Amatpersonu ietekmēšana ar materiālu labumu palīdzību tagadējā Latvijas teritorijā aprakstīta jau viduslaikos. “Indriķa Livonijas hronikā” (Heinrici Cronicon Lyvoniae, 1225–1227) pieminēti notikumi 1199. gadā, kad lībiešu vecāko sapulce nolēmusi sodīt ar nāvi vācu garīdzniekus un tirgotājus, kas paliks lībiešu zemē. Tomēr gan tirgotāji, gan garīdznieki izglābuši sev dzīvību, pasniedzot vecākajiem dāvanas.
Jau pirmajā neatkarīgas Latvijas pastāvēšanas desmitgadē augsta līmeņa korupcijas gadījumi kļuva par izplatītu parādību. Grupa Latviešu zemnieku savienības (LZS) pārstāvju 1923. gadā izveidojuši Latvijas Zemnieku banku, kura aizņēmusies divus līdz divarpus miljonus latu no valsts un naudu novirzījusi kā aizdevumus pati saviem vadītājiem, LZS un ar tiem saistītiem uzņēmumiem. Valsts lielu daļu kredītu dzēsusi pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma. 1923. gadā finanšu ministrs Ansis Buševics pieņēmis naudu no spirta rūpnieka par spirta cenas paaugstināšanu. Vairāki politiķi un citas amatpersonas bijuši iesaistīti valstij neizdevīgu privilēģiju piešķiršanā linu eksportētājai akciju sabiedrībai “Latvijas Tranzīts”, kas guvusi iespēju maksāt par liniem mazāk nekā citi.
Padomju okupācijas laikā Latvijā attīstījās sociālistiskajām valstīm raksturīgā korupcija, piemēram, deficīta preču un pakalpojumu nelikumīga sadale.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sevišķi daudz aizdomu par korupciju saistījās ar privatizācijas procesiem. Viens no ievērojamākajiem 20. gs. 90. gadu korupcijas skandāliem bija tā sauktā “Latvenergo” trīs miljonu lieta, kur starpnieks ar nezināmiem labuma guvējiem ieguva trīs miljonus latu no naudas, kuru VAS “Latvenergo” bija parādā bankai “Banka Baltija”. Ap 20. un 21. gs. miju Latvijā bija daudz aizdomu par tā saukto valsts sagrābšanu, kur privātpersonas ietekmē politiskos lēmumus, izmantojot nelikumīgus maksājumus politiķiem un citām amatpersonām.
