Sociāli ekonomiskā statistika pēta ekonomisko un sociālo likumu izpausmju cēloņus un likumsakarības, tehnisko un sociālo faktoru ietekmi uz sabiedrības dzīves izmaiņām un sabiedrības attīstību kopumā. Tās uzmanības centrā ir ražošana, materiālo labumu un pakalpojumu sadale un patēriņš, to izmaiņu likumsakarības, cilvēku dzīves sociālie un ekonomiskie apstākļi. Mūsdienu sociāli ekonomiskā statistika koncentrējas uz tirgus attīstības (vai ierobežošanas) pasākumu, iedzīvotāju skaita ietekmes uz iedzīvotāju labklājību novērtēšanu, šo rādītāju metodoloģijas pilnveidošanu starptautiskos salīdzinājumos, balstoties uz valstu nacionālo kontu sistēmu, kas ir savstarpēji saistītu rādītāju un klasifikāciju sistēma makroekonomisko procesu raksturošanai jau kopš 1993. gada vairāk nekā 150  pasaules valstīs. Nacionālie konti izdevumu pusē akumulē visus pievienotās vērtības elementus kā iekšzemes kopprodukta (IKP) pamatu, ko tālāk savos aprēķinos izmanto starptautiskās statistiskās organizācijas, piemēram, lai raksturotu iedzīvotāju labklājību, kas ir viens no galvenajiem sociāli ekonomiskās statistikas izpētes un analīzes priekšmetiem.

Sociālās ekonomikas statistikas galvenais uzdevums ir sociāli ekonomisko rādītāju sistēmas izveide, to izstrādes metodoloģija, sociāli ekonomisko procesu analīze un prognozēšana. Sociāli ekonomiskā statistika kā statistikas apakšnozare raksturo materiālo labumu ražošanu un pakalpojumu sniegšanu, sadali un izlietošanu, cilvēku dzīves ekonomiskos un sociālos apstākļus, šo procesu un parādību izmaiņu likumsakarības un attīstības tendences noteiktā vietā un laikā. Pēdējās desmitgadēs pieaug nepieciešamība novērtēt un prognozēt sociāli ekonomiskos procesus globālā līmenī, un tas noteicis jau esošo starptautisko organizāciju darbības jomu paplašināšanos un arī jaunu organizāciju un pētniecības institūtu izveidošanos.

Mūsdienu sabiedrībās viens no galvenajiem priekšnoteikumiem dažādo sociālo uzdevumu risināšanā valstīs līdzās iedzīvotāju skaitam, dzimuma un vecuma sastāvam ir 1) ģimenes/mājsaimniecības un ģimenes/mājsaimniecības struktūras izpēte, kas attiecas uz demogrāfiju; tālāk seko 2) iedzīvotāju dzīves līmeņa; 3) iedzīvotāju ieņēmumu un izdevumu; 4) patēriņa; 5) iedzīvotāju mājokļa apstākļu, 6) brīvā laika, 7) nodarbinātības un bezdarba, 8) izglītības un izglītības sistēmas attīstības u. c. izpēte. Iedzīvotāju ekonomisko situāciju un tās izmaiņas, kas reizē ir ekonomiskās izaugsmes rādītājs, pasaules mērogā pieņemts raksturot ar iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju.

