J. Strazdiņš savās radošajās izpausmēs ir bijis daudzpusīgs, īpaši 20. gs. 30. gados un 40. gadu pirmajā pusē. Pārliecināts figurālists, kura pamattēma bija lauku, bieži jaunsaimnieku, darbs un dzīve Piebalgas ainavā pirms industrializācijas. J. Strazdiņš bija ekspresīvs reālists zīmējumos, turpināja Teodora Ūdera dramatisko ievirzi, nerealizējies monumentālists glezniecībā, kura radošo darbību pārtrauca notiesāšana par pretpadomju darbību 1949. gadā. Nozīmīga daļa darbu gājusi bojā.

1922. gadā beidzis Jaunpiebalgas draudzes 2. pakāpes pamatskolu. No 1924. līdz 1933. gadam mācījās Latvijas Mākslas akadēmijā, kur beidzis Ģederta Eliasa vadīto Figurālo meistardarbnīcu.

J. Strazdiņš zīmējis karikatūras žurnālā “Atpūta” (20. gs. 20. gadu otrajā pusē). Bijis mākslinieku vienības “Radigars” (1929–1934) un mākslinieku biedrības “Zaļā Vārna” (1935–1940) biedrs. Sakrāls mākslas darbs – altārglezna “Kristus svētī ļaudis” (1936) Balvu luterāņu baznīcā. Personālizstādes dzīves laikā notikušas Ventspilī, Liepājā (1934), kopā ar Žani Ventaskrastu Rīgā (1934). Piemiņas izstādes Rīgā (1965, 1975, 1985), Jaunpiebalgā (1985). Piedalījies daudzās kopējās latviešu mākslas izstādēs (1930–1950).

Strādājis par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju Rīgas 1. ģimnāzijā (1937–1945), bijis pasniedzējs Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Mākslas akadēmijā (1944–1949, docents zīmēšanas katedrā, lasījis lekcijas mākslas vēsturē) un Latvijas Valsts universitātes Filoģijas fakultātē (1944–1949, docents mākslas zinātnes katedrā, lasījis latviešu mākslas vēstures kursu).

20. gs. 30. gadu beigās uzsāka veidot Piebalgas mākslas muzeju, par kura krājuma likteni pēc Otrā pasaules kara trūkst drošu ziņu.

J. Strazdiņš izveidoja mākslas darbu kolekciju, kurā bija latviešu, igauņu, lietuviešu, krievu, vācu, itāļu, holandiešu, flāmu, spāņu, angļu un poļu mākslinieku gleznas, estampi, zīmējumi, skulptūras; 17.–20. gs. mēbeles, porcelāna, kaula un koka izstrādājumi, senas grāmatas. Šajā kolekcijā atradās Artura Baumaņa glezna “Likteņa zirgs” (1887. gads, tagad Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā), Jaņa Rozentāla skice grāmatas “Skolas maize” 2. daļas vākam (1902. gads, tagad Cēsu Vēstures un mākslas muzejā), Rūdolfa Pērles akvarelis “Rozes” (1911. gads, tagad Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā), Johana Valtera glezna “Pašportrets” (1914. gads, droši vien gājusi bojā), Ernesta Brastiņa glezna “Nāves ēnā” (bez datējuma, tagad Cēsu Vēstures un mākslas muzejā),

Rakstījis par etnogrāfiju, nacionālās mākslas problemātiku, izstāžu apskatus, mākslinieku portretējumus laikrakstos “Brīvā Zeme” (1934–1940), “Tēvija” (1942–1944), žurnālos “Sējējs” (1937–1940), “Latvju Mēnešraksts” (1944), “Karogs” (1945) un citos. 

Pēc Otrā pasaules kara, padomju okupācijas laikā, 1949. gadā J. Strazdiņš notiesāts pēc Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (Российская Советская Федеративная Социалистическая Республика) Kriminālkodeksa 58. panta par pretpadomju darbību ar 10 gadiem darba nometnē un mantas konfiskāciju. Latvijā atgriezās 1954. gadā.

Gleznas – “Noziedznieki” (1932), “Darbs” (1935), “Celtnieki” (1936), “Līdumā” (1937), “Diendusa” (1939), zīmējumi (30. gadi un 40. gadu pirmā puse), raksti – “Par latviskas mākslas izkopšanu” (1934), “Latviešu mākslas cīņas un panākumi” (1936), “Operete glezniecībā” (1937), “Mākslas vērtētāja uzdevums” (1939), “Grafika” (1939), “Latviešu zemnieka gaitas un darbi mūsu jaunākajā glezniecībā” (1940), “Vecmeistari gaida” (1944). 30. gadu otrajā pusē radītās gleznas un zīmējumi iemiesoja J. Strazdiņa ieviesto jaunreālisma jēdzienu, kam raksturīga skaidrība un vienkāršība, no iepriekšējiem mākslas virzieniem pārmantota spēcīga ekspresija un apgarots siltums, kā arī izprasta, bet sīkumaini neatdarināta daba un krāsas, kas nav pašvērtīgas.

Mākslas darbi atrodas Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Tukumā muzejā, Rundāles pils muzejā, Piebalgas mākslas darbu krātuvē, Latvijas Okupācijas muzejā, Dinas un Jāņa Zuzānu kolekcijā, citos muzejos un privātkolekcijās. 

J. Strazdiņa darbos ietverts ne vien ikdienas darba sūrums, bet tos var interpretēt arī kā cīņu par izdzīvošanu mūža garumā. Starp personāžiem nereti saskatāmi paša autora sejas vaibsti. Mūsdienās J. Strazdiņa darbi ne vien atgādina par zemnieku skarbo ikdienu 20. gs. pirmajā pusē, bet mudina arī domāt par Latvijas laukos notikušajām pārmaiņām.