Vēsture Mūzikas filozofija aizsākās līdz ar filozofijas rašanos, ap 6. gs. p. m. ē. Kā estētiskās izpētes objekts mūzika tiek skatīta sākot ar 18. gs. Par patstāvīgu filozofijas virzienu mūzikas filozofija izveidojās 20. gs.
Mūzikas metafizika ir senākais mūzikas filozofiskais skatījums, kura pirmsākumi ir antīkajā Grieķijā, un tā ietekme turpinās līdz 21. gs. Metafiziskajā pieejā mūzika tiek skatīta saistībā ar skaitli, ideju, harmoniju, kosmosa kārtību, dabu un dievišķo. Antīko un viduslaiku filozofijas izpratni par mūziku raksturo uzskats, ka mūzika ir imitācijas māksla, tā imitē kosmosu, skaitļu attiecības, mūzika ir pasaules kārtības un harmonijas attēlojums cilvēka prātā, dvēselē, ķermenī. Sengrieķu filozofa un matemātiķa Pitagora (Πυθαγόρας) filozofija 7.–6. gs. p. m. ē. aizsāka mūzikas kosmoloģiju un balstās uz postulātu, ka skaitļi ir visa esošā, t. sk. mūzikas un harmonijas pamatā. Pitagora mācību par sfēru harmoniju izmantoja viduslaiku filozofi. Romiešu filozofa Boēcija (Anicius Manlius Torquatus Severinus Boëthius) darbs “Ievads mūzikā” (De institutio musica, 500–507) ir nozīmīgākais mūzikas filozofijas pētījums līdz jaunlaiku filozofijai. Filozofa un kristiešu teologa Svētā Augustīna (Aurelius Augustinus Hipponensis) filozofijā mūzika tiek skatīta kā laba modulācijas māksla, tā uztver un imitē dvēseli; mūzikas skaistums ir garīgā, dievišķā skaistuma atbalss, mūzika glabā cildena klusuma noslēpumu.
Mūzikas metafizisks skatījums ir vācu filozofa Frīdriha Šellinga (Friedrich Wilhelm Joseph Schelling) mākslas filozofijā, vācu filozofa Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Vilhelm Friedrich Hegel) metafiziskajās sistēmās mūzika ir absolūtā gara pašizziņas pakāpe, tā izsaka dialektiku starp subjektīvo un objektīvo, formu un saturu, matēriju un garu.
Vācu filozofa Artūra Šopenhauera (Arthur Schopenhauer) filozofijā mūzika ir māksla par excellence, pasaules gribas izpaudums un manifestācija skaņās, nevis gribas objektivācijas pakāpes vai pasaules ideju kopijas. A. Šopenhaueram mūzika ir racionālā un iracionālā vienība, skaņu haoss un sakārtojums reizē, matemātiskas kārtības un iracionāla spēka apvienojums. A. Šopenhauera filozofijas ietekmē mūziku skatīja vācu filozofs un psihologs Frīdrihs Nīče (Friedrich Wilhelm Nietzsche) – mūzika ir augstāka par visām citām mākslām, tā vieno iracionālo grieķu dieva Dionīsa (Διόνυσος) spēku ar harmonisko dievu Apolonu, kurš izsaka kārtību, mēru, skaitli, tēlu, fantāziju, šķituma un sapņu pasauli. Dionīss ir mākslas metafiziskais spēks, dabas dziļākais pamats. Mūziku kā Dionīsa mākslu raksturo skaņas satriecošā vara, dziņa, dabas salabšanas svētki ar cilvēku, bet ar Apolona pieskārienu Dionīsa stihijai ir iedots tēls, simbols. Krievu filozofa Alekseja Loseva (Алексeй Фёдорович Лoсев) mūzikas metafiziku raksturo eidosa un enerģijas, logosa, skaitļa un hilētiskā (hyle) vienība. Mūzika ir skanoša matērija, kuru raksturo tonis, augstums, harmonija, melodija, tembrs. Līdzās šiem skanošās matērijas apzīmējumiem ir – masīvums, svars, smagums, krāsainība, biezums un citi kinestētiski mūzikas raksturojumi.
Radniecīgi metafiziskajai pieejai ir franču filozofa Žila Delēza (Gilles Deleuze) skaidrojumi, kuros dabas skaņas, trokšņi, noteikta teritorialitāte tiek saistīta ar mūzikas veidošanos kā atvērtu struktūru, kas iekļauj pasauli. Ekspresija un ritms iezīmē mūzikas teritorialitāti – ritms organizē apkārtējo vidi un dabas procesus, mūziku un mākslu, skaņu un trokšņu pasauli.
Mūzikas estētiku un daiļo mākslu iedalījumu filozofijā iesāka vācu filozofs Imanuels Kants (Immanuel Kant). I. Kanta mākslas un mūzikas izpratni raksturo spēle starp iztēli un sapratni, brīva radoša darbība, kas ir patīkama pati par sevi un šķirama no amata un darba. Mūzika un citas daiļās mākslas ir skatāmas attiecībās: iztēle – sapratne, daiļās mākslas – amats, brīvība – mērķtiecība, ģēnijs – mākslas kārtula – brīvība. I. Kanta daiļo mākslu iedalījumu veido:
- vārda mākslas;
- tēlotāja mākslas;
- izjūtu spēles – mūzika.
Mūzika ir afektu, melodijas un harmonijas valoda, kur matemātika ir tikai nepieciešams nosacījums, lai veidotos harmoniskas proporcijas starp skaņām. Mūziku kā daiļo mākslu un laika mākslu skata vācu ideālisma filozofijā, romantismā, klasiskās estētikas teorijās.
Līdz 20. gs. mūzika filozofijā tika skatīta kā pirmatnīgs spēks, estētiskās izpētes objekts, ideja, pasaulīgā un sakrālā saistība. 20. gs. mūzikas filozofija sazarojās vairākos virzienos:
- Mūzikas semantika un semiotika analizēta amerikāņu filozofu Sūzenas Langeres (Susane Katherina Langer) un Nelsona Gudmena (Henry Nelson Goodman), somu muzikologa E. Tarasti (Eero Tarasti) un citu darbos. S. Langere mūziku analizē kā simbolu mākslu, pamatojot, ka simbolizācija ir neatņemams domāšanas un nozīmju veidošanas akts, kurā tiek transformēta realitāte. Mūzika ir emocijas raisošs un nepabeigts simbols, kas izteikts ekspresivitātē un kuru pārdzīvojam katru reizi citādi. N. Gudmena mūzikas filozofijā simbolizējoša darbība ir realitātes konstruēšana, un ikviena simboliska darbība ietver referenci.
- Vācu filozofu Teodora Adorno (Theodor W. Adorno) un Valtera Benjamina (Walter Bendix Schönflies Benjamin) mūzikas pētījumi parāda mūzikas semantisko aspektu, jautājumu par formas un materiāla dialektiku, masu kultūru, mūzikas sociālo lomu, atonālo mūziku. T. Adorno un V. Benjamins analizē mūzikas sociālās un kultūras saknes, skata tēmas par kultūras industriju, pirkšanas–pārdošanas attiecībām, kritizē kultūras fetišismu un analizē reproducēšanu kā mākslas sociālo un ekonomisko aspektu.
- Mūzikas fenomenoloģija ir ietekmīgākais mūsdienu mūzikas filozofijas virziens, kas vieno vairākus desmitus filozofus jautājumā par mūzikas būtību, ontoloģiskajām struktūrām, mūzikas intersubjektīvo iedabu. Mūzikas fenomenoloģijā: a) tiek izmantota fenomenoloģiskā metode un nostādnes, kā mūziku skatīt; b) mūzikas skatījums sākas no tieša mūzikas tvēruma; c) mūzika netiek analizēta kā estētisks objekts un daiļā māksla, bet tiek skatīts mūzikas tvērums estētiskajā pieredzē; d) mūzikas fenomenoloģiskajā raksturojumā tiek izmantotas eksistences filozofijas un hermeneitikas atziņas; e) mūzika kā sociāls fenomens pamatojas intersubjektivitātē un intencionalitātē; f) mūzika kā laika māksla fenomenoloģiskajā pieejā reducējas uz mūziku kā laikobjektu un iekšējās laikapziņas struktūrām.
Mūzikas fenomenoloģijas sākums datējams ar 1913. gadu un austriešu un vācu filozofa Edmunda Huserla (Edmund Gustav Albrecht Husserl) darbu “Iekšējās laikapziņas fenomenoloģija” (Zur Phänomenologie des inneren Zeitbewusstseins, 1928). Izmantojot skaņu par laikobjekta piemēru, filozofiskās domas vēsturē pirmo reizi tika izgaismotas iekšējās laikapziņas struktūras. E. Huserls un vācu filozofs Martīns Heidegers (Martin Heidegger) devuši filozofisko pamatu mūzikas fenomenoloģijai. Vācu filozofa Hansa-Georga Gadamera (Hans-Georg Gadamer) filozofija dod iespēju mūziku skatīt hermeneitikas un vēsturiskuma aspektos. Franču filozofa Morisa Merlo-Pontī (Maurice Merleau-Ponty) fenomenoloģija pamato, ka mūzika, skaņas uztvērums un klausīšanās ir vienlīdz kā apziņas, tā arī ķermeņa darbība. Austriešu filozofa Alfrēda Šica (Alfred Schütz) sociālā fenomenoloģija parāda mūzikas intersubjektīvo iedabu. Poļu filozofs Romans Ingardens (Roman Witold Ingarden) izstrādāja detalizētu skaņdarba ontoloģisko struktūru, kuru veido trīs pamatelementi: ideāls, reāls, tīra intencionalitāte. Amerikāņu filozofs Dons Aids (Don Ihde) mūsdienās attīsta iekšējās balss un klusumu fenomenoloģiju, skata dzirdēšanas un redzēšanas horizontus. Amerikāņu filozofa Brūsa Bensona (Bruce Ellis Benson) hermeneitiskā fenomenoloģija parāda, ka skaņdarbam piemīt vēsture, tas satur dialogu, tradīciju un vēsturisko pieredzi. Amerikāņu filozofs Jozefs Šmits (Joseph Smith) pamato, ka muzikoloģijai nepieciešami jauni horizonti, un tīra muzikoloģija ir sevi izsmēlusi. J. Šmits attīsta mūzikas skaņas fenomenoloģiju, nosaucot to par akumenoloģiju. Itāļu filozofs Lorenss Ferara (Lawrence Ferrara) piedāvā eklektisku mūzikas filozofisku skatījuma metodi, integrējot fenomenoloģiju, semiotiku un semantiku.
