Veterinārmedicīna ir viena no nozarēm, kurā visagrāk sāka veidoties nacionālās un starptautiskās profesionālās organizācijas, un tas lielā mērā bija saistīts ar nepieciešamību kopīgiem spēkiem cīnīties ar dzīvnieku infekcijas slimībām, kuras izplatās pāri robežām. Otrs iemesls ir veterinārārstu darba kvalitātes nodrošināšana sabiedrības interesēs, t. sk. kvalifikācijas celšanas stimulēšana. Pastāv gan sabiedriskas veterinārārstu organizācijas, gan valstisku ar veterinārmedicīnu saistītu iestāžu starptautiskas apvienības.
veterinārmedicīnas organizācijas un iestādes
organizācijas un iestādes, kuras izveidotas, lai apvienotu veterinārārstus un kopīgi atrastu labākos veidus, kā veikt visus ar veterinārmedicīnu saistītos uzdevumus sabiedrības labā
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Praktiskā un teorētiskā nozīme
Veterinārmedicīnas organizāciju un iestāžu praktiskā loma ir saistīta ar cīņu pret dzīvnieku infekcijas slimībām, kuras rada gan morālus, gan materiālus zaudējumus dzīvnieku īpašniekiem, kā arī grauj lopkopību. Būtisks ir fakts, ka ar dzīvnieku slimībām var slimot arī cilvēki (un otrādi). Tādēļ svarīgi veikt dzīvnieku izcelsmes produkcijas, ko lieto cilvēki, un it īpaši pārtikas (gaļa, piens, olas, zivis u. c.), pārbaudes (veterinārās ekspertīzes), lai nepieļautu izplatīšanos un cilvēku slimības. Šie uzdevumi jāveic koordinēti, un tos parasti veic valsts veterinārie dienesti, iesaistot arī praktizējošos veterinārārstus. Tā kā dzīvnieku infekcijas slimības var izplatīties ātri, ko vēl vairāk veicina intensīva tirdzniecība gan ar dzīvniekiem, gan to produktiem (pārtiku), tad nepieciešama saskaņota iekšzemes un pārrobežu rīcība problēmu profilaksei un kontrolei, ko veic valsts veterinārie dienesti, savstarpēji sadarbojoties un kopā ar starptautiskajām veterinārmedicīnas organizācijām. Būtiska loma šīm organizācijām ir arī racionālas zāļu lietošanas popularizēšanā, pēdējā laikā arī cīņā pret mikroorganismu (slimību ierosinātāju) rezidences pret antimikrobiālajām vielām (antibiotikām) izplatīšanos, kā arī dzīvnieku labturības veicināšanā un citos jautājumos. Tādējādi arī jebkura praktizējošā veterinārārsta darbs saistīts gan ar dzīvnieku, gan cilvēku veselības aizsardzību. Patērētājs (klients – dzīvnieku īpašnieks) nevar viennozīmīgi vērtēt veterinārārsta darba kvalitāti specifisko zināšanu trūkuma dēļ, tāpēc ir svarīgi, ka veterinārārsti ievēro profesionālo ētiku. Veterinārmedicīna ir regulēta profesija – bez diploma nepieciešama arī reģistrācija, licence vai prakses sertifikāts, kuru var atsaukt, ja veterinārārsta darbība nav ētiska, neatbilst sabiedrības interesēm vai veterinārārsts neceļ kvalifikāciju un tamlīdzīgi. Katrā valstī ir kāda iestāde vai organizācija, t. s. veterinārmedicīnas statūtiestāde (Veterinary Statutory Body, VSB), kas veicina profesijas izcilību (veterinārārstu darba kvalitāti un kompetences līmeni), veic veterinārārstu disciplināro uzraudzību, attiecīgi reģistrējot vai licencējot veterinārārstus, piedāvājot minimālos izglītības un kvalifikācijas celšanas, kā arī profesionālās uzvedības (ētikas) standartus. Veterinārmedicīnas statūtiestādēm jābūt brīvām no jebkādas politiskas vai komerciālas ieinteresētības. Daudzās valstīs šo funkciju pilda veterinārārstu organizācijas ar obligātu veterinārārstu dalību (piemēram, Vācijā, Austrijā, Horvātijā, Čehijā, Polijā, Francijā, Lielbritānijā, Kanādā), bet citās valstīs ir valsts iestāžu uzturēti reģistri (piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Nīderlandē, Zviedrijā). Katrā valstī parasti ir arī brīvprātīgas veterinārārstu organizācijas – biedrības, asociācijas –, kuru uzdevumos bieži ietilpst dažādu pēcdiploma apmācību organizēšana, kā arī veterinārārstu interešu aizstāvība dažādos veidos.
