Mūsdienīga komunikācijas zinātnes attīstība Latvijā sākās ar augstākās izglītības un zinātnes struktūras transformāciju pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā. Līdz šim laikam ar komunikāciju saistītie pētījumi galvenokārt skāra masu informācijas līdzekļu vēstures un žurnālistikas prakses analīzi.

20. gs. 90. gados Latvijas komunikācijas zinātnes attīstību ietekmēja sadarbības paplašināšanās ar pētniekiem Rietumeiropas un Baltijas valstīs, ar komunikāciju saistīto uzņēmējdarbības jomu attīstība, komunikācijas pētnieku tīklu veidošanās. Komunikācijas zinātnes attīstība 20. gs. 90. gados notika Latvijas Universitātē (LU), kur tika veikti pirmie pētījumi komunikācijas zinātnē – tajos tika analizēta mediju un žurnālistikas attīstība.

Apzinoties līdzīgo vēsturi un komunikācijas vidi, nepieciešamību no mūsdienu zinātnes viedokļa apkopot mediju un komunikācijas jomas procesus, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pētnieki apvienojās Baltijas Mediju pētnieku asociācijā (Baltic Association for Media Research, BAMR).

1993. gadā pēc Baltijas Mediju pētnieku asociācijas iniciatīvas angļu valodā publicēts zinātnisks izdevums “Ceļā uz Pilsonisko sabiedrību. Baltijas mediju garais ceļš uz brīvību. Vēstures, etniskā un žurnālistikas perspektīva” (Towards a Civic Society. The Baltic Media Long Road to Freedom. Perspectives on Hystory, Ethnicity and Journalism). Tā ir pirmā tik izsmeļošā grāmata par Baltijas medijiem. Tajā izvērtēta komunikācijas un mediju attīstība Baltijas valstīs, sākot no pirmā drukātā izdevuma pieejamības, pasta un periodiskās preses attīstības, līdz pat mediju un sabiedrības pārmaiņu laikam pēc atmodas un neatkarības atgūšanas, kas grāmatā nosaukta par “jauno sākumu”.

Komunikācijas zinātnes attīstību nosaka studiju saturs un pētījumi augstskolās. LU, kur padomju okupācijas gados žurnālistikas nodaļa bija daļa no Filoloģijas fakultātes, 20. gs. 90. gados izveidota Komunikācijas studiju nodaļa. Studijas piedāvāja specializāciju žurnālistikā, sabiedriskajās attiecībās un reklāmā. Pētījumi komunikācijas zinātnē lielākoties bija saistīti ar mediju satura analīzi, izmantojot kvantitatīvo un kvalitatīvo kontentanalīzi.

1998. gadā LU Komunikācijas nodaļa izdeva rakstu krājumu “Daudzveidība: žurnālistika un sabiedrība”. Šis izdevums raksturo komunikācijas zinātnes izveidošanās posmu 90. gados (1991–1998). Šajā laikā Latvijā vienlaikus tika apgūtas komunikācijas zinātnes teorijas un pētniecības metodes, un pētnieku uzmanības lokā bija mediju vides un sabiedrības kultūras kopsakarību analīze.

LU veiktie pētījumi un publikācijas iezīmēja nākamo komunikācijas zinātnes attīstības posmu, kurā tika analizēta Latvijas mediju sistēmas attīstība, mediju un politikas savstarpējā saikne, žurnālistikas kvalitāte un žurnālistu profesionālā identitāte.

01.11.2000. LU tika izveidota Sociālo zinātņu fakultāte. Tajā ietilpst Komunikācijas studiju nodaļa, Politikas zinātnes nodaļa, Socioloģijas nodaļa, Informācijas un bibliotēku studiju nodaļa (2002.‒2006. gadā Bibliotēkzinātnes un informācijas nodaļa). Šādas fakultātes izveidošanās, no vienas puses, liecina par pieprasījumu pēc sociālo zinātņu studijām, no otras, nodrošina straujāku attīstību, veicinot arī starpdisciplinaritāti pētniecībā.

