19. gs. nogalē Eiropā bija vērojama pastiprināta interese par tautas deju. Par to liecina sabiedrības pievēršanās tautas deju demonstrējumiem, to pierakstu sistematizēšanai un uzkrāšanai arhīvos. Tā, piemēram, 1899. gadā Zviedrijā speciāla deju grupa demonstrēja zviedru un dāņu dejas. Eiropā tika izdoti deju apraksti to iestudēšanai sabiedriskos pasākumos ar tērpu un kustību ilustrācijām, ko var uzskatīt par tautas deju notācijām. Dānijā tautas dejas tika iekļautas izglītības programmās. Anglijā, pateicoties mūziķa, diriģenta un publicista Sesila Šārpa (Cecil James Sharp) aktīvai darbībai, kurš publicēja gan tautas deju krājumu sēriju, gan metodiskos materiālus tautas dejas apguvei (adaptētas arī no pirmā angļu etnomuzikologa, mūzikas izdevēja un publicista Džona Pleiforda, John Playford, izdevuma “Angļu deju skolotājs”, The English Dancing Master, 1651), 1909. gadā tautas dejas tika iekļautas pamatskolu programmā. 1911. gadā tika dibināta “Angļu tautas deju biedrība” (English Folk Dance Society), lai veicinātu tautas dejas ieviešanu sabiedrības izglītībā un kultūras dzīvē.
Lielu ieguldījumu Eiropas mūzikas un dejas folkloras pētniecībā devis ungāru komponists, folklorists un muzikologs Bēla Bartoks (Bartók Béla). Iedvesmojies no tautas mūzikas, viņš savās kompozīcijās izmantoja tautas melodijas. Būdams folkloras ekspedīciju dalībnieks, viņš no pirmavotiem iepazina tautas mūziku un deju Ungārijā, Slovākijā, Rumānijā, Bulgārijā, Moldovā un Dienvidslāvijā, kā arī Turcijā, Alžīrijā un Marokā. Viņš, iespējams, bija pirmais profesionālais mūziķis, kurš spēja pārvarēt kultūras barjeru starp austrumiem un rietumiem, kā arī izmantot tautas melodijas profesionālajās mūzikas kompozīcijās.
Serbu folkloras pētnieces māsas Ļubica (Ljubica) un Danica Jankovičas (Danica Jankovič) veltīja savu dzīvi dienvidaustrumu Eiropas tautas deju krāšanai un sistematizēšanai. 1934.–1964. gadā viņas publicēja astoņus izdevumus “Tautas spēles” (Narodne igre), kuros apkopotas apmēram 900 dejas, pierakstīta un analizēta to horeogrāfija, mūzika un tērpi. Viņas pievērsās arī problēmai, ko nosauca par deju adaptāciju, t. i., tai deju folkloras daļai, kas dažādu iemeslu dēļ tiek pārveidota un pielāgota dažādiem apstākļiem, arī skatuves vajadzībām. Sabiedrībā sākās diskusija par vienotu pieeju tautas dejas pētniecībā.
20. gs. 30. gados interese par tautas deju bija vērojama visā Eiropā, kas veicināja daudzu jaunu deju institūciju rašanos – darbojās deju grupas, apvienības, deju pierakstu ekspedīcijas. Tika organizēti pirmie tautu deju festivāli. Baltijas valstīs spēcīgā nacionālā kustība veicināja tautu deju iekļaušanu masu pasākumos – Dziesmu svētkos, sporta svētkos, bērnības svētkos un citos, tuvinoties Deju svētku tradīcijas aizsākšanai.
Pēc Otrā pasaules kara interese par tautas dejas norisēm nemazinājās. To uzturēja arī 20. gs. 50.–60. gados izveidojusies sadarbība starp tautas dejas pētniekiem, pedagogiem un izpildītājiem. Kopš 60. gadiem, kad tautas deja tika iekļauta daudzu Eiropas valstu augstākās izglītības programmās, veidojas vērā ņemamas tautas deju izpildītāju grupas ar plašu repertuāru, tiek veikti un izdoti nozīmīgi pētījumi. Galvenie jautājumi ir tautas dejas ritmiskās struktūras, dejas forma, dejas valoda, notācija, rekonstrukcija un citi. Par aktuālām problēmām tiek diskutēts konferencēs. Gandrīz katrā Eiropas valstī veidojas tautas dejas asociācijas dejas tradīcijas uzturēšanai reģionā.
Eiropas tautas dejas pamatā tiek klasificētas pēc to struktūras. Struktūras bāzes faktori ir dejotāju sākotnējais izvietojums, attiecības dejotāju starpā un vide, kurā tiek dejots. Dejas konstrukcijā noteicošā nozīme ir attiecībām starp dzimumiem, kas balstās katras tautas tradīcijās.