Tā kā veterinārārstu profesija tiek regulēta, tad arī veterinārārstu izglītībai ir stingri kritēriji (pasaules mērogā tos nosaka Pasaules Dzīvnieku veselības organizācija (World Organisation for Animal Helath, OIE), bet Eiropas Savienībā (ES) – Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu; citās valstīs, piemēram, ASV ir savi stingri kritēriji). Notiek skolu vērtēšana un akreditācija par atbilstību šiem kritērijiem.
Saistība ar citām nozarēm
Veterinārmedicīnas iestādes un organizācijas cieši sadarbojas ar cilvēku medicīnas, lauksaimnieku, dzīvnieku turētāju un aizsardzības iestādēm un organizācijām, gan patērētāju tiesību aizsardzības iestādēm un organizācijām un citām institūcijām. Īpaši nozīmīga sadarbība ir infekcijas slimību diagnostikas metožu izstrādes un antimikrobiālās rezistences samazināšanas jomā.
Īsa vēsture
Valsts veterinārās funkcijas aizsākumi saistāmi ar 17. gs., kad radās nepieciešamība kontrolēt gaļu, lai mazinātu cilvēku saslimstību. Mūsdienās katrā attīstītā valstī ir valsts veterinārais dienests, kas veic situācijas uzraudzību valstī, bet atsevišķās valstīs tas nodarbojas arī ar dzīvnieku ārstniecību.
1863. gadā Hamburgā tika sasaukts pirmais starptautiskais veterinārais kongress, lai vienotos par kopīgu rīcību dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanā; tajā laikā lielākā problēma bija govju mēris. Šim kongresam sekoja citi, kā rezultātā 1959. gadā Spānijā 16. pasaules kongresa laikā tika nodibināta Pasaules Veterinārārstu asociācija (PVA; World Veterinary Association, WVA), kuras biedri ir dažādu valstu veterinārās biedrības, asociācijas), 2001. gadā asociācija ieviesa tradīciju katra gada pēdējā sestdienā svinēt Pasaules Veterinārijas dienu (World Veterinary Day). 1924. gadā 28 valstis Parīzē nodibināja starpvaldību organizāciju kopīgai cīņai ar dzīvnieku infekcijas slimībām – Starptautisko Epizootiju biroju (Office International des Épizooties, OIE), kurš 2003. gadā tika pārdēvēts par Pasaules Dzīvnieku veselības organizāciju, saglabājot iepriekšējo akronīmu OIE. Turpmākajos gados starptautisko organizāciju skaits palielinājās, tās specializējušās veterinārmedicīnas jomās, dzīvnieku sugās, ģeogrāfiskajos reģionos un tamlīdzīgi.
Pašreizējais attīstības stāvoklis
Vairākumam valstu ir nacionālās veterinārārstu organizācijas (gan ar obligātu, gan brīvprātīgu dalību). Pastāv vairāku veidu ar veterinārmedicīnu saistītas starptautiskas organizācijas: profesionālās sabiedriskās organizācijas, kuru dalībnieki ir veterinārārsti vai to apvienības; citas sabiedriskas organizācijas, kuras nodarbojas ar jautājumiem, kas skar veterinārmedicīnas problemātiku, un kuras sadarbojas ar veterinārārstu organizācijām vai kuru darbā ir iesaistīti veterinārārsti; dažādu veterinārmedicīnas iestāžu (valsts iestādes un veterinārmedicīnas skolas) apvienības.
