Ceturtā (dažu autoru skatījumā – trešā diskusija) “lielā diskusija” starptautiskajās attiecībās sākās 20. gs. 80. gadu vidū un visintensīvāk norisinājās 90. gados. Tā ietver vairākas diskusijas:

1. starp pozitīvismu un postpozitīvismu;
2. starp racionālismu un reflektīvismu;
3. starp izskaidrošanu (explaining) un izpratni (understanding).

Šai diskusijai ir gan metateorētisks aspekts (kā mēs teoretizējam par starptautiskajām attiecībām) jautājumiem, gan substantīvs aspekts (kāda ir starptautisko attiecību daba un kam vajadzētu būt izpētes objektam).

Tradicionālo pieeju kritiķi veidoja plašu spektru: kritiskie teorētiķi, postmodernisti, konstruktīvisti, poststrukturālisti, feministi. Celmlauži kritikas laukā bija Ričards Ešlijs (Richard Ashley), kurš pirmais strukturālo reālismu nosauca par neoreālismu, Ole Vēvers (Ole Waever), Devids Kempbels (David Campbell), Džeimss Der Derians (James Der Derian) u. c.

Postpozitīvistu uzstādījumi sākumā bija izteikti metateorētiski, respektīvi, tie attiecās uz to, kādi ir zinātnes filozofijas un izziņas teorijas principi (ontoloģiskie un epistemoloģiskie principi), uz kuriem pētnieki balstās. Postpozitīvistu kritikas objekts bija gan reālisma, gan liberālisma strāvojums, it sevišķi kopīgie epistemoloģiskie principi, uz kuriem balstījās neoreālisti un liberālie institucionālisti. Šo kopīgo pamatu atzina arī paši kritizējamie pētnieki. Džozefs Najs (Joseph Nye) un Roberts Koheins (Robert O. Keohane) nonāca pie secinājuma, ka metateoretiskā aspektā (priekšstatos par to, kas ir starptautiskās politikas aktori un kā tie darbojas) neoliberālismam un neoreālismam ir daudz kopīga. Dž. Najs to nosauca par neo-neo sintēzi. Savukārt R. Koheins šīs sintēzes teorētiskos uzstādījumus nodēvēja par racionālismu, bet postpozitīvisko pieeju – par reflektīvismu.

Neo-neo, bet it sevišķi neoreālisma kritika kļuva vēl asāka līdz ar Aukstā kara beigām. Neoreālismā pārmeta to, ka tā pretenzijas uz starptautiskās sistēmas teoriju ir izgāzušās, jo Aukstā kara beigas pienāca neoreālistiem pavisam negaidītā veidā, turklāt tās noteica nevis pārmaiņas globālajā spēku līdzsvarā, bet gan Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) iekšējie procesi, kurus strukturālā reālisma teorija ignorēja.

Tradicionālās pieejas (it sevišķi neoreālismu) postpozitīvisti kritizēja par to, ka tās aplūko starptautisko politiku kā materiālu spēku izpausmi, kur katras valsts varu nosaka tās rīcībā esošie resursi un militārais spēks (materiālā ontoloģija), bet ignorē to, ka starptautiskās attiecības ir arī intersubjektīvas sociālās attiecības, kurās būtiska loma ir arī idejām, normām, identitātēm (sociālā ontoloģija), un tieši tās veido starptautisko politiku. Starptautisko attiecību koncepti ir radīti noteiktā kultūrā un vēsturiskos apstākļos, konkrēti Eiropas un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) pastāvošās zinātnes tradīcijas ietvaros. Piemēram, spēku līdzsvars, anarhija vai nacionālās intereses nav parādības, kuras mēs varam novērot reālajā dzīvē, tie ir politiķu un pētnieku radīti koncepti, lai izskaidrotu un organizētu starptautisko vidi.

Postpozitīvisti kritizēja arī pozitīvisma epistemoloģisko skatījumu, tas ir uzskatu, ka ir iespējams izpētīt un izskaidrot starptautisko politiku, atklāt kauzālās likumsakarības, pielietojot “zinātniskas” metodes un procedūras, piemēram, Karla Popera (Karl Popper) definētos teoriju formulēšanas un pārbaudes principus. Būtisks kritikas objekts bija biheiviorisma centieni pētniecībā balstīties uz faktiem, kas ir attīrīti no subjektīvisma un vērtībām. Postpozitīvistu skatījumā pētnieki, kas iesaistās pētniecībā, ir savas sociālās un vēsturiskās vides produkti, un viņu izmantotās “zinātniskās” metodes patiesībā ir subjektīvas un atspoguļo sava laika sabiedrības uzskatus un aizspriedumus. Zināšanas un vērtības nav iespējams nodalīt, tādēļ arī “tīri” fakti nepastāv. Epistemoloģiskajai pieejai jābalstās nevis uz izskaidrošanu, bet gan uz interpretāciju – kā tie vai citi jēdzieni mainās un tiek interpretēti vēsturisko un sociālo pārmaiņu ietekmē.

