Koncepcijā “Lobēšanas tiesiskās reglamentācijas nepieciešamība Latvijā” (Ministru kabinets (MK) izskatīja 2008. gadā) lobēšana definēta kā “apzināta un sistemātiska komunikācija ar publiskās varas subjektiem (valsts un pašvaldību institūcijām) nolūkā ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu noteiktu privātpersonu interešu īstenošanai”.

Nodarbošanos ar lobēšanu aizsargā Latvijas Republikas (LR) Satversmē noteiktās tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus (100. pants), likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā (101. pants) un vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības (104. pants). Lobētāji var izmantot sabiedrības līdzdalības procedūras, tikt iekļauti darba grupās vai konsultatīvajās padomēs, sniegt atzinumus, būt klāt atklātās Saeimas komisiju sēdēs.

Valsts pārvaldes iestāžu ētikas kodeksi, citi iekšējie normatīvie akti, kā arī MK ieteikumi “Valsts pārvaldes vērtības un ētikas pamatprincipi” ietver noteikumus valsts pārvaldes iestāžu nodarbināto attiecībām ar lobētājiem un prasības atklāt informāciju par kontaktiem ar lobētājiem. Saskaņā ar pamatprincipiem saziņā ar lobētāju nodarbinātais ievēro atklātības, vienlīdzības un godprātības principu, nodrošina lobētājiem vienlīdzīgas iespējas saņemt informāciju un sazināties ar iestādi, informē vadītāju par paredzamo tikšanos ar lobētāju, kā arī dara zināmu informāciju, kas saņemta no lobētāja. Tiesību aktu projektu anotācijās jānorāda, kādas konsultācijas notikušas to izstrādes procesā, un šī informācija var ietvert ziņas par komunikāciju ar lobētājiem.

Tomēr kopumā ne valsts amatpersonām, ne pašiem lobētājiem likums nenosaka pienākumu atklāt personas, kas cenšas ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Kopš 21. gs. sākuma Latvijā diskutēts par nepieciešamību lobēšanu regulēt. No 2012. līdz 2014. gadam izpildvarā tika apspriests Lobēšanas atklātības likuma projekts, taču to nepieņēma. Lobēšana joprojām ir likumā tieši nereglamentēta darbība, un ziņas par kontaktiem ar lobētājiem tiek publicētas nesistemātiski (šādus datus publicē dažas iestādes). Piemēram, 2019. gada aprīļa sākumā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija bija publiskojusi 86 lobētāju vārdus vai nosaukumus, lobējamos jautājumus, komunikācijas veidu (tikšanās, telefona saruna u. c.) un lobējamās struktūrvienības vai amatpersonas.

Mūsdienu Latvijā lobēšana aizsākās līdz ar neatkarības atgūšanu kā neformāla prakse, kuru pavada pārsvarā aizdomu pilna sabiedrības attieksme. 20. gs. 90. gados pāreja no plānveida uz tirgus ekonomiku, cenu un tirgus liberalizācija, privatizācija radīja sevišķi lielas iespējas iegūt ekonomiskos labumus, ietekmējot politiskos lēmumus. 2000. gadā Pasaules Bankas eksperti norādīja, ka Latvijā ir tā sauktās valsts sagrābšanas pazīmes, kur privātā sektora aktieri ietekmē likumdošanu, citus politiskos lēmumus un tiesu nolēmumus, izmantojot privātus maksājumus politiķiem un citām amatpersonām. Publiskā sektora zemais atalgojums un grūtības piesaistīt profesionālus darbiniekus veicināja atkarību no lobētāju piegādātās informācijas un korupcijas riskus lobēšanas procesā.

Partiju finansēšana ir viens no tradicionāli iedarbīgākajiem lobēšanas paņēmieniem, izraisot bažas par korupciju un maksātspējīgu interešu aizstāvju neproporcionālu ietekmi. Partijas dažkārt prasījušas ziedojumus konkrētu nozaru pārstāvjiem, solot negrozīt šīs nozares reglamentējošos likumus. 21. gs. pieaugusi partiju finansēšanas un kampaņu izdevumu reglamentācija, kā arī partijām piešķirts valsts finansējums, lai mazinātu privāto ziedotāju nesamērīgas ietekmes iespējas. Saeimā sastopamas situācijas, kur deputāti iesniedz priekšlikumus, taču tos nepamato vai arī pamatojumu deputātu vietā sniedz tikai privātā sektora pārstāvji, kas liecina par lobētāju slēptu vai dominējošu darbību.

Latvijas skaitliski nelielā sabiedrība veicina lobēšanas neformālo un personiskās attiecībās balstīto raksturu. Līdztekus reglamentācijas trūkumam neformalitāte un personiskums nodrošina lielu slēptas lobēšanas īpatsvaru. Tomēr salīdzinoši demokrātiskā politiskā vide un mazāka sāncensība par iespējām iegūt lēmumu pieņēmēju uzmanību nodrošina, ka Latvijā lēmumu pieņēmēji ir pieejamāki dažādu interešu aizstāvjiem nekā lielākās valstīs. Daļa amatpersonu kļuvušas pieejamākas arī līdz ar intensīvāku sociālo tīklu izmantošanu.

Sabiedrības attieksme pret lobēšanu ir skeptiska. 2014. gadā pētījumu centra SKDS veiktā aptaujā aptuveni puse respondentu pauda uzskatu, ka politiska lēmuma pieņemšana lobētāja ietekmē ir korupcija. Tirgus un sociālo pētījumu aģentūras “Latvijas Fakti” aptaujā 2015. gadā tikai nepilna trešdaļa respondentu piekrita, ka lobēšana ir godīgs veids, kā sabiedrībai ietekmēt valsts pārvaldi. Lobēšanas negatīvās konotācijas dēļ nevalstiskās organizācijas, sociālie partneri un uzņēmumi dažkārt dod priekšroku jēdzieniem “interešu aizstāvība” (angļu – advocacy) vai “pārstāvība”. Plašsaziņas līdzekļos ir paradums par lobētājiem saukt arī MK locekļus vai Saeimas deputātus, kuri aizstāv kādai nozarei vai uzņēmumam izdevīgus lēmumus.

Saskaņā ar 2012. gada pētījuma datiem lobēšanu izmanto farmācijas, nekustamā īpašuma attīstīšanas un celtniecības, mazumtirdzniecības, atkritumu apsaimniekošanas, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju, pārtikas apstrādes un citu nozaru uzņēmumi, kā arī nevalstiskās organizācijas. Līdzīgi citām valstīm, lobēšana Latvijā ir izplatītāka jomās, kuras pakļautas lielākam valsts regulējumam un kurās ir lielāki publiskā budžeta ieguldījumi. Viens no lobēšanas priekšmetiem ir publisko iepirkumu dokumentācija. Kā biežākie lobēšanas mērķi pētījumos nosauktas par tautsaimniecības regulēšanu atbildīgās ministrijas un Saeima ar tās pastāvīgajām komisijām. 12. Saeimas laikā (2014–2018) publiskajā telpā izskanēja ziņas par lobēšanu saistībā ar ātro kredītu un azartspēļu regulējumu, elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponenti, pasažieru vilcienu iepirkuma konkursu, termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanas atvieglošanu un citiem jautājumiem.

Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) radīja nepieciešamību lobēt arī ES institūcijās. Latvijas uzņēmēju lobēšanas sasniegumu piemēri ES līmenī ir Latvijas Zivrūpnieku savienības panāktās atvieglotās normas noteiktu vielu klātbūtnei kūpinātās zivīs un akciju sabiedrības “Latvijas balzams” saglabātās tiesības lietot zīmolu “Rīgas šampanietis”. 2019. gada aprīļa sākumā Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta Pārredzamības reģistrā (The Transparency Register) bija pierakstījušās 39 personas ar biroja atrašanās vietu Latvijā.

Liela nozīme lobēšanā ir biznesa asociācijām (Ārvalstu investoru padome Latvijā, Finanšu nozares asociācija, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera u. c.) un arodbiedrībām. Trīspusējā sociālā dialoga partneris no darba devēju puses (Latvijas Darba devēju konfederācija) 2018. gadā izskatīja vairāk nekā 1000 tiesību aktu projektu un politikas plānošanas dokumentu, sniedza 358 atzinumus jomās, kas skar uzņēmējdarbības vidi un uzņēmumu konkurētspēju. 315 atzinumi saskaņoti bez iebildumiem, pilnīgi vai daļēji ņemti vērā.

Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) arī ir viena no aktīvākajām lobējošajām organizācijām. LPS kā savas galvenās lobēšanas formas nosauc rakstisku viedokļu paušanu par likumprojektu kopumā vai atsevišķiem priekšlikumiem, piedalīšanos Saeimas komisiju un apakškomisiju sēdēs, deputātu uzaicināšanu uz LPS komiteju sēdēm, konferencēm un kongresiem, deputātu uzaicināšanu iepazīties ar konkrētu pašvaldību darbu, sabiedroto atrašanu un kopīga viedokļa paušanu komisijās, tikšanos ar Saeimas frakcijām un Prezidiju. Līdzīgi ir arī citu lobētāju izmantotie likumīgie lobēšanas paņēmieni. Tomēr kopumā nevalstiskajām organizācijām bieži trūkst kapacitātes, piemēram, profesionālu darbinieku, lai sagatavotu argumentus un savlaicīgi iesaistītos lobēšanā.

Lobēšana kā uzņēmējdarbības nozare un profesija Latvijā ir salīdzinoši maz attīstīta. Nedaudzi uzņēmumi (“BPS PR”, “Deep White”, “Mediju tilts”, “P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības”, “VA Government” u. c.) norāda lobēšanu vai klientu pārstāvniecību attiecībās ar valsts un pašvaldību institūcijām kā vienu no pakalpojumiem. 2012. gadā vairākas fiziskas personas un uzņēmumi nodibināja Latvijas Lobētāju asociāciju. Asociācija pieņēma ētikas kodeksu, kas ietvēra pienākumus lobētājam saskarsmē ar amatpersonām atklāt savu identitāti, kā arī sava klienta identitāti un lobēšanas mērķi, sniegt informāciju, kas ir patiesa un ar faktiem pierādāma. Kodekss aizliedza apzināti maldināt vai rīkoties ar viltu, izpaust konfidenciālu informāciju, pārstāvēt noteiktā jautājumā pretējas vai nesavienojamas intereses, nostādīt valsts un pašvaldības amatpersonas interešu konflikta situācijā. Pēdējos gados asociācija nav bijusi aktīva publiskajā telpā.

Likums neaizliedz bijušajām valsts amatpersonām kļūt par lobētājiem tūlīt pēc amata atstāšanas (piemēram, 2011. gadā bijušais Finanšu ministrijas valsts sekretārs kļuva par Latvijas Komercbanku asociācijas prezidentu), un tas var būt likumīgi arī amata pildīšanas laikā (piemēram, Saeimas deputāts drīkst ieņemt amatu biedrībā, kas nodarbojas ar lobēšanu).