Parabola pirmo reizi pētīta antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Parabola ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Antīkajā retorikā parabola tiek uzskatīta par domu figūru. Lielākoties antīkās pasaules teorijā parabolas jēdziens izteikts ar terminu similitudo ‘salīdzinājums’, bet to nevajadzētu jaukt ar tādu pašu terminu, kas ir trops klasiskajā retorikā. Sengrieķu filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης) traktātā “Retorika” (Ῥητορική, 4. gs. p. m. ē.) piemin parabolu kā vienu no pārliecināšanas paņēmieniem. Pārliecināšana ir svarīga runas sastāvdaļa. Līdzīgi parabola aplūkota arī Romas retorikas teorētiķa Marka Fābija Kvintiliāna (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.) un Senās Romas oratoram Markam Tullijam Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Retorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.). Tātad parabola ir paņēmiens, kā pierādīt un pamatot. Kvintiliāns uzsver, ka parabolā esošā līdzība var būt gan skaidra un viegli uztverama, gan arī sarežģīta un mīklaina, piemēram, Senās Romas dzejnieka Pūblija Vergilija Marona (Publius Vergilius Maro) eposa “Ēneīda” (Aeneis, 29.–19. g. p. m. ē.) desmitajā dziedājumā karš salīdzināts ar spēcīgu straumi vai viesuļvētru – “Dardanu vadoņa roka šeit pārklāja laukus ar līķiem, līdzīgi spēcīgai straumei vai melnajai viesuļu vētrai trakojot visur”.

Mūsdienu teorija par parabolu daļēji sakrīt ar antīkās pasaules teoriju. Parabola ir līdzība, kurā var saskatīt zemtekstu. Parabola var tikt izvērsta garākā stāstījumā, kas ir pamācošs un pauž kādu morāli. Parabola var daļēji pārklāties ar alegoriju, tāpat tajā var būt simbolisma, salīdzinājuma un metaforas iezīmes. Bet galvenais, kas parabolu atšķir no citiem tropiem, ir tās morāle un didaktika, tāpēc parabolas funkcija ir pamācoša un izglītojoša. Parabolā paustā domā ir viegli uztverama tieši simbolu un metaforu dēļ – šādi var izstāstīt, piemēram, sarežģītus morāles un filozofijas jautājumus. Šādas parabolas vērojamas, piemēram, Bībelē vai fabulās. Ir vairāki pētījumi par parabolu Bībelē, kristietībā un jūdaismā.

Latviešu literatūrzinātniece Janīna Kursīte parabolu skata tikai kā simboliskas līdzības veidu, kas lielākoties parādās tikai 20. gs. prozā, piemēram, Hermaņa Heses (Hermann Karl Hesse) darbā “Stikla pērlīšu spēle” (Das Glasperlenspiel, 1943), vai dzejā. Nav norādīts, ka tā varētu būt arī stilistiska figūra, taču uzsvērts, ka parabola kā simboliskas līdzības veids parādījusies jau viduslaiku kristietiskajā literatūrā.