Pēc sporta nodarbībām nepieciešamajiem apstākļiem sporta celtnes dala slēgtās (manēžas, sporta zāles, ledus arēnas), atklātās (laukumi, stadioni, trases), kombinētās. Pēc funkcionalitātes – specializētās (vienam sporta veidam), daudzfunkcionālās (paredzētas vairākiem sporta veidiem), universālās. Pēc izmantošanas mērķa sporta celtnes iedala sporta pasākumu, sacensību un mācību treniņu vai augstu sasniegumu sportistu sagatavošanai un tautas sporta nodarbībām. Pēc nozīmības ‒ starptautiskās, nacionālās, reģionālās, vietējas nozīmes. Pēc īpašuma formas – valsts, pašvaldības, privātās. Pēc statusa – nacionālās sporta bāzes. Nacionālā sporta bāze ir speciāla sporta vajadzībām celta vai piemērota būve, kā arī vide (laukumi, celiņi sporta nodarbībām, veselības takas u. tml.), kurai neatkarīgi no tā, kā īpašumā šī būve vai vide atrodas, likumā noteiktajā kārtībā piešķirts nacionālās sporta bāzes statuss.

Pirmās sporta celtnes Latvijas teritorijā parādījās 19. gs. otrajā pusē – Rīgas airēšanas klubs (1872), Rīgas jahtklubs (1878), Rīgas vingrošanas biedrības nams (1880) ar pirmo vingrotavu Rīgā. Rīgā pirmie kompleksie sporta laukumi (ziemā slidotava, vasarā velotreks) tika izveidoti 19. gs. beigās Ķeizardārzā (pašreiz Dziesmu svētku parks), Strēlnieku dārzā (pašreiz Kronvalda parks) un Nikolaja ielā (pašreiz K. Valdemāra iela). 20. gs. sākumā iekārtots Ķeizarmeža (pašreiz Mežaparks) sporta komplekss un vairāki sporta un futbola laukumi. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas “Ķeizarmežs” joprojām ir sporta bāze. 1909. gadā atklāts koka velotreks (nodedzis Pirmā pasaules kara laikā, 20. gs. 20. gadu vidū atjaunots), kur līdz 1940. gadam atradās arī sporta (riteņbraukšanas) biedrības “Marss” (1907), kas tolaik bija otra lielākā un ietekmīgākā latviešu sporta biedrība, mītne un sporta laukums. 1937. gadā Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komiteja pārbūvēja bijušo rūpnīcas “Fēnikss” korpusu (toreizējā Starta ielā 3), pielāgojot to basketbola vajadzībām. Tolaik tā bija lielākā slēgtā sporta sarīkojumu telpa Rīgā ar tribīnēm 3000 skatītājiem. 1937. gadā Sporta namā notika II Eiropas čempionāta spēles basketbolā vīriešiem. Pirmo hipodromu Rīgā atklāja jau 1826. gadā pie Rīgas preču stacijas. 1891. gadā atklāts vēl viens hipodroms ‒ Rikšošanas sporta biedrības hipodroms ‒, kas 1904. gadā tika pārcelts uz Grostonas ielu, kur tas darbojās līdz pat Pirmajam pasaules karam. Tajā bez jāšanas sacensībām notika arī sacensības vieglatlētikā, futbolā un autosportā. 1925. gadā kara laikā nopostīto Grostonas ielas hipodromu atjaunoja. Tajā notika sacensības gan jāšanas, gan motosportā. 1965. gadā to pārveidoja par sporta biedrības “Darba rezerves” sporta kompleksu. Mūsdienās hipodroma teritorijā atrodas olimpiskais centrs “Elektrum” un “Arēna Rīga”.

Aktīva sporta celtņu būvniecība Latvijā atsākās pēc Otrā pasaules kara. Tā balstījās uz padomju būvniecības, arhitektūras un ēku funkcionalitātes pamatprincipiem.

