredzēts izstrādāt jaunu pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu grozu dažādiem mājsaimn. veidiem teritoriālajā griezumā. Minimālā ienākumu līmeņa ieviešana atlikta uz 2019.
Starptautiskā sadarbība
1997. gadā Latvija parakstīja un 2002. gadā ratificēja Eiropas Sociālo hartu (European Social Charter). Visaptverošo sociālās jomas lauku analīzi un likumdošanas normu sakārtošanu, gatavojoties iestājai Eiropas Savienībā, Labklājības ministrija veica ministres Dagnijas Staķes vadībā. Latvijas valdība kopā ar Eiropas Komisijas (European Commission) Nodarbinātības un sociālo lietu ģenerāldirektorātu (Committee on Employment and Social Affairs) sagatavoja Kopējo sociālās iekļaušanas memorandu, ko parakstīja 18.12.2003. saskaņā ar Pievienošanās partnerības noteikumiem. Memorandā definēti mērķi nabadzības un sociālās atstumtības jautājumu risināšanai, minēti politiskie pasākumi, ko veikusi Latvija uz vienošanās pamata, veidojot valsts politiku saskaņā ar Eiropas Savienības kopējiem mērķiem, un noteiktas galvenās politiskās jomas, kurās turpināt tālāku monitoringu un politikas izvērtēšanu. Latvija 2007. gadā parakstīja un 2013. gadā ratificēja Pārskatīto Eiropas Sociālo Hartu. Pārskatītās Hartas 4. pantu (Tiesības uz taisnīgu atalgojumu) Saeima ratificēja tikai daļēji. Eiropas Savienības sociālo tiesību aktu kopumu papildina Eiropas strukturālie un investīciju fondi, jo īpaši Eiropas Sociālais fonds, kura finansējums sniedz atbalstu cilvēkiem Latvijā, palīdzot tiem pilnveidot savas prasmes, veicinot viņu integrāciju darba tirgū (Jauniešu garantiju fonds, 2014‒2018), cīnoties pret sociālo atstumtību un nabadzību.
Institucionālās attīstības raksturojums
Vairākas sociālās politikas jomas, kuru nodrošināšana ir pašvaldību ziņā, nosaka likuma “Par pašvaldībām” (1994) 15. pants. Pašvaldībām ir pienākums nodrošināt pirmsskolas un skolas vecuma bērnus ar vietām mācību un audzināšanas iestādēs, nodrošināt veselības aprūpes pieejamību, kā arī veicināt iedzīvotāju veselīgu dzīvesveidu un sportu, nodrošināt iedzīvotājiem sociālo palīdzību (sociālo aprūpi), vecajiem ļaudīm nodrošināt vietas pansionātos, bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem nodrošināt vietas mācību un audzināšanas iestādēs, bezpajumtniekiem nodrošināt naktsmītni un citi pienākumi. Pašvaldībām ir pienākums gādāt par aizgādnību, aizbildnību, adopciju un bērnu personisko un mantisko tiesību un interešu aizsardzību, sniegt palīdzību iedzīvotājiem dzīvokļa jautājumu risināšanā, rūpēties par bezdarba samazināšanu, veikt attiecīgajā administratīvajā teritorijā dzīvojošo bērnu uzskaiti, īstenot bērnu tiesību aizsardzību attiecīgajā administratīvajā teritorijā. Atšķirīgo materiālo resursu dēļ pašvaldībās sociālo pakalpojumu sistēmas attīstību pavada nevienlīdzības uzturēšana un pat pieaugums. Mājokļu politikā maznodrošināto iedzīvotāju vajadzību apmierināšana ir gandrīz pilnībā atstāta pašvaldību ziņā. Lētā pašvaldību dzīvojamā fonda un sociālā dzīvojamā fonda palielinājums ir īpaši aktuāli uzdevumi mūsdienu Latvijā.
Ģimenes atbildība par indivīda labklājību ir paredzēta Latvijas likumdošanā. Spēkā esošais Civillikums (28.01.1937.) paredz savstarpēju ģimenes locekļu atbildību (188. pants): bērni ir atbildīgi par savu vecāku labklājību, savukārt vecāki – par bērnu labklājību. Likuma norma nonāk zināmā pretrunā ar liberālisma pieejā uzsvērto individuālismu, tomēr sabiedrībā tā neizraisa pretestību un funkcionē. 21. gs. otrās desmitgades sociālā politika Latvijā orientēta uz pieaugušo atbalstu ģimenēm ar bērniem.
Atbildība par cilvēkdrošību aizvien ir bijusi sadalīta starp valsti, kopienu, ģimeni un indivīdu. Krīzes laiks īpaši parādīja ģimenes atbalsta lielo lomu valstī. Attīstības tendence pasaulē un Latvijā ir līdzīga: lielākais slogs par indivīda drošību tiek novirzīts uz pašu personu, tās darbībām un pieņemtajiem lēmumiem.