2002. gadā Tartu universitātē (Tartu Ülikool) Pētera Vihalemma (Peeter Vihalemm) redakcijā iznāca akadēmisko rakstu krājums Baltic Media in Transition, kurā, izmantojot salīdzinošo pieeju, izvērtēta katras Baltijas valsts mediju sistēmas attīstība. Šis ir pirmais pētījums, kas pievēršas mediju, žurnālistikas kvalitātes un tolaik jauno uzņēmējdarbības jomu - reklāmas un sabiedrisko attiecību - savstarpējai mijiedarbībai Latvijā.

Jaunākās literatūras pieejamība, līdzdalība starptautiskās konferencēs 21. gs. sākumā paplašina ne tikai komunikācijas pētniecības tematisko amplitūdu, bet arī pētījumos izmantoto metožu struktūru. Kontentanalīzes izmantojumu mediju satura pētniecībā un kvantitatīvo pētniecības metožu izmantojumu mediju auditorijas pētniecībā papildina diskursa analīze, semiotiskā analīze, mediju rāmējuma un narratīva analīze, kā arī etnogrāfiskie mediju auditorijas pētījumi.

Kopš LU Sociālo zinātņu fakultātes izveidošanas paplašinājies komunikācijas zinātnes pētījumu tematiskais lauks: gan studiju saturā, gan pētniecībā ienākušas jaunas tēmas un problēmas ‒ organizāciju komunikācija, starppersonu komunikācija, neverbālā komunikācija, politiskā komunikācija, starpkultūru komunikācija, globālā komunikācija. 21. gs. sākumā pētījumi par komunikāciju tiek veikti, arī izmantojot kognitīvo zinātņu atziņas. Veikti vairāki mediju vēstures pētījumi.

Komunikācijas zinātnes attīstību 20. gs. 90. gados un 21. gs. pirmajā desmitgadē Latvijā nodrošināja dažādu valstu vēstniecību, ministriju, fondu un augstskolu finansiālais atbalsts. Komunikācijas pētnieku un pētniecības izaugsmē liela nozīme bija Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Fulbright Program stipendijām, kuras saņēmuši vairāki Latvijas komunikācijas zinātnes pētnieki.

2006. gadā Intas Brikšes redakcijā iznāca grāmata “Informācijas vide Latvijā: 21. gs. sākums”, kurā analizēti dažādi informācijas vides pārmaiņu un mediju, politikas, valsts, tiesību jomas, politikas, reliģijas, mākslas mijiedarbības aspekti. Šī ir vienīgā grāmata, kas vispusīgi izvērtē komunikācijas un informācijas jomas attīstības tendences, izceļot mediju darba, politikas kvalitātes un sabiedrības kultūras kopsakarības.

Šis rakstu krājums noslēdza komunikācijas zinātnes pētījumu nostiprināšanās posmu Latvijā (1999–2006). Šajā posmā izveidojās komunikācijas zinātnes studiju un pētniecības vide. Mediju un žurnālistikas studijām komunikācijas pētniecībā pievienojās komunikācijas kultūras analīze, pētījumi par politisko komunikāciju, mediju satura un dzimtes uztveres mijiedarbības pētījumi. Grāmata iezīmēja jaunu posmu komunikācijas zinātnē (no 2007. gada līdz mūsdienām), ko raksturo komplekss skatījums uz komunikācijas procesiem, starpdisciplināru pētījumu attīstība, jaunāko komunikācijas teoriju izmantojums datu interpretācijā, jaunu pētījuma metožu un instrumentu izmantojums (piemēram, datorizēta kvalitatīvo datu apstrāde). Šajā laikā paplašinājās komunikācijas pētnieku starptautiskā sadarbība. Piemēram, 2005. gadā mediju pētnieks Sergejs Kruks analizēja Latvijas datus par televīzijas attīstību starptautiskā projektā Television across Europe: regulation, policy and independence.