Nozīmīgākās profesionālās sabiedriskās veterinārmedicīnas organizācijas Eiropā un pasaulē
Eiropas Veterinārārstu federācija (Federation of Veterinarians of Europe, FVE, 1975) – apvieno 39 Eiropas valstu veterinārārstu profesionālās organizācijas un pārstāv profesijas dažādos atzarus (dzīvnieku ārstniecība, pārtikas higiēna, valsts veterinārie inspektori, izglītībā un zāļu ražošanā strādājošie veterinārārsti), kā arī izstrādā politikas dokumentus veterinārmedicīnas jomā, informē Eiropas Komisiju un Eiropas Parlamentu (European Parliament) par profesijas viedokli attiecībā uz saistīto likumdošanu. Eiropas Mīļdzīvnieku veterinārārstu asociāciju federācijas (Federation of European Companion Animal Veterinary Associations, FECAVA, 1990) dalībnieki ir 40 Eiropas valstu mīļdzīvnieku veterinārārstu profesionālās organizācijas, kuras apvieno vairāk nekā 25 000 veterinārārstu. Tās darbības mērķis ir pilnveidot veterinārārstu darba kvalitāti, tādējādi uzlabojot mīļdzīvnieku aprūpi. Eiropas Zirgu veterinārārstu asociāciju federācijas (Federation of European Equine Veterinary Associations, FEEVA, 1998) dalībnieki ir 20 Eiropas valstu zirgu veterinārārstu profesionālās organizācijas. Tās darbības mērķis ir veicināt zirgu veselību un labturību – informācijas, zinātnes atziņu izplatīšana, aptaujas, politikas dokumentu izstrāde, likumdošanas lobēšana un citi jautājumi. Eiropas Cūku veselības vadības asociācijas (The European Association of Porcine Health Management, EAPHM, 2010) dalībnieki ir cūkkopībā iesaistīti veterinārārsti. Tās darbības mērķis ir informācijas un ideju apmaiņa, kompetences un prasmju uzlabošana. Eiropas Veterinārārstu specializācijas padome (European Board for Veterinary Specialisation, EBVS, 1990) ir vadības organizācija 27 Eiropas Veterinārās specializācijas koledžām, kurās var apgūt 38 specializācijas.
Eiropā darbojas arī daudzas citas veterinārārstu organizācijas: Eiropas Mīļdzīvnieku reprodukcijas veterinārārstu biedrība (European Veterinary Society for Small Animal Reproduction, EVSSAR, 1988); Eiropas Savvaļas un zoodārzu dzīvnieku veterinārārstu asociācija (European Association of Zoo and Wildlife Veterinarians, EAZWV, 1996); Eiropas Laboratorijas dzīvnieku veterinārārstu biedrība (European Society of Laboratory Animal Veterinarians, ESLAV, 1996); Eiropas Dzīvnieku neatliekamās palīdzības un kritiskās aprūpes veterinārārstu biedrība (European Veterinary Emergency and Critical Care Society, EVECCS, 2002); Eiropas klīniskās etoloģijas veterinārārstu biedrība (European Society of Veterinary Clinical Ethology, ESVCE, 1994); Eiropas Vizuālās diagnostikas veterinārārstu asociācija (European Association of Veterinary Diagnostic Imaging, EAVDI, 1992); Eiropas Veterinārārstu anatomu asociācija (European Association of Veterinary Anatomists, EAVA, 1961); Eiropas Veterinārārstu osteopātu biedrība (European Veterinary Society for Osteopathy, EVSO, 2012); Eiropas Ortopēdijas un traumatoloģijas veterinārārstu biedrība (European Society of Veterinary Orthopaedics and Traumatology, ESVOT) un citas.