1945. gadā tika izveidota sporta biedrība “Daugava”, un uz Rīgas pilsētas stadiona bāzes (arhitekts Vladimirs Šņitņikovs) tika uzbūvēta un 1958. gadā atklāta tā laika modernākā sporta un atpūtas būve Latvijā – “Daugavas stadions”. Tajā notika gan futbola, gan vieglatlētikas sacensības. “Daugavas stadions” vairākkārt renovēts un rekonstruēts. Uz mazās sporta arēnas (4000 skatītāju vietu) 1959. gadā uzbūvēja Latvijā pirmo mākslīgā ledus halli, kas vēlāk pārsegta ar vieglu, uz iekštelpā paaugstinātu gaisa spiedienu balstītu jumtu. Ledus halle atjaunota un pārveidota 1999. gadā. “Daugavas stadiona” Rietumu tribīņu vietā 1974. gadā uzbūvēja modernu vairāklīmeņu tribīni. 1980. gadā uzbūvēja bobsleja starta estakādi.  2008. gadā veica centrālās arēnas vieglatlētikas skrejceļu un sektoru renovāciju. “Daugavas stadiona” teritorijā ir galvenā arēna, kā arī divi rezerves futbola laukumi un vieglatlētikas iesildīšanās laukums. Zem tribīnēm atrodas vieglatlētikas manēža. Kopš 1992. gada “Daugavas stadionam” ir nacionālās sporta bāzes statuss. 16.08.2016. Ministru kabinets “Daugavas stadionam” noteicis nacionālo interešu objekta statusu, kas veicinās stadiona daudzpusīgās atjaunošanas projekta īstenošanu un savlaicīgu sagatavošanu 2018. gada Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem, bet visu atjaunotā “Daugavas stadiona” sporta objektu izbūvi plāno pabeigt līdz 2022. gadam.

1962. gadā uzcelts Daugavas sporta nams (arhitekts V. Šņitņikovs). Tajā ir lielais peldbaseins (25 m, seši celiņi, lēkšanas tornis, tramplīns, 900 skatītāju vietu), mazais peldbaseins, sporta spēļu zāle (1000 skatītāju vietu), trenažieru zāle.

Rīgas Nacionālā sporta manēža (1965, arhitekti Viktors Mellenbergs, Edvīns Ābuls) bija  tolaik viena no modernākajām sporta celtnēm valstī. Lielajā sporta zālē bija 3700 skatītāju vietas. Telpas izmantoja arī izstāžu un koncertu rīkošanai. Mūsdienās lielajā arēnā norisinās sacensības un treniņi vieglatlētikā.

Rīgas Sporta pils (1970, arhitekti Olģerts Krauklis, Biruta Burčika, Ārija Išhanova, Liliāna Kraukle, Maija Rita Skalberga) pamatfunkcija sākotnēji bija hokeja halle ar mākslīgā ledus arēnu. Rīgas Sporta pils objekti: sporta zāle, fiziskās sagatavošanās un trenažieru zāle, vairākas palīgtelpas. Ietilpība – 4500 skatītāju vietas. Rīgas Sporta pilī notika sacensības basketbolā, volejbolā, mākslas vingrošanā, modernajās dejās, daiļslidošanā, tenisā, rallijā. 20. gs. 70. gados Rīgas Sporta pils bija ne tikai sporta, bet arī kultūras centrs. Līdz 2006. gadam, kad uzbūvēja “Arēnu Rīga”, sporta pils bija svarīgākais sporta centrs – tajā notika gan Latvijas hokeja izlases pārbaudes spēles un starptautiski turnīri, gan lielākā daļa nacionālā hokeja čempionāta spēļu. 2008. gadā Rīgas Sporta pili nojauca.

Biķernieku trase ir motoru sporta sacīkšu trase. Ziemā trasi izmanto slēpošanai. Trases konfigurācijas mūsdienās: lielā auto trase (ātruma aplis – 3662 m); mototrase (meistarības aplis – 3580 m); kartingu trase (kartodroms – 1277 m); mazā auto trase – 1700 m; meža aplis – 2375 m; lielais aplis – 5945 m. Trases projektēšanu sāka 1962. gadā. Projekta vadītājs Gunārs Binde ierosināja projektu veikt sabiedriskā kārtā. Projektēšana notika divās kārtās: pirmā – meistarības aplis motosportistiem, kartodroms; otrā – auto sacensību ātruma aplis. 30.07.1966. atklāja pirmo kārtu ar sacensībām moto meistarības aplī. 1967. gadā pabeidza trases otro kārtu – ātruma apli autosportam. 11.08.1968. atklāja lielo apli. 1974. gadā atklāj motobola laukumu, 1976. gadā – spīdveja sacīkšu celiņu.

Siguldas Bobsleja un kamaniņu trase (1986) ir starptautiskas klases kombinētā trase ar mākslīgā ledus segumu bobsleja, kamaniņu sporta un skeletona sacensību un treniņu rīkošanai (tās projektēšanu veica Leipcigas sporta būvju zinātniski tehniskais centrs). Trases garums – 1200 m vīriešu startiem, 1000 m sieviešu startiem; augstuma starpība –111,5 m vīriešu startiem, 100 m sieviešu startiem; kritums – 9,3 % no vīriešu starta. Trasē ir 16 virāžas un 4 starta pozīcijas. Maksimālais ātrums – 125 km/h (vīriešu starts). 2009. gadā tika atklāta mākslīgā ledus starta estakāde. Siguldas Bobsleja un kamaniņu trases estakāde ir viena no mūsdienīgākajām un kvalitatīvākajām pasaulē.