Komunikācijas zinātnes attīstību Latvijā kopš Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā nosaka augstskolu un zinātnisko institūciju mijiedarbība.

Pētījumus un atklājumus ierobežo Latvijas attīstības dokumentos minētās prioritātes zinātnē un augstākajā izglītībā: komunikācijas zinātne pieder pie sociālajām zinātnēm; tās netiek uzskatītas par prioritārām no valsts interešu viedokļa.

Pētniecībā dominē lietišķie auditorijas un mediju uztveres pētījumi, kurus finansē uzņēmumi vai valsts institūcijas, kam lēmumu pieņemšanai nepieciešami dati par medijiem, to saturu, auditoriju.

Neskatoties uz valsts atbalsta un resursu trūkumu, komunikācijas pētnieki pastāvīgi veic pētījumus. 2004. gadā iznāca Aināra Dimanta grāmata “Pašcenzūra pret paškontroli Latvijas presē”. Tajā analizēta izdevēja ietekme uz redakcijas darbu un žurnālistu brīvības pakāpe Latvijas laikrakstos, secinot, ka redakcionālo autonomiju nosaka medija finansiālā stabilitāte un izdevēja izpratne par žurnālistikas kvalitāti.

2011. gadā publicēta Andas Rožukalnes monogrāfija “Kas? Kur? Kāda? Mūsdienu mediju auditorija”, kurā atklāti patērētāju žurnālu popularitātes iemesli, secinot, ka auditorija žurnālu saturu izmanto atšķirīgi no redakcijās plānotajiem mērķiem.

2011. gadā Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) pētnieku grupa izveidoja unikālu pētījuma rīku “Interneta agresivitātes indekss”, ar kuru reālajā laikā tiek analizēti ziņu portālu lietotāju komentāri.

2012. gadā Jānis Juzefovičs pētījumā “Ziņas sabiedriskajā televīzijā: paaudžu un etnisko grupu mediju izvēles Latvijā” pierādīja, ka mazākumtautību iedzīvotāji, lai arī izmanto Krievijas medijus, interesējas par notikumiem Latvijā.

Nozīmīgi atklājumi komunikācijas zinātnē ir doktoru disertācijās, jo pētnieki tajās pievēršas Latvijā nepētītiem jautājumiem un komunikācijas jomām. 2012. gadā Ingus Bērziņš, analizējot interneta diskusijas, promocijas darba pētījumā konstatēja, ka profesionāli mediji neprasmīgi organizē auditorijas diskusijas tiešsaistē. Interneta komentētājiem, kam mediji nepiedāvā racionālu un kritisku debašu piemērus, masu mediju veidotā vispatverošā komunikācijas telpa vairs nav nepieciešama.

2013. gadā, analizējot tiešsaistes sociālo tīklu lietotājus, Jānis Buholcs secināja, ka tiešsaistes sociālās grupas ļauj indivīdiem izpaust savu citādību; vienlaikus iesaistīšanās egocentriskos tīklos netraucē iekļaujošas vides veidošanos tiešsaistē.

Pirmo nozīmīgo pētījumu, kurā analizēta sabiedrisko mediju attīstība, 2015. gadā pabeigusi Ieva Beitika. Autore konstatējusi, ka Latvijā sabiedriskais medijs ir bijis politiskās varas instruments. Tas nespēj pilnvērtīgi radīt sabiedrisko labumu, jo trūkst politiskās drosmes stiprināt sabiedrisko mediju neatkarību un veicināt to attīstību.

2016. gadā Līva Brice promocijas darbā atklāja, ka Latvijas jaunieši sevi sociālajos medijos parāda ar hobiju un sasniegumu palīdzību, salīdzinoši mazāk atzīstot lepošanās nozīmi.

Pētījumi komunikācijas un informācijas zinātnē Latvijā tiek veikti augstskolās un to zinātniskajos institūtos. Lietišķos pētījumus komunikācijas zinātnē veic arī nevalstiskās organizācijas, valsts institūcijas un uzņēmumi.

LU Sociālo un politisko pētījumu institūts, kam viens no darbības virzieniem ir mediji, informācija un kultūra, kopš 2011. gada publicējis pētījumus un monogrāfijas, kas veltīti sociālās atmiņas un nacionālās identitātes komunikācijai Latvijas kultūras telpā. RSU Komunikācijas studiju katedras pētnieki, analizējot medijus, žurnālistiku un politisko komunikāciju, izveidojuši pētījumu rīkus (barometrs.korpuss.lv un saeima.korpuss.lv), kuru darbībā izmantotas mākslīgā intelekta iespējas (projekti tapuši sadarbībā ar LU Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratoriju).

Regulārus Latvijas mediju auditorijas struktūras pētījumus kopš 1993. gada veic tirgus, sociālo un mediju pētījumu kompānija TNS Latvia, nodrošinot mediju un reklāmas uzņēmumus ar datiem par Latvijas iedzīvotāju preses lasīšanas, radio klausīšanās, televīzijas skatīšanās un interneta lietojuma paradumiem.

Tiešsaistes auditoriju un visvairāk apmeklētās interneta vietnes, reklāmas kampaņas mērījumus, e-komercijas un vebanalītikas pētījumus Latvijā veic 1999. gadā Polijā dibinātā interneta auditorijas pētījumu uzņēmuma Gemius Global Latvijas filiāle Gemius Latvia.

Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS veic žurnālistikas kvalitātes pētījumus un pētījumus, kuros ar kvalitatīvām un kvantitatīvām metodēm nosaka mediju satura uztveri un mediju organizāciju uzticamību.

Lai izveidotu elektronisko mediju attīstības stratēģijas un pieņemtu pamatotus lēmumus, regulārus elektronisko mediju auditorijas un satura pētījumus pasūta Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome. Kopš 2013. gada tā vērtē sabiedrisko mediju ‒ Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio ‒ darbību, izmantojot pētījumu “Sabiedriskā labuma tests”. Tajā tiek mērīta Latvijas auditorijas apmierinātība ar Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio saturu.

Pētījumi komunikācijas zinātnē regulāri tiek publicēti Latvijas augstskolu akadēmiskajos žurnālos, piemēram, LU Rakstos. RSU katru gadu izdod rakstu krājumu sociālajās zinātnēs “RSU Zinātniskie raksti”, kurā ir sadaļa “Komunikācija”.

I. Brikše savos pētījumos analizējusi Latvijas mediju sistēmas attīstību, daudz darījusi komunikācijas zinātnes attīstībā, gan organizējot pētniecības projektus, piesaistot pētniekus, nodrošinot Latvijas komunikācijas zinātnieku starptautisko atpazīstamību, gan piedaloties nozīmīgākajos komunikācijas un mediju pētījumos.

Skaidrīte Lasmane pētījumos izvērtē komunikācijas ētiku, mediju darbības un žurnālistu profesionālās ētikas problēmas. Vita Zelče pēta masu mediju vēsturi; veidojusi dzimtes un mediju pētījumus. Lai skaidrotu Latvijas žurnālistu profesionālās identitātes, latviešu un krievu mediju pārstāvju profesionālās pašuztveres atšķirības kopš 20. gs. 90. gadu beigām pētījusi Ilze Šulmane. S. Kruka darbos izvērtēta mediju satura kvalitāte un komunikācijas kultūra. A. Dimants pēta redakcionālās autonomijas ietekmes faktorus un mediju regulāciju Latvijā. A. Rožukalne pētījusi Latvijas mediju īpašniekus un žurnālu auditoriju. Ojārs Skudra ir starptautiskās politiskās komunikācijas pētnieks. Ilva Skulte pastāvīgi veic skolēnu mediju lietojuma un mediju pratības pētījumus. J. Juzefovičs pēta mediju saturu un mazākumtautību iedzīvotāju attieksmi pret Latvijas medijiem. J. Buholcs pētījumos vērtē sociālo mediju lietotājus, to uzvedību tiešsaistes komunikācijas procesā.