Pasaulē nozīmīgākā veterinārārstu profesionālā sabiedriskā organizācija ir PVA, tās uzdevums ir nodrošināt un veicināt dzīvnieku veselību un labturību, ar to saistīto sabiedrības veselību pasaules mērogā, attīstot un modernizējot veterinārmedicīnas iespējas, veterinārārstu profesiju, valsts dienestus un privāto veterinārārstu pakalpojumus. Darbojas arī: Pasaules Mazo dzīvnieku veterinārārstu asociācija (World Small Animal Veterinary Association, WSAVA, 1961); Pasaules Liellopu slimību izpētes asociācija (World Association for Buiatrics, WAB, 1962); Pasaules Zirgu veterinārārstu asociācija (World Equine Veterinary Association, WEVA, 1985); Pasaules Veterināro dermatologu asociācija (World Association for Veterinary Dermatology, WAVD, 1989); Starptautiskā Veterināro oftalmologu biedrība (International Society of Veterinary Ophthalmology, ISVO, 2014); Starptautiskā Veterinārās akupunktūras biedrība (International Veterinary Acupuncture Society, IVAS, 1974); Pasaules Veterināro laboratoriju veterinārārstu asociācija (World Association of Veterinary Laboratory Diagnosticians, WAVLD, 1980); Pasaules Ūdens dzīvnieku veterinārārstu asociācija (World Aquatic Veterinary Medical Association, WAVMA, 2006); Starptautiskā Veterināro homeopātu asociācija (International Association for Veterinary Homoeopathy, IAVH, 1986); Dzīvnieku atražošanas biedrība (Society for Theriogenology, SFT, 1954); Pasaules Veterināro anatomu asociācija (World Association of Veterinary Anatomists, WAVA, 1955); Veterinārārstu anesteziologu asociācija (The Association of Veterinary Anaesthetists, AVA, 1964) un citas.
Nozīmīgākās veterinārārārstu sadarbības organizācijas Eiropā un pasaulē
Eiropas Dzīvnieku labturības grupa (Eurogroup for Animal Welfare, EUROGROUP, 1980) popularizē dzīvnieku labturības principus. Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (Food and Agriculture Organisation, FAO, 1945) ir Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations, UN, 1945) veidota organizācija ar mērķi attīstīt lauksaimniecību un mazināt badu pasaulē. Veterinārārsti iesaistīti tās darbībā, lai konsultētu dzīvnieku veselības jautājumos. Pasaules Veselības organizācija (World Health Organisation, WHO, 1948) cieši sadarbojas ar Pasaules Dzīvnieku veselības organizāciju un Pārtikas un lauksaimniecības organizāciju; Pasaules Veterinārmedicīnas vēstures asociācija (World Association for the History of Veterinary Medicine, WAHVM, 1969); Veterinārmedicīnas bibliotēku sekcija (Veterinary Medical Libraries Section, VMLS, 1974) un citas.
Nozīmīgākās ar veterinārmedicīnu saistītās iestādes un iestāžu apvienības Eiropā un pasaulē
ES veterinārmedicīnas jautājumiem tiek pievērsta īpaša uzmanība. Katrai ES dalībvalstij ir Pastāvīgā pārstāvniecība (PP) Briselē ar veterināro atašeju, kas seko veterinārmedicīnas jautājumu gaitai. Veterinārmedicīnas likumdošanas process notiek vairākos līmeņos – vispirms projektus sagatavo ES Komisijas Veselības un patērētāju tiesību aizsardzības ģenerāldirektorāta (DG Sante) veterinārārstu ekspertu grupās, Augu, dzīvnieku, pārtikas un barības pastāvīgās komitejas apakškomitejās. Pamata dokumentus (likumus) sūta tālākai izskatīšanai un kopējai pieņemšanai uz Eiropas Parlamentu un Eiropas Padomi (Council of the European Union). Eiropas Padomē darbojas Eiropas valstu galveno veterinārārstu forums, kā arī darba grupas par veterinārmedicīnas likumdošanas jautājumiem. Pamata dokumentos (likumos) paredzētos gadījumos ES Komisija pati pieņem t. s. terciāros normatīvos aktus – ieviešanas vai deleģētos aktus.
Pasaulē ietekmīgākā starpvaldību veterinārmedicīnas organizācija ir Pasaules Dzīvnieku veselības organizācija, kuras uzdevumos ietilpst informācijas vākšana un izplatīšana par dzīvnieku infekcijas slimību izplatību, dzīvnieku infekcijas slimību kontroles pasākumu noteikšanu; pārtikas drošība; tirdzniecības ar dzīvniekiem un to produkciju standarti; dzīvnieku labturība; valstu veterināro dienestu izvērtēšana; antimikrobiālā rezistence, kā arī vienota pieeja dzīvnieku un cilvēku veselībai – “viena veselība” (One health). Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas rekomendācijas (standarti) ir pamats starptautiskai tirdzniecībai ar dzīvniekiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem un strīdu izskatīšanai Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO; World trade organisation, WTO, 1995) tiesā. 2018. gadā OIE bija 182 valstis.
Nozīmīgākā veterinārmedicīnas izglītības iestāžu apvienība Eiropā un pasaulē
Eiropas Veterinārās izglītības augstskolu asociācija (European Association of Establishments for Veterinary Education, EAEVE, 1988) apvieno vairāk nekā 100 veterinārmedicīnas skolas (fakultātes) no 38 valstīm; darbojas veterinārmedicīnas izglītības pilnveidošanas un novērtēšanas jomā Eiropā un ārpus tās.
Starptautiskā Veterinārmedicīnas studentu asociācija (International Veterinary Students Assocation, IVSA, 1953) palīdz paplašināt veterinārmedicīnas studentu (vairāk nekā 30 000 studentu visā pasaulē) sadarbību, bagātinot studentu dzīvi un uzlabojot topošo veterinārārstu prasmes, tiekoties gadskārtējās konferencēs un piedaloties projektos.
Svarīgākie periodiskie izdevumi
Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas periodiskās publikācijas, galvenokārt par dzīvnieku infekcijas slimībām un tirdzniecība standartiem: Terrestrial Animal Health Code (kopš 1968. gada, izdevējs Pasaules Dzīvnieku veselības organizācija), Scientific and Technical Review (kopš 1982. gada); Bulletin de l'OIE (OIE Bulletin, kopš 2006. gada, izdevējs Pasaules Dzīvnieku veselības organizācija), The World Animal Health Information System (kopš 2005. gada, izdevējs Pasaules Dzīvnieku veselības organizācija). Par profesijas aktualitātēm pasaulē: WVA Newsletter (kopš 2006. gada, izdevējs PVA).
Nozīmīgākie organizāciju, iestāžu darbinieki, funkcionāri
Džons Gamdžī (John Gamgee), veterinārārsts, aktīvs mācībspēks, sasauca pirmo veterināro kongresu 1863. gadā Hamburgā. Pirmais Starptautiskā Epizootiju biroja (tagad Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas) ģenerāldirektors bija Emanuēls Leklanšs (Emmanuel Leclainche), viņš aizsāka organizācijas darbību. Veterinārārsts Bernārs Valā (Bernard Vallat) devis milzīgu ieguldījuma Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas attīstībā un pozīciju nostiprināšanā ne tikai globālās dzīvnieku un to produktu tirdzniecības jomā, bet īpaši veterināro dienestu un izglītības sistēmu stiprināšanā visā pasaulē. Jurists Alasters Porters (Alastair Porter) lielā mērā sekmēja Eiropas Veterinārārstu federācijas dibināšanu 1975. gadā, sagatavojot juridisko pamatojumu un dokumentus. Ana Bravo (Ana Bravo) no Santjago de Kompostelas Universitātes (Universidade de Santiago de Compostela) Lugo, Spānijā, uzlaboja Eiropas Veterinārās izglītības augstskolu asociācijas darbību, kas ieguva Eiropas Augstskolu kvalitātes nodrošināšanas asociācijas (European Association for Quality Assurance in Higher Education, ENQA, 2000) akreditāciju, lai varētu akreditēt citas veterinārmedicīnas skolas.