1989. gadā atklāts Ķīpsalas peldbaseins (arhitekti Kārlis Alksnis, Marita Zariņa). Tajā ir lielais peldbaseins (50x21x2,3 m, 8 celiņi, 500 skatītāju vietu), mazais baseins (12,5x6 m), boksa zāle, fitnesa zāle, klinšu kāpšanas siena. Peldbaseins piemērots starptautiska mēroga sacensībām.

“Skonto” stadions (2000) ir futbola stadions Rīgā; pārbūvēts 2006. gadā. Ietilpība – 9500 skatītāju vietu. Stadionu izmanto futbola spēļu un izklaides pasākumu rīkošanai. Blakus “Skonto” stadionam esošajā “Skonto” hallē 2006. gadā risinājās pasaules čempionāts hokejā. Iepriekš šajā vietā atradās “Dinamo” stadions.

Saskaņā ar Sporta bāzu reģistra datiem 2017. gadā Latvijā bija 1206 sporta bāzes un 3104 sporta objekti,  30 no tām ir nacionālās sporta bāzes; 963 (80 %) – pašvaldības īpašumā esošas sporta bāzes, 164 (14 %) – privātās un 70 (6 %) – valsts. Latvijā ir 83 stadioni (tai skaitā četri, kuros ir vairāk nekā 3000 skatītāju vietu), 48 daudzfunkcionālās sporta halles, 15 vieglatlētikas manēžas, 15 ledus halles, 797 atklātie sporta laukumi (t. sk. brīvpieejas sporta laukumi, sporta laukumi pie izglītības iestādēm, sporta spēļu laukumi), 710 sporta spēļu zāles, 66 peldbaseini (t. sk. trīs ar celiņu garumu 50 m, 41 ar celiņu garumu 25 m), 42 šautuves, 72 ziemas sporta veidu trases un citi objekti.

21. gs. dominē jauna pieeja sporta celtņu būvniecībā. Galvenais uzdevums – radīt daudzfunkcionālu celtni sportošanai un izklaides pasākumu rīkošanai. Tiek izmantota ārvalstu speciālistu pieredze sporta celtņu dizainā, būvmateriālu izvēlē, funkcionalitātē, apsaimniekošanā. Izstrādājot projektu, ievēro starptautisko sporta veidu federāciju noteiktās prasības un nodrošina pieejamību personām ar invaliditāti.

Viena no nozīmīgākajām 21. gs. atklātajām sporta celtnēm ir “Arēna Rīga” (2006) ‒ daudzfunkcionāla halle. Projekta autors ir “SCI” (Kanāda), piedaloties arhitektu birojam “Nams” (Māris Malahovskis, Līga Ziņģīte). Halle uzcelta pasaules hokeja čempionāta vajadzībām, taču tās izmantošana paredzēta arī citiem sporta un izklaides pasākumiem. Sporta spēlēm arēnas ietilpība ir līdz 10 500 skatītāju vietas, mūzikas pasākumiem ietilpība ir lielāka. 2006. gada pasaules čempionātā hokejā “Arēna Rīga” bija galvenā čempionāta halle; otra spēļu norises vieta bija “Skonto” halle.

Olimpiskie centri izveidoti arī Latvijas lielākajās pilsētās – reģionālajos centros, kur ir augstskolas, tādējādi nodrošinot iespēju nodarboties ar sportu ne tikai profesionāliem sportistiem, bet arī studentiem, skolēniem un ikvienam interesentam. Olimpiskajos centros iespējams nodarboties ar 75 sporta veidiem. Šobrīd Latvijā darbojas astoņi olimpiskie centri: seši reģionālie olimpiskie centri (“Elektrum” olimpiskais centrs Rīgā, olimpiskais centrs “Ventspils”, Vidzemes Olimpiskais centrs Valmierā, Liepājas Olimpiskais centrs, Daugavpils Olimpiskais centrs, Zemgales Olimpiskais centrs) un divi olimpisko sporta veidu centri – olimpiskais centrs “Limbaži” (kanoe, smaiļošana) un Cēsu Olimpiskais centrs (slēpošana, biatlons).