Latvija atrodas relatīvi līdzenajā Lielā Eiropas kontinentālā līdzenuma piejūras apgabalā. Teritorija ir hipsometriski zemu novietota, un tās sauszemes virsmas augstums ir no 0 līdz 311,9 m virs jūras līmeņa. Lai gan Latvijas platība ir relatīvi neliela, tai piemīt liela dabas apstākļu daudzveidība, ko nosaka ģeogrāfiskais stāvoklis, attīstības vēsture un lokālo apstākļu specifika.
Latvijas fizikāli ģeogrāfiskā karte.
Latvijas ģeogrāfiskais novietojums mērenajos platuma grādos nosaka, ka teritorijai raksturīgs samērā neliels Saules radiācijas pieplūdums. Gada vidējais kopējās pieplūstošās Saules radiācijas daudzums Latvijā ir 3500–4000 MJ/m2. 80 % no pieplūstošās saules enerģijas tiek izmantoti ūdens evaporācijai (ūdens iztvaikošanai no augsnes un veģetācijai), bet tikai 20 % – atmosfēras gaisa sasilšanai. Vidējais nokrišņu daudzums Latvijas teritorijā ir 683 mm, bet iztvaiko 60–80 % no visiem nokrišņiem. Minēto klimatisko apstākļu rezultātā Latvijā ir izteikti pozitīva mitruma bilance, kā rezultātā valsts ir bagāta ar virszemes un pazemes ūdeņiem, lielas platības aizņem purvi un augsnes ģenēzē valdošie procesi ir podzolēšanās un glejošanās. Latvija atrodas Atlantijas okeāna ietekmes apgabalā, tāpēc klimatam ir okeāniskas iezīmes: izteikti cikloniski laika apstākļi, liels nokrišņu daudzums, izlīdzināta temperatūra gada gaitā. Siltās un mitrās okeāniskās gaisa masas, kas veidojas virs Atlantijas okeāna, rietumu planetārās plūsmas ietekmē virzās pāri Baltijas jūrai un, pateicoties līdzenajam reljefam, tālu iespiežas sauszemē. Minēto gaisa masu, Baltijas jūras un tās daļas Rīgas līča ietekmē piejūrā vairāk izteiktas ir okeāniskā klimata pazīmes, kura izpausmes, pieaugot kontinentālā klimata pazīmēm, iekšzemes austrumu virzienā samazinās. Klimats ir arī viens no nozīmīgākajiem faktoriem, kas nosaka dabas apstākļu reģionālās atšķirības (piemēram, februāra vidējā temperatūra ir ierobežojošs faktors parastā ozola, Quercus robur, izplatībā) un arī lauksaimniecības kultūru izplatību.
Latvijas teritorija atrodas boreonemorālajā zonoekotonā (jaukto koku mežu zonā), kas ir pārejas zona starp nemorālo jeb tipisko temperāto biomu zonu ar īsiem sala periodiem, kurā dominējošais bioms ir vasarzaļie platlapju meži, un boreālo jeb auksto temperāto biomu zonu ar vēsām vasarām un garām ziemām, kurā galvenais bioms ir skujkoku meži. Šajā zonā pirms cilvēku saimnieciskās darbības sākuma uz auglīgākām māla, smilšmāla un mālsmilts augsnēm auga egļu (Picea abies), bērzu (Bertula pendula) un platlapju meži (ozolu, Quercus robur; ošu, Fraxinus excelsior; liepu, Tilia cordata, u. c.), bet uz relatīvi mazauglīgām smilts augsnēm – priežu (Pinus sylvestris) meži.
Lielākā reģionālā un arī lokālā dabas apstākļu daudzveidība Latvijā saistīta ar teritorijas ģeoloģisko uzbūvi un reljefu. Mūsdienu dabas ainavu un daudzus procesus tajā ietekmē zemkvartāra pamatieži – to litoloģiskās īpatnības un virsmas reljefs, kas teritoriālā griezumā ir ļoti atšķirīgs. Latvijas ziemeļu daļā, dienvidaustrumos un daļēji dienvidrietumu stūrī pamatiežu virsējā kārta sastāv galvenokārt no smilšakmens. Pārējā teritorijas daļā lielāka nozīme ir karbonātiskajiem pamatiežiem – dolomītiem un kaļķakmeņiem. Pamatiežu jeb zemkvartāra virsmas absolūtais augstums Latvijas teritorijā mainās no 79 m Akmeņraga apkārtnē līdz 156 m Alūksnes augstienē Latvijas pierobežā. Pamatieži atsedzas galvenokārt upju ielejās. Zemkvartāra virsmu veido lielpacēlumu un lielpazeminājumu mija, kas tieši atspoguļojas mūsdienu reljefa lielformu – augstieņu un zemieņu – izvietojumā. Pamatiežu virsma ietekmējusi arī mūsdienu upju hidroloģiskā tīkla attīstību, jo Latvijas lielākās upes tek pa lielpazeminājumiem un atsevišķos gadījumos pa senielejām (Gaujas, Daugavas, Abavas), kas izveidojušās pamatiežos.
Liela nozīme Latvijas dabas reģionālo un lokālo apstākļu atšķirībās ir kvartāra perioda nogulumiem, kas izplatīti visā valsts teritorijā, un to biezums nav vienmērīgs un mainās robežās no dažiem desmitiem centimetru līdz 314 metriem. Kvartāra nogulumu segu lielākā Latvijas teritorijas daļā veido pleistocēna ledāju (t. i., glacigēnie un ledājūdeņu) nogulumi. Reljefu formas un to veidojošos nogulumus teritoriāli dažādo starp atšķirīga vecuma ledāja nogulumiem esošie jaunākie purvu, ezeru, aluviālie, eolie, bet jūras piekrastē – marīnie nogulumi. Kvartāra nogulumi veido tagadējās reljefa formas un augsnes cilmiežus, kā arī nosaka gruntsūdeņu sastāvu un daudzu dabas procesu norisi, kas ietekmē augsnes un mežaudžu sastāvu un arī zemes izmantošanu.
Latvijas reljefa lielformas ir ledāja veidotas augstienes un zemienes, kā arī Piejūras zemiene, kurā ledāja reljefu pārveidojuši Baltijas jūras seno baseinu ūdeņi. Augstienes un zemienes veido mūsdienu zemes virsmas lielsaposmojumu un nosaka ģeogrāfisko ainavu reģionālās atšķirības. Latvijas reljefa lielformas ir savstarpēji atšķirīgas un neviendabīgas. Katrai lielformai atbilst noteiktas kvartāra nogulumu un reljefa kopas ar tām raksturīgo reljefa formu un augsnes cilmiežu sadalījumu. Reljefa lielformas, to absolūtais augstums un dominējošās reljefa formas mijiedarbībā ar atmosfēras procesiem un smaguma spēku rada specifisku mikroklimatu un hidrogrāfiskā tīkla sadalījumu.
Augstienes (Rietumkursas, Austrumkursas, Augšzemes, Sakalas, Latgales, Vidzemes, Idumejas, Alūksnes augstiene) paceļas virs zemienēm un aizņem 25 624 km2 jeb 39,7 % Latvijas teritorijas. Dominējošās reljefa formas augstienēs ir morēnas pauguri un grēdas, platoveida pauguri, kēmi un dauguļi, kā arī viļņoti morēnas līdzenumi un citi. To izplatība augstienēs atšķiras atkarībā no reljefa veidošanās apstākļiem, nosakot pašreizējo zemes izmantošanu un arī ainavas raksturu. Piemēram, lielpauguri veido Alūksnes, Vidzemes un Latgales augstienes centrālo jeb augstāko daļu, bet citās augstienēs tie veido izolētus paugura masīvus. Savukārt platoveida pauguri sastopami tikai Vidzemes, Latgales un Alūksnes augstienēs. Dažādu reljefa formu izplatība nosaka virsmas saposmojumu, un reljefu veidojošie nogulumi – augsnes cilmiežus. Vissaposmotākais reljefs ir Vidzemes augstienē, kā arī atsevišķās paugurainēs Latgales (Rāznavas pauguraine, Dagdas pauguraine), Alūksnes (Veclaicenes pauguraine), Austrumkursas (Vanemas pauguraine) un Rietumkursas (Embūtes paugurainē) augstienē. Augstienēs nogulumu granulometriskā un minerālu sastāva teritoriāli lielās dažādības, atšķirīga gruntsūdens līmeņa un ar to saistīto augsnes mitruma apstākļu dēļ reljefa saposmojumam un ainavas segai ir izteikta mozaīkveida struktūra, kuru veido meža zemes un to veidojošo mežaudžu sastāvs un lauksaimniecības zemes. Augstienēs, kur izteikts reljefa saposmojums, 20.–21. gs., aizaugot lauksaimniecības zemēm, palielinājušās meža platības un daudzviet vēsturisko smalko formu mozaīkveida ainavas rakstu nomainījusi dažāda izmēra meža un meliorētu lauksaimniecības zemju masīvu mija. Ainava kļuvusi daudz noslēgtāka. Līdzīgi procesi vērojami arī paugurainēs, kur augsnes cilmiezi veido smilts nogulumi, kas sevišķi lielas platības aizņem Rietumkursas augstienē un Austrumkursas augstienē.
Zemienes (Kursas, Viduslatvijas, Austrumlatvijas, Mudavas, Piejūras, Ziemeļvidzemes, Vidusgaujas) aizņem 38 965 km2 jeb 60,3 % Latvijas teritorijas. Visas Latvijas zemienes, izņemot Piejūras, pieder ledāja jeb glaciālo zemieņu grupai. Dominējošās reljefa formas zemienēs ir līdzenumi un viļņotie līdzenumi, kur virsmas saposmojumu rada drumlini, flūtingi, ribotās morēnas, atšķelšanās (laterālās bīdes morēnas) vaļņi vai grēdas, ielejveida pazeminājumi, subglaciālās iegultnes un vagas, osi, kēmu pauguri, kāpas, upju ielejas un citi. Piejūras zemienē reljefu veido Baltijas ledus ezera, Ancilus ezera, Litorīnas jūras un Baltijas jūras akumulētie nogulumi un veidojumi, kā arī eolie nogulumi un veidojumi. Zemes izmantošana zemienēs saistīta ar nogulumu granulometrisko sastāvu. Zemienēs (piemēram, Piejūras) vai zemieņu daļā (piemēram, Viduslatvijas zemienes Taurkalnes līdzenumā, Kursas zemienes Ugāles līdzenumā, Vidusgaujas zemienes Sedas līdzenumā u. c.), kur izplatīti smilts augsnes cilmieži, zemes segumā lielākās platības aizņem meži, kuros valdošā koku suga ir priede. Zemienēs, kur augsnes segu veido glaciolimniskie vai morēnas māla un smilšmāla nogulumi (piemēram, Viduslatvijas zemienes Zemgales līdzenumā un Vadakstes līdzenumā, u. c.), lielākas platības aizņem labi iekultivētas lauksaimniecības zemes. Pateicoties plakanajam reljefam un ar to saistītai vājai teritorijas dabiskai drenētībai, kā arī pazemes ūdeņu atslodzes apgabalu izvietojumam, Piejūras, Ziemeļvidzemes un Austrumlatvijas zemienēs atrodas plašākie purvu masīvi.
Latvijas mūsdienu zemes virsmas 10 augstākās virsotnes
Avots: Aigars, J. u. c., Latvija: zeme, daba, tauta, valsts, Rīga, Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2018. Centrālā statistikas pārvalde, 2021. Autora veidota.
| Nosaukums | Augstiene | Pauguraine | Novads | Pagasts | Augstums metros virs jūras līmeņa |
| Gaiziņkalns | Vidzemes | Vestienas | Madonas | Bērzaunes | 311,94 |
| Sirdskalns | Vidzemes | Vestienas | Madonas | Bērzaunes | 298,1 |
| Abrienas kalns | Vidzemes | Vestienas | Madonas | Bērzaunes | 295,8 |
| Ķelēnu kalns (Viešūrkalns) | Vidzemes | Vestienas | Madonas | Aronas | 294,5 |
| Lielais Liepukalns | Latgales | Rāznavas | Rēzeknes | Kaunatas | 289,2 |
| Āriņu kalns | Vidzemes | Vestienas | Madonas | Bērzaunes | 287,0 |
| Dzerkaļu kalns | Latgales | Rāznavas | Rēzeknes | Kaunatas | 286,5 |
| Nesaules kalns | Vidzemes | Vestienas | Madonas | Aronas | 285,0 |
| Dravēnu kalns | Vidzemes | Vestienas | Madonas | Vestienas | 283,1 |
| Bākūžu kalns | Vidzemes | Vestienas | Madonas | Jumurdas | 279,5 |
Latvijas augstieņu mūsdienu zemes virsmas augstākās virsotnes
Avots: Aigars, J. u. c., Latvija: zeme, daba, tauta, valsts, Rīga, Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2018. Centrālā statistikas pārvalde, 2021. Autora veidota.
| Nosaukums | Augstiene | Pauguraine | Novads | Pagasts | Augstums metros virs jūras līmeņa |
| Gaiziņkalns | Vidzemes | Vestienas | Madonas | Bērzaunes | 311,9 |
| Lielais Liepukalns | Latgales | Rāznavas | Rēzeknes | Kaunatas | 289,2 |
| Dēliņkalns | Alūksnes | Veclaicenes | Alūksnes | Jaunlaicenes | 271,6 |
| Egļu kalns | Augšzemes | Ilūkstes | Daugavpils | Sventes | 220,6 |
| Krievukalns (Radiņkalns) | Rietumkursas | Embūtes | Vaiņodes | Embūtes | 190,2 |
| Kamparkalns | Austrumkursas | Vanemas | Talsu | Lībagu | 175,0 |
| Gulotnes kalns | Idumejas | Augstrozes paugurvalnis | Kocēnu | Dikļu | 130,7 |
| Pikas kalns | Sakalas | Rūjienas | Rūjienas | Lodes | 107,6 |
Latvijas atrašanās jaukto koku mežu zonā nosaka, ka dabiskas ekosistēmu attīstības klimaksa stadijas ir dažādu koku sugu meži, purvi, ūdens ekosistēmas un palieņu pļavas. Cilvēks kā ārējais faktors būtiski ietekmējis dabas apstākļu attīstību pēcleduslaikmetā. Līdz ar zemkopības attīstību Latvijā mainījies zemes segums. Cilvēkam nolīžot mežus, lauksaimniecības zemes tika ierīkotas un vēlāk arī ilgstoši kultivētas uz auglīgākām augsnēm, kuras pirms tam aizņēma labi drenēti platlapju vai egļu meži. Turpmākos gadsimtos līdumu zemkopība tika piekopta visā Latvijas teritorijā, kas būtiski ietekmēja augsnes veidošanās procesu un mežaudžu sastāvu. Mūsdienu reģionālās ainavas telpiskā struktūra, kur lielie meža masīvi izvietojās uz smilts cilmieža augsnēm, bet auglīgākās augsnes aizņēma lauksaimniecības zemes, izveidojās 18. gs. 2. pusē un 19. gs. 1. pusē. Mūsdienās mežs aizņem tikai 46,6 % no valsts teritorijas. Mežsaimnieciskās darbības rezultātā, mākslīgi atjaunojot mežaudzes, daudzviet vairs nepastāv ciešā sakarība starp kokaudzes sastāvu un augsnēm. Lauksaimniecības un mežu zemju meliorācijas rezultātā mainījies augsnes mitruma un upju noteces režīms. Lauksaimniecības zemju mēslošanas un kaļķošanas rezultātā uzlabojušās augsnes agroķīmiskās īpašības. Cilvēka saimnieciskā darbība ietekmējusi arī reljefa veidošanās procesu, upju noteces un palu režīmu, upju un ezeru eitrofikācijas procesus un kopumā izmainījusi Latvijas ainavu. Cilvēku darbības un dabas apstākļu mijiedarbības rezultātā izveidojusies mūsdienu kultūrainava.
Skats uz Gaiziņkalnu. Madonas novads, 2018. gads.
Skats no Lielā Liepukalna skatu torņa. Rēzeknes novads, 2013. gads.
Skats uz Kaķīša ezeru no Gaiziņkalna, 2013. gads.
Latvijas fizikāli ģeogrāfiskā karte.