Karavadonim un valstvīram Pūblijam Kornēlijam Scīpionam Aimiliānam Āfrikānietim Jaunākajam (Publius Cornelius Scipio Aemilianus Africanus Numantinus), kurš zināms arī kā Scīpions Aimiliāns vai Scīpions Āfrikānietis Jaunākais, pietuvināta domu biedru grupa.

Scīpionu dzimta piederēja pie romiešu patriciešiem un tās pārstāvji bija zināmi kā hellenofīli – grieķu kultūras cienītāji. Scīpionu Aimiliānu dižciltīgā ģimene adoptēja, nodrošinot iespēju izglītoties Grieķijā un veidot strauju politisko un militāro karjeru. Viņš pulcēja ap sevi hellēniski orientētus politiķus, filozofus un literātus. Loka kodolu veidoja stoiķu filozofs Panētijs no Rodas (Παναίτιος ὁ Ρόδιος) un vēsturnieks Polībijs (Πολύβιος). Vēl lokā iekļāvās kravadonis un valstvīrs Gajs Lelijs (Gaius Laelius), valstsvīri Lūcijs Fūrijs Fils (Lucius Furius Philus), Kvints Mucijs Scevola Augurs (Quintus Mucius Scaevola Augur) un Gajs Fanijs Strabons (Gaius Fannius Strabo), karotājs un rakstnieks Spurijs Mummijs (Spurius Mummius), vēsturnieks un valstsvīrs Pūblijs Rutilijs Rufs (Publius Rutilius Rufus), orators un valstsvīrs Manijs Manilijs (Manius Manilius), satīru autors Gaijs Lucīlijs (Gaius Lucilius), dramaturgs Pūblijs Terencijs Afrs (Publius Terentius Afer) u. c. Atšķirīgi avoti uzrāda 15–27 loka dalībniekus.

Pētnieku vidū nav vienprātības jautājumos par loka darbības laiku un dalībniekiem, tāpēc zinātniskajā literatūrā atrodami divi nosaukuma varianti “Scīpiona loks” un “Scīpionu loks”.

Ir zināms, ka Scīpioniem simpatizēja grieķu kultūra un dzimtas vīrieši vairākās paaudzēs ieguva izglītību Grieķijā. Šī patriciešu dzimta nodarbojās ar Grieķijas kultūras popularizēšanu Romā jau pirms Scīpiona Aimiliāna domu biedru kopas izveidošanās. Tāpat ir zināms, ka, mācoties Grieķijā, Scīpions Aimiliāns iepazinās ar Panētiju un Polībiju, kuri devās viņam līdzi uz Romu. Panētijs bija stoiskās filozofijas skolas dibinātājs Romā, tai bija liela nozīme tālākajā romiešu filozofiskās domas attīstībā. 

Rakstītie avoti par Scīpiona loku un tā dalībniekiem ir oratora, filozofa, literāta un valstsvīra Marka Tullija Cicerona (Marcus Tullius Cicero) dialogi “Par valsti” (De republica, 54.–51. g. p. m. ē.), “Par vecumu” (De senectute, 44. g. p. m. ē.)  un “Par draudzību” (De amicitia, 44. g. p. m. ē.), kā arī darbs “Scīpiona sapnis” (Somnium Scipionis), kas iekļauts dialoga “Par valsti” sestajā grāmatā. Cicerons dzimis 106. gadā, vairāk nekā 20 gadus pēc Scīpiona Aimiliāna nāves. Orators sevi uzskata par Scīpiona loka ideju mantinieku un dialogos caur Scīpiona tēlu pauž savas domas. Cicerona literārie dialogi nav vēsturisku notikumu atspoguļojums, jo, izpētot dialogu dalībnieku biogrāfijas, secināts, ka vairāku personāžu tikšanās reālajā dzīvē nav bijusi iespējama. Scīpiona loka darbībai veltīti pētījumi vēsturē, politikā un filozofijā. Cicerona dialogus, kuros darbojas Aimiliāns Scīpions, iedvesmojušas Polībija idejas. Savukārt, Cicerona darbi atstājuši iespaidu uz vēlāku laiku politikas filozofiem, piemēram, Nikolo Makjavelli (Niccolò di Bernardo dei Machiavelli), Monteskjē (Montesquieu).