Kā uzsver franču ekonomists Tomass Piketi (Thomas Piketty), iedzīvotāju skaita pieaugums ietekmē daudzas parādības, piemēram, valsts iedzīvotāju vecuma struktūru, starptautisko migrāciju, ekonomisko nevienlīdzību un valsts darbaspēka lielumu. Savukārt iepriekš uzskaitītās parādības ietekmē vispārējā ekonomiskā izaugsme (un šis parādības ietekmē vispārējo ekonomisko izaugsmi). Ekonomikas izaugsmes un iedzīvotāju skaita izaugsmes pētījumu metaanalīzē Dereks Hedijs (Derek Headey) un Endrū Hodžs (Andrew Hodge) secināja, ka iedzīvotāju skaita samazināšanās valstīs ar augstu ienākumu līmeni lēni veicina ekonomisko izaugsmi, savukārt iedzīvotāju skaita pieaugums valstīs ar zemiem ienākumiem samazina ekonomisko izaugsmi. Citi analītiķi uzskata, ka iedzīvotāju skaita ietekme uz valsts ekonomisko izaugsmi atšķiras atkarībā no valsts attīstības līmeņa, iedzīvotāju skaita pieauguma avota vai rakstura, vai citiem faktoriem, kas izraisa nevienmērīgu ietekmi. Ekonomists Dīns Beikers (Dean Baker), ekonomikas vēsturnieks Bredfords Delongs (Bradford Delong) un ekonomists Pols Krugmens (Paul Krugman) prognozē, ka ekonomikas izaugsme valstīs ar augstu ienākumu līmeni kļūs relatīvi lēnāka, ja valstī vai pasaules daļā paredzama iedzīvotāju skaita pieauguma palēnināšanās.

Galvenās sociāli ekonomiskās statistiskas metodes ir izlases metode, informācijas grafiskās analīzes metode, vidējo lielumu metode, indeksu metode, korelāciju un regresiju analīze, bilances metode, starpvalstu salīdzināšanas metode un citas.

Iedzīvotāju sociālā un ekonomiskā sastāva noteikšanā būtiska nozīme ir statistikas zinātnei. Statistiskas kā zinātnes rašanos saista ar 16. gs. Venēcijā, Holandē, kad aktīva kļuva tirgošanās starp valstīm un tika izdoti pirmie krājumi, kas saturēja ziņas ar potenciāliem tirdzniecības partneriem. Pakāpeniski izveidojās arvien plašākas informācijas pieraksti, kas ļāva, pirmkārt, sistematizēt citu valstu ekonomiskā stāvokļa aprakstus, otrkārt, izstrādāt šādu aprakstu metodoloģiju, treškārt, sniegt iegūtās skaitliskās informācijas kvalitatīvo interpretāciju.

Statistikas zinātnes pirmsākumi meklējami 17. gs. Anglijā, kad valdība aizsāka iknedēļas dzimušo un mirušo iedzīvotāju skaita publicēšanu. Džons Graunts (John Graunt), kas bija tā laika veiksmīgs tirgotājs, sāka pētīt un analizēt šos sarakstus, atklādams dažādas sakarības it kā nejaušos notikumos. Viņš atklāja atšķirības sieviešu un vīriešu mirstībā, salīdzināja iedzīvotāju mirstību Londonā ar iedzīvotāju mirstību citās Anglijas pilsētās, kā arī pirmo reizi vēsturē objektīvi noteica iedzīvotāju skaitu Londonā. Pēc dažiem gadiem Edmunds Helijs (Edmund Halley), izmantojot sava priekšteča Dž. Graunta pielietotās metodes, izveidoja pirmās datu tabulas, lai liktu pamatus dzīvības apdrošināšanas industrijai. Statistika kā atsevišķs zinātnes virziens 17. gs. vidū attīstījās divos atsevišķos virzienos – aprakstošajā statistikā un matemātiskajā statistikā. Atšķirībā no aprakstošās statistikas skolas, matemātiskās statistikas virziena pārstāvji – piemēram, Dž. Graunts un Viljams Petijs (William Petty) – par savu galveno mērķi izvirzīja ekonomisko parādību likumsakarību un to savstarpējo sakarību atklāšanu, izmantojot dažādus aprēķinus.

Par statistikas teorijas pamatu kļuva 17. gs. beigās atklātais lielais skaitļu likums un ar to saistītie fundamentālie atklājumi varbūtību teorijā, kas saistāmi ar Jākoba Bernulli (Jacob Bernoulli), Blēza Paskāla (Blaise Pascal), Pjēra Simona Laplasa (Pierre Simon Laplace) un Kārļa Frīdriha Gausa (Carl Friedrich Gauß) darbiem.

