Vides zinātnes izveidi nodrošināja pētniecības tradīcijas bioloģijā, ģeogrāfijā, ķīmijā, fizikā un citās tradicionālās zinātnes nozarēs. 20. gs. vidū Latvijā attīstījās dabas vides kvalitātes un to ietekmējošo faktoru izpēte, kas veidoja sabiedrības izpratni par vides aizsardzības nepieciešamību. 20. gs. 80. gadu beigās Latvijas neatkarības atgūšanas procesi notika, aktīvi iesaistoties zinātniekiem: Ritai Kukainei, Pēterim Cimdiņam, Guntim Eberhardam, Laimonim Embrektam un citiem. Vides zinātnes aizsākumi saistījās ar aktīvu sadarbību starp zinātniekiem un nevalstiskām organizācijām (Vides aizsardzības klubu, "Eco-Latvija"), ciešā saistībā ar Latvijas neatkarības atgūšanas procesu. Nozīmīgu ieguldījumu vides zinātnes un vides studiju izveidē sniedza latviešu trimdas organizācijas (piemēram, Amerikas Latviešu apvienība), kā arī Skandināvijas valstu zinātnieki. Vides zinātne kā patstāvīga zinātnes nozare Latvijā apstiprināta ar Latvijas Zinātnes padomes lēmumu 16.11.1999. Lai nodrošinātu tautsaimniecības un valsts pārvaldes vajadzības, 1992. gadā Latvijas Universitātē (LU) sākta vides zinātnieku sagatavošana, kas kopš 1994. gada tiek īstenota bakalaura, maģistra un doktora studiju programmās; 1995. gadā kā studiju un pētniecības centrs izveidota Vides zinātnes nodaļa. 2002. gadā Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) uzsāktas studijas vides inženierzinātnēs; nodibināts Vides aizsardzības un siltumsistēmu institūts. 1998. gadā sāktas vides zinātnes studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU), 2002. gadā – Rēzeknes Augstskolā, 2004. gadā – Liepājas Universitātē, 2006. gadā – Daugavpils Universitātē. Lai koordinētu pētniecību un studiju procesu, 2004. gadā Ministru kabinets apstiprināja Vides zinātnes un izglītības padomi. Zinātnes starptautiskajā izvērtējumā (2012) pētniecība vides zinātnē LU un RTU novērtēta kā atbilstoša starptautiskam pētniecības līmenim.