Kritiskie teorētiķi ir eklektisks virziens, kas tradicionālo pieeju uzbrukumā reālismam un liberālismam ienesa izteiktākus politiskos un sociālos aspektus. Kritisko teorētiķu vidū var izdalīt divus virzienus. Viens virziens balstās uz Antonio Gramši (Antonio Gramsci) marksisma versiju, kurā centrālais jautājums ir ideju hegemonija, kas veidojas valdošo sociālo (šķiru) spēku rezultātā un ietekmē valstu un starptautisko vidi. Tā pazīstamākais pārstāvis ir Roberts Kokss (Robert Cox). Otrs virziens balstās uz Imanuela Kanta (Immanuel Kant) idejām un Jirgena Hābermasa (Jürgen Habermas) komunikatīvās darbības teoriju. Kritiskā teorija ir neslēpti normatīva, jo tās pārstāvji uzskata, ka teoretizēšanas uzdevums ir meklēt ceļus kā izmainīt pastāvošās starptautiskās attiecības. Kritiskie teorētiķi tradicionālās pieejas, it īpaši neoreālismu, kritizēja par to, ka tas ir valdošās starptautiskās kārtības produkts un instruments tās uzturēšanai, kalpo ASV kā valdošās Rietumu lielvaras interesēm, bet ignorē trešās pasaules valstu problēmas, kā arī sievietes, bērnus u. c. grupas, kas visbiežāk kļūst par lielvaru, valdošo šķiru un vīriešu veidotās diplomātijas un ārpolitikas upuriem.

Atbildot uz postpozitīvistu uzbrukumiem, racionālisti norādīja, ka tie uzrāda tradicionālo pieeju vājās vietas, bet paši neveic empīriskus pētījumus un neparāda, kā varētu pētīt labāk un pareizāk. Kā 1988. gadā rakstīja R. Koheins, kritiķiem varbūt daudzos jautājumos ir taisnība, taču viņiem nav pozitīvas pētniecības programmas. Postpozitīvisti šo kritiku ņēma vērā un ķērās pie empīriskas analīzes, taču sākumā tā pārsvarā bija metateorētiskā līmenī, reflektējot par fundamentālām starptautisko attiecību pētniecības problēmām, balstoties uz strukturācijas teoriju un Mišela Fuko (Michel Foucault) ģenealoģiskās metodes pielietošanu starptautiskās politikas pētījumos. Turklāt postpozitīvistu domas dalījās par to, vai empīriskas postpozitīvisma teorijas vispār ir vajadzīgas un iespējamas. Kā norāda Lēne Hansena (Lene Hansen) reflektīvistu nometnes diferenciāciju noteica nevis ontoloģiskie, bet gan epistemoloģiskie jautājumi.

Poststrukturālisti (postmodernisti) uzskata, ka sociālā ontoloģija pieprasa konsekventu epistemoloģisko nostāju, kurā nav pieļaujamas izskaidrojošās teorijas, kuru uzmanības centrā ir kauzalitātes atklāšana. Viņi noliedz hipotēžu izvirzīšanu un pārbaudi (falsifikāciju), kā arī citas standarta procedūras, kas tiek pielietotas racionālistu pētījumos. Viņu uzmanības centrā ir ārpolitikas pētniecība un ārpolitisko identitāšu veidošanās, traktējot šos procesus kā tādus, kas notiek diskursīvajā praksē (dažāda veida tekstos) un nepastāv ārpus tās. Empīriskos pētījumos postrukturālisti ļoti bieži izmanto diskursa analīzi kā metodi, bet tā prasa ļoti rūpīgi izstrādāt pētījuma stratēģiju, izvēlēties analizējamos tekstus un formulēt pētnieciskos jautājumus.

Konstruktīvisms attiecībā uz epistemoloģiskajiem principiem ir izrādījis ārkārtīgi lielu elastību un pieeju spektru. Lai gan vairuma konstruktīvistu attieksme pret pozitīvismu ir negatīva, daži, piemēram, Aleksandrs Vents (Alexander Wendt) uzskata, ka postpozitīvistisko ontoloģiju var apvienot ar pozitīvistisku epistemoloģiju un nedomā, ka sociālās ontoloģijas problemātika būtu jāpēta ar interpretatīvajām vai citām īpašām metodēm. Konvencionālie konstruktīvisti būtībā ir ļoti tuvu racionālistu nometnei un uzskata, ka pielietojamas ir standarta procedūras, kuras ir parastas tradicionālajās pieejās. Radikālākā konstruktīvistu daļa (kritiskie konstruktīvisti), nenoliedzot materiālo faktoru lomu, uzskata, ka sociālā mijiedarbība ir daudz nozīmīgāka un sociālās ontoloģijas pētniecībā vismaz daļēji jāpielieto citas metodes, nekā pētot materiālo ontoloģiju, piemēram, diskursa analīze. Kopumā konstruktīvisti nemēģina izstrādāt īpašas pētniecības metodes, daudzi uzskata, ka metode ir atkarīga no pielietojamās teorijas.

Kritisko teoriju pārstāvju attieksme pret metodēm arī nav viendabīga. Kritiskie teorētiķi, kas ietekmējušies no Frankfurtes skolas, pielieto interpretācijas metodes, t. sk. diskursa analīzi. Tomēr citu kritisko teorētiķu attieksme pret pozitīvisma metodēm ir pielaidīgāka un daži vērtētāji uzskata, ka viņu radikālisms izpaužas kā sociāli un politiski kritiska attieksme, bet ne kā metodoloģisks skatījums.

Konstruktīvisti attīsta tradicionālo pieeju izstrādātos konceptus un tematiku, piemēram, anarhiju, nacionālās intereses, varu, identitāti, spēku līdzsvaru, starptautiskās organizācijas un režīmus, drošības kopienas, starptautisko sabiedrību, reģionālo integrāciju, koncentrējoties uz šiem jēdzieniem nevis kā materiālu, bet gan uz sociālu attiecību, starptautiskas socializācijas rezultātu.

Viena no centrālajām poststrukturālistu tēmām ir saistība starp zināšanām un varu starptautiskajās attiecībās, kas ietver plašu pētījumu tematiku, tajā skaitā feminisma un postkoloniālisma pētījumu ietvaros. Būtiska pētījumu tematika ir ārpolitikas un identitātes mijiedarbība ārpolitiskā diskursa ietvaros.

Kritiskās teorijas tiek pielietotas drošības un reālisma, starptautiskās politiskās ekonomikas, ģeopolitikas pētījumos. Kopš 80. gadiem ir izveidojušies un nostiprinājušies kritiskās teorijas atzari: feminisms, postkoloniālisms, zaļā teorija.

Diskusijas rezultātā postpozitīvisms kļuva par vispāratzītu paradigmu, kas šodien tiek respektēta kā līdzvērtīga reālisma un liberālisma paradigmām. Tā ietver vairākus skaidri definētus virzienus: konstruktīvismu, kritiskās pieejas, poststrukturālismu (pastāv atšķirīgas šo virzienu klasifikācijas). Konvencionālais konstruktīvisms ir kļuvis par plašu un populāru virzienu, citu pieeju piekritēju ir mazāk.

Diskusija ir ietekmējusi pētniecību reālisma paradigmas ietvaros, daļa pētnieku (neoklasiskie reālisti) atzīst normu un vērtību lomu, lai gan joprojām uzsver materiālo faktoru prioritāti un pievēršas valsts līmeņa faktoru ietekmei uz starptautisko sistēmu. Dažus neoreālistus mēģinājumi paplašināt drošības pētījumus reālisma paradigmas ietvaros (piemēram, Bariju Buzanu, Barry Buzan) ir aizveduši līdz pāriešanai postpozitīvistu nometnē, radot drošībošanas (securitization) teoriju un reģionālo drošības kompleksu teoriju (kopā ar O. Vēveru).

Daiana Panke (Diana Panke) norāda, ka liberālisma paradigmai ir daudz kopīga ar konstruktīvismu tajā ziņā, ka abās pieejās centrā ir iekšpolitiskie aktori un iekšpolitiskās struktūras. Tas ir pamats liberālisma un konstruktīvisma konverģencei, piemēram, demokrātiskā miera teorijā un pētījumos par starptautisko institūciju ietekmi uz valstīm (sociālā mācīšanās, kuras rezultātā veidojas kopīga identitāte). D. Panke uzskata A. Venta starptautiskās sadarbības teoriju par konstruktīvisma liberālo teoriju.

Paralēli diskusijai ar pozitīvistiem, racionālistiem, reālistiem notika ļoti intensīvas diskusijas starp postpozitīvistiem gan par metateorētiskiem, gan par pētniecības metožu jautājumiem, kas ir novedušas pie skaidrākas dažādu virzienu norobežošanās paradigmas ietvaros.