No 19. gs. 30. gadiem statistikas mērķis bija ievākt sabiedrību raksturojošu informāciju, to analizēt un popularizēt sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošanas nolūkos. 19. gs. vidū, pateicoties beļģu matemātiķim, astronomam un statistiķim Ādolfam Ketlē (Adolphe Quetelet), tika izstrādātas tautu skaitīšanas prasības attīstītām valstīm. Lai veicinātu statistikas attīstību un koordinētu valstu sadarbību statistikas apmaiņā, pēc Ā. Ketlē iniciatīvas tika organizēti statistikas kongresi, un 1885. gadā tika dibināts Starptautiskais Statistika institūts (International Statistical Institute). 19. un 20. gs. mijā lielākajās Rietumeiropas valstīs un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) jau bija izveidotas valsts statistikas iestādes, bet mūsdienās tās ir gandrīz visās pasaules valstīs, papildus informācijas ievākšanu, apstrādi un analīzi veicot arī privātām organizācijām un institūtiem. Iedzīvotāju, izglītības, kultūras, veselības un citu jomu problēmas analīzē sociālā statistika. Globālā mērogā galveno sociāli ekonomisko pazīmju novērtēšanai ir izstrādātas dažādas indikatoru sistēmas.

Lai raksturotu un salīdzinātu makroekonomiskos procesus starptautiskā mērogā, 20. gs. otrajā pusē vairāki zinātnieki, t. sk. Džons Keins (John Maynard Keynes), Džonnns Hikss (John Hicks) u. c., kā arī starptautiskās organizācijas, t. sk. ANO, Starptautiskais Valūtas fonds (International Monetary Fund), Pasaules banka (World Bank), strādāja pie Nacionālo kontu sistēmas izveidošanas, kas šobrīd ir pamats valstu IKP starptautiskam salīdzinājumam, tādējādi paplašinot jau esošās statistikas iespējas. Sociāli ekonomiskās statistikas izpētes priekšmeti ir nacionālās bagātības statistika, iedzīvotāju statistika, nodarbinātības un bezdarba statistika, iedzīvotāju dzīves līmeņa statistika. Iedzīvotāju, izglītības, kultūras, veselības un citu jomu problēmas analizē sociālā statistika. Globālā mērogā galveno sociāli ekonomisko pazīmju novērtēšanai statistikā ir izstrādātas dažādas indikatoru sistēmas.

Iedzīvotāju sociāli ekonomisko struktūru globāli var raksturot ar IKP uz vienu iedzīvotāju. Šis rādītājs bieži tiek uzskatīts par valsts dzīves līmeņa rādītāju, lai gan IKP uz vienu iedzīvotāju nav personas ienākumu rādītājs. IKP uz vienu iedzīvotāju ir kopējās produkcijas izlaide valstī, dalīta ar cilvēku skaitu šajā valstī. IKP uz vienu iedzīvotāju ir īpaši noderīgs, salīdzinot vienu valsti ar citu, jo tas parāda relatīvo valstu veikumu. IKP uz vienu iedzīvotāju pieaugums norāda uz ekonomikas izaugsmi un atspoguļo produktivitātes pieaugumu. 2017. gadā pasaules ekonomiskā izaugsme sasniedza 3,6 % pēc pirktspējas paritātes, un tas ir vislielākais pieauguma temps kopš 2011. gada, tomēr dažādās pasaules daļās IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju nav bijis vienmērīgs. Nacionālā ienākuma salīdzinājums bieži tiek veikts, pamatojoties uz pirktspējas paritāti (PPP), lai pielāgotos dažādu valstu dzīves dārdzības atšķirībām. 2017. gadā vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju (PPP dolāros) visās pasaules valstīs ir 16 941 USD. IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju pēc PPP dolāros virs vidējā līmeņa novērots 77 valstīs: ievērojami citām valstīm priekšā izvirzās Katara (128 378 PPP USD), Luksemburga (103 745 PPP USD), Singapūra (93 905 PPP USD). Kā liecina Pasaules Bankas dati, saraksta augšgalā iekļuvušas Īrija (5. vieta – 75 648 PPP USD), Šveice (8. vieta – 64 712 PPP USD), Norvēģija (11. vieta – 61 414 PPP USD), tālāk jau sekojot pārējām Eiropas Savienības (European Union) valstīm, sarakstu noslēdzot Bulgārijai (sarakstā pēdējā valsts no Eiropas Savienības – 63. vieta, 20 329 PPP USD) un Kostarikai atrodoties 77. vietā ar 17 044 PPP USD.

Lielākā pasaules iedzīvotāju daļa dzīvo valstīs ar IKP, kas ir zemāks par vidējo. 2011. gadā aprēķināts, ka 72 % pasaules iedzīvotāju dzīvo ekonomikā zem pasaules reālā IKP uz vienu iedzīvotāju. Tās galvenokārt ir Āfrikas un daļa Āzijas valstis.

Zemākais IKP uz vienu iedzīvotāju no 185 valstīm 2017. gadā novērots Nigērā (1017 PPP USD), Kongo Demokrātiskajā republikā (887 PPP USD), Libērijā (826 PPP USD), Burundi (771 PPP USD) un Centrālāfrikas Republikā (726 PPP USD). IKP uz vienu iedzīvotāju dažādās pasaules daļās apkopoti 1. tabulā.

1.tabula. IKP uz vienu iedzīvotāju pēc PPP dolāros un nabadzīgo iedzīvotāju skaits pasaules reģionos un valstu grupās 2017. gadā

Avots: Pasaules Banka.

*SAA – Starptautiskā Attīstības  asociācija (International Development Association)

*SRAB – Starptautiskā Rekonstrukcijas un attīstības banka (International Bank for Reconstruction and Development)

Nozīmīgākās organizācijas, kas pārstāv sociāli ekonomiskos jautājumus, ir Apvienoto Nāciju Organizācijas (United Nations) institūcijas. ANO Statistikas komisija (United Nations Statistical Commission, 1946) izstrādā starptautiskos statistikas standartus un klasifikācijas, kā arī kontrolē šo metodoloģiju pielietošanu praksē. ANO Sekretariāta Statistikas birojs (The United Nations Statistics Division, 1947) nodrošina statistikas vajadzības un koordinē globālās statistikas sistēmas darbības. ANO aģentūra “Starptautiskā Darba organizācija” (International Labour Organization, 1919) apvieno valdības, darba devējus un darba ņēmējus, lai noteiktu darba standartus, izstrādātu politiku programmas, kas veicina pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visām sievietēm un vīriešiem. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (Food and Agriculture Organization, 1945) ir organizācija cīņai pret badu. ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, 1945) mērķis ir veicināt mieru un drošību, attīstot starptautisku sadarbību, izmantojot izglītojošas, zinātniskas un kultūras reformas, lai palielinātu vispārēju taisnīguma, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanu.

ANO Sekretariāta Statistikas birojs ar noteiktu regularitāti izdod dažādas gadagrāmatas, biļetenus, tematiskos datu krājumus. Piemēram, “Iedzīvotāju un dzīvības statistikas ziņojums” (Population and Vital Statistics Report) iznāk kopš 1948. gada. Šis ziņojums šajā formātā tiek publicēts reizi gadā, bet elektroniskā versija tiek atjaunināta ik pēc divām nedēļām ANO Sekretariāta Statistikas biroja tīmekļa vietnē. Ziņojumā sniegti dati par kopējo sieviešu un vīriešu populāciju, dzīvības, nāves gadījumu un bērnu nāves gadījumu skaitu, un rādītājiem visās pasaules valstīs.

