Pirmais zināmais zinātniskais darbs ar ekonomisku ievirzi mūsdienu Latvijas teritorijā ir 16. gs. beigās Rīgas ārsta un astrologa Zaharija Stopija (Zacharias Stopius) sagatavotais traktāts “Livonijas ekonomika” (Livländische Oekonomie). 18. gs. pētniecībā sāka iesaistīties Jelgavas Pētera akadēmijas (Academia Petrina) mācībspēki.

Nacionālo saimniecisko ideju veidošanās pirmsākumi meklējami 19. gs. pirmajā pusē toreiz izteikti vāciskajā sabiedrībā. 19. un 20. gs. mijā sāka parādīties augstskolās izglītotie latvieši. Palielinoties latviešu ietekmei tautsaimniecībā, auga vēlme iesaistīties valsts saimnieciskās dzīves vadībā. Sākās sociālo zinātņu uzplaukums.

Nacionālās ekonomiskās domas nostiprināšanās saistīta ar Rīgas Latviešu biedrību. Tajā darbojās komisijas un nodaļas, tostarp 1869. gadā dibinātā Zinību komisija, kurā daudz tika spriests par ekonomikas jautājumiem. 19. gs. beigās humanitāro un sociālo zinātņu, tostarp ekonomikas, attīstībā liela nozīme bija jaunlatviešiem. Ekonomiskie aspekti kļuva vēl nozīmīgāki jaunstrāvnieku darbībā. Šīs grupas ievērojamākie pārstāvji aizstāvēja ideju par taisnīgu labumu sadali, vienlīdzību un sociālajām tiesībām, popularizēja sabiedrībā sociāldemokrātijas un Kārļa Marksa (Karl Marx) idejas.

Neatkarīgās Latvijas gados tautsaimniecības izpētē entuziastus pamazām nomainīja akadēmiski izglītoti speciālisti ‒ Kārlis Balodis, Eduards Balodis, Kārlis Puriņš, Jānis Bokalders, Marģers Skujenieks, Jānis Vītols, Eduards Šīrons, Alberts Zalts, Kārlis Bērziņš, Alfrēds Ceihners, Jānis Volmārs.

1919. gadā dibinātās Latvijas Universitātes uzdevums bija sekmēt karā izpostītās Latvijas tautsaimniecības atjaunošanu. Ekonomikas studijas un akadēmisko pētniecību augstskolā īstenoja Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tautsaimniecības nodaļā, kas bija viena no lielākajām 20. un 30. gadu Latvijas Universitātē.

Latvijas okupācijas apstākļos Latvijas zinātne tika pilnībā integrēta Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sistēmā un turpmāk attīstījās atbilstoši padomju ideoloģiskajām nostādnēm un centralizēti apstiprinātiem zinātniskās darbības plāniem. Līdzās pārveidotajām augstskolām par nozīmīgiem padomju Latvijas ekonomikas zinātnes centriem kļuva 1946. gadā dibinātais Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūts, 1971. gadā dibinātais Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts plāna komitejas Plānošanas zinātniskās pētniecības institūts un 1956. gadā dibinātais Zemkopības un lauksaimniecības ekonomikas institūts.

Padomju varas gados ekonomiskie pētījumi bija veltīti sociālisma ražošanas un sadales attiecību izpētei, saimnieciskā aprēķina pilnveidošanai, ekonomiskās domas vēstures izpētei. Nozīmīgi pētījumi bija saistīti ar demogrāfiju tautsaimniecības kontekstā, agrāri rūpnieciska kompleksa veidošanu un matemātisko metožu izmantošanu ekonomikā. Padomju sistēma kā pētījumu objekts bija unikāla, tāpēc arī pētījumi bija unikāli. PSRS mērogā vairākās jomās Latvijas zinātnieki bija inovatīvi (agrorūpnieciskā kompleksa izpēte, ekonomiski matemātisko metožu izmantošana).

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas zinātniskā darbība netika sistemātiski plānota, pētījumu tematiku noteica zinātnisko institūciju veiksme valsts un ārvalstu finansējuma iegūšanā. 1990.‒1991. gadā Latvijas ekonomistiem un sociologiem bija iespēja iesaistīties starptautiskos projektos kā informācijas sniedzējiem par Rietumu zinātniekiem iepriekš nepazīstamām jomām – padomju ekonomisko sistēmu un pārveidi no plānotas tautsaimniecības uz tirgus regulētu tautsaimniecību.

Nedrošā un nevadītā ekonomisko pētījumu sistēma radījusi smagas sekas. Nopietni akadēmiski pētījumi ekonomikas teorijā gandrīz netiek veikti. Pētījumi galvenokārt ietver ārvalstīs populāru jaunu ekonomikas pētījumu virzienu izmēģināšanu Latvijā, kas ļauj izprast atsevišķus sociāli ekonomiskās attīstības aspektus, bet ne ekonomisko attīstību kopumā.

2014. gadā pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas tika atvērta valsts programma sociālajiem pētījumiem “Tautsaimniecības transformācija, gudra izaugsme, pārvaldība un tiesiskais ietvars valsts un sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai – jaunas pieejas ilgtspējīgas zināšanu sabiedrības veidošanai”. Pirmo reizi pēc neatkarības atjaunošanas pētījumu galvenos virzienus noteica valsts institūcijas (Izglītības un zinātnes ministrija sadarbībā ar Ekonomikas ministriju), tādējādi pielāgojot ekonomiskos un sociālos pētījumus valsts vajadzībām.

Nozīmīgākie centri, kuros norisinās pētniecība ekonomikā, saistīti ar augstskolām. Latvijas Universitātē pētījumus ekonomikā veic Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātē. Rīgas Tehniskajā universitātē pētījumus ekonomikā veic Inženierekonomikas un vadības fakultātē. Rīgas Tehniskās universitātes Inženierekonomikas un vadības fakultātē ietilpst Rīgas Biznesa skola. Rīgas Stradiņa universitātē pētījumi ekonomikā tiek veikti Eiropas studiju fakultātē. Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē pētījumus ekonomikā veic Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātē. Universitātes ietvaros darbojas Agroresursu un ekonomikas institūts. Pētījumi ekonomikā tiek veikti arī Banku augstskolā, Rīgas Ekonomikas augstskolā jeb Stokholmas Ekonomikas augstskolā.

18.10.1994. tika nodibināta biedrība “Ekonomistu apvienība 2010”. Tās dibināšanas ideja radās 01.1992. izveidotajā darba grupā ilgtermiņa Latvijas ekonomiskās attīstības programmas “Latvija 2000” izstrādāšanai. “Ekonomistu apvienība 2010” apvieno ekonomistus ‒ praktiķus un teorētiķus. Kopš 2004. gada “Ekonomistu apvienība 2010” par ieguldījumu ekonomiskās brīvības attīstībā Latvijā piešķir Spīdolas balvu ekonomikā. 2009. gadā dibināta biedrība “Latvijas Ekonomistu asociācija”. Tās statūtos formulētais mērķis: veicināt un koordinēt Latvijas ekonomistu sadarbību individuālā un institūciju līmenī; dibināt, uzturēt un veicināt sadarbību ar starptautiskajām ekonomistu organizācijām, citu valstu  ekonomistu organizācijām un ekonomistiem; rosināt diskusiju par ekonomikas teorijas aktualitātēm un praktiskām ekonomiskām problēmām, rīkojot seminārus, diskusijas, konferences u. c. līdzīgus pasākumus; veicināt ekonomiska rakstura publikācijas vietēja un starptautiska mēroga izdevumos.

Svarīgākie periodiskie izdevumi ekonomikā ir augstskolu zinātniskās publikācijas: Latvijas Universitātes Raksti (sērija “Ekonomika un vadības zinātne”), “Rīgas Tehniskās universitātes zinātniskie raksti”, kas ietver žurnālus vairākās jomās, tostarp Rīgas Tehniskās universitātes zinātnisko rakstu sēriju “Ekonomika un uzņēmējdarbība”; Latvijas Lauksaimniecības universitātes raksti (kopš 1946) un vairāki tematiski izdevumi lauksaimniecības ekonomikas jomā. Daugavpils Universitāte kopš 2004. gada izdod žurnālu “Sociālo Zinātņu Vēstnesis”, kopš 2013. gada žurnālu angļu valodā Journal of economic sociology. Latvijas Universitāte izdod žurnālu Humanities and Social Sciences. Latvia (kopš 1993), kurā atsevišķi numuri veltīti ekonomikai. Rakstus par ekonomiku publicē arī Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstis.

Ekonomiskie pētījumi atspoguļoti arī Latvijas Bankas interneta vietnē un Swedbank tīmekļa vietnē. No 2008. gada DNB banka sadarbībā ar sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS publiskoja ikmēneša socioloģisko pētījumu “DNB Latvijas barometrs”, kas apkopoja Latvijas iedzīvotāju vispārējā noskaņojuma izmaiņas, kā arī viedokļus un attieksmi pret aktuālākajiem sociāliem un ekonomiskiem jautājumiem. Tas bija ilgākais regulārais  iedzīvotāju noskaņojuma pētījums kopš 1990. gada. Cikla pēdējais pētījums publicēts 05.2016. Identisku pētījumu ciklu 2016. gada jūnijā sāka Baltic International Bank.

Starptautiski atzīta personība Latvijas ekonomikas zinātnes kontekstā ir latviešu tautsaimnieks un statistiķis K. Balodis. K. Baloža pirmais ievērotais darbs bija Krievijas iedzīvotāju mirstības tabulas. Viņš ir grāmatas “Nākotnes valsts” autors (grāmata publicēta 1898. gadā Vācijā ar pseidonīmu Atlanticus). Nozīmīga ir