Parabola pirmo reizi pētīta antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Parabola ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Antīkajā retorikā parabola tiek uzskatīta par domu figūru. Lielākoties antīkās pasaules teorijā parabolas jēdziens izteikts ar terminu similitudo ‘salīdzinājums’, bet to nevajadzētu jaukt ar tādu pašu terminu, kas ir trops klasiskajā retorikā. Sengrieķu filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης) traktātā “Retorika” (Ῥητορική, 4. gs. p. m. ē.) piemin parabolu kā vienu no pārliecināšanas paņēmieniem. Pārliecināšana ir svarīga runas sastāvdaļa. Līdzīgi parabola aplūkota arī Romas retorikas teorētiķa Marka Fābija Kvintiliāna (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.) un Senās Romas oratoram Markam Tullijam Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Retorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.). Tātad parabola ir paņēmiens, kā pierādīt un pamatot. Kvintiliāns uzsver, ka parabolā esošā līdzība var būt gan skaidra un viegli uztverama, gan arī sarežģīta un mīklaina, piemēram, Senās Romas dzejnieka Pūblija Vergilija Marona (Publius Vergilius Maro) eposa “Ēneīda” (Aeneis, 29.–19. g. p. m. ē.) desmitajā dziedājumā karš salīdzināts ar spēcīgu straumi vai viesuļvētru – “Dardanu vadoņa roka šeit pārklāja laukus ar līķiem, līdzīgi spēcīgai straumei vai melnajai viesuļu vētrai trakojot visur”.