2018. gada izdevums “Pasaules statistikas grāmata” (World Statistics Pocketbook) ir 42. ikgadējais galveno statistikas rādītāju apkopojums, ko sagatavojusi Ekonomikas un sociālo lietu departamenta (Department of Economic and Social Affairs) ANO Statistikas nodaļa. Vairāk nekā 50 rādītāji, kas savākti no vairāk nekā 20 starptautiskiem statistikas avotiem, tiek sniegti vienas lapas profilos 30 pasaules ģeogrāfiskajiem reģioniem un 232 valstīm vai teritorijām.

International Labour Review (kopš 1919. gada; izdod Starptautiskā Darba organizācija) ir daudznozaru žurnāls par nodarbinātību un sociālajiem jautājumiem. International Journal of Labour Research (kopš 2010. gada) publicē arodbiedrību pētnieku un akadēmisko aprindu jaunākos pētījumus par darba un sociālo politiku visā pasaulē, sniedz jaunāko informāciju par arodbiedrību pētniekiem un akadēmiķiem visā pasaulē. International Social Security Review (kopš 1948. gada) ir starptautiskais žurnāls par sociālā nodrošinājuma (sociālās aizsardzības) jautājumiem, iznāk reizi ceturksnī.

ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija izdod ikgadēju gadagrāmatu. Ikgadējie krājumi tiek papildināti ar ikmēneša statistikas biļeteniem, zinātniskajiem pētījumiem, aktuāliem jautājumiem.

Britu ekonomista Pītera Bauera (Peter Thomas Bauer) ieguldījums ekonomikas zinātnē saistīts ar attīstības ekonomiku, starptautisko attīstību un ārvalstu palīdzības ietekmi uz nacionālām ekonomikām. P. Bauers uzskatīja, ka centrālā plānošana, ārvalstu palīdzība, cenu kontrole un protekcionisms nesamazina nabadzību, bet turpina to uzturēt; valdības iejaukšanās pieaugums politizē ekonomisko dzīvi un samazina individuālo brīvību, neļaujot indivīdiem sasniegt savus mērķus un vēlmes. Ekonomista Deivida Blūma (David Bloom) rakstos atspoguļoti salīdzinoši pētījumi starp veselības stāvokli un ekonomisko izaugsmi, kā arī iedzīvotāju pārmaiņu ietekme uz ekonomisko attīstību. Viņš arī pētījis un iepazīstinājis ar faktoriem, kas nosaka algas, papildu pabalstus un ģimenes ienākumus. Amerikāņu ekonomists Viljams Īsterlijs (William Russell Easterly) savos pētījumos analizē ārvalstu palīdzības ietekmi uz trešās pasaules valstu ekonomiku, analizē ražošanas faktorus globālā mērogā. Amerikāņu ekonomists Marks Rozencveigs (Mark Rosenzweig) pētījis ekonomisko attīstību, tās cēloņus un sekas, starptautisko migrāciju. Savos pētījumos pievērsies ekonomikas attīstībai, ekonomiskās attīstības cēloņiem un sekām, kā arī starptautiskai migrācijai. Nobela prēmijas laureāta Amartija Sena (Amartya Sen) galvenās pētniecības intereses ir labklājības ekonomika, nabadzības mērīšanas metodes, attīstība kā brīvība. Viņš noteicis piecus brīvību veidus: politisko brīvību, ekonomiskās iespējas, sociālās iespējas, pārredzamības garantijas un aizsardzības drošību. Izstrādājis savu alternatīvo taisnīguma teoriju. Nobela prēmijas laureāta Džozefa Stiglica (Joseph Stiglitz) zinātniskais ieguldījums aptver tādas jomas kā ienākumu sadale, aktīvu riska pārvaldība, korporatīvā pārvaldība un starptautiskā tirdzniecība, ekonomikas izaugsmes un labklājības programmas, izaugsmes attīstība un sociālais progress. Amerikāņu ekonomists Roberts Taunsends (Robert Morris Townsend) sniedzis ieguldījumu ekonometrijā, pētījis riskus un to apdrošināšanu jaunattīstības valstīs.