17. un 18. gs., strauji attīstoties muzicēšanas kultūrai, par iemīļotu žanru kļuva triosonātes, kurās ir divi solisti (divas obojas, divas flautas, divas trompetes) un basso continuo grupa (parasti klavesīns un čells), kā arī koncerti, kuros šie divi solisti spēlē ar orķestri. Daudzu šādu darbu autori ir itāļu komponists Antonio Vivaldi (Antonio Lucio Vivaldi), vācu komponisti Georgs Frīdrihs Hendelis (Georg Friedrich Händel) un Georgs Filips Tēlemans (Georg Philipp Telemann), franču komponists Žans Filips Ramo (Jean-Philippe Rameau) un daudzi citi. 18. gs. 2. pusē Vīnē populāri kļuva seksteti (divas obojas, divi fagoti, divi mežragi) vai okteti (divas obojas, divas klarnetes, divi fagoti, divi mežragi). Šie ansambļi ir piemēroti spēlēšanai brīvā dabā. Klasiskajam pūšaminstrumentu kvintetam (flauta, oboja, klarnete, mežrags, fagots) pamatus likuši čehu komponists Antonins Rejha (Antonín Rejcha), 1811. gadā iesākot 24 kvintetu ciklu, kā arī vācu komponists Francs Danci (Franz Ignaz Danzi) ar deviņiem kvintetiem. Skaņdarbus šāda sastāva pūšaminstrumentu kvintetam komponējuši arī vācu komponists Pauls Hindemits (Paul Hindemith), "Maza kamermūzika" (Kleine Kammermusik, 1922), franču komponisti Darjī Mijo (Darius Milhaud), svīta “Karaļa Renē kamīns” (La cheminée du roi René, 1939) un Žaks Ibērs (Jacques François Antoine Ibert), "Trīs nelieli skaņdarbi" (Trois pièces brèves, 1930), dāņu komponists Karls Nīlsens (Carl August Nielsen), Kvintets (1922) un citi.
Metāla pūšaminstrumentu kvintetu regulāra muzicēšana sākās 20. gs. vidū ar Amerikas Savienoto Valstu (ASV) ansambli Chicago Brass Quintett (1963). Pēc tam pazīstami kļuva arī kanādiešu ansamblis Canadian Brass (1970), ASV ansamblis Empire Brass (1972), un šādu ansambļu spēle izplatījās visā pasaulē. 19. un 20. gs. populāri kļuva arī viendabīgu instrumentu kvarteti. Flautu kvartetiem pirmie nozīmīgākie autori ir vācu un dāņu komponists Frīdrihs Kūlaus (Friedrich Daniel Rudolf Kuhlau) un A. Reiha. Mežragu kvarteti spēlē galvenokārt aranžējumus, bet ir arī oriģinālskaņdarbi, piemēram, vācu komponistu Roberta Šūmaņa (Robert Alexander Schumann) "Koncertskaņdarbs četriem mežragiem ar orķestri" (Konzertstück für vier Hörner und großes Orchester F-Dur, op. 86, 1849), P. Hindemita Sonāte četriem mežragiem (1952), franču komponista Ežēna Bocas (Eugène Joseph Bozza) Svīta četriem mežragiem (1952) un citi. Saksofonu kvartetos parasti spēlē soprāns, alts, tenors, baritons. Pirmais ievērojamākais skaņdarbs ir krievu komponista Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) "Saksofonu kvartets" (Quator pour 4 Saxophones, 1932). Nozīmīgākais oriģinālrepertuārs: franču komponistu Florāna Šmita (Florent Schmitt) Kvartets saksofoniem (1939), Pjēra Maksa Dibuā (Pierre Max Dubois) Kvartets saksofoniem (1956), amerikāņu komponista Pola Krestona (Paul Creston) Svīta saksofonu kvartetam (1979) un citi. Dažādi pūšaminstrumentu ansambļi bieži sastopami koncertpraksē to muzikālās daudzveidības, mobilitātes un tembrālās krāsainības dēļ. Ansambļu spēle plaši tiek pielietota pūšaminstrumentu apmācības dažādos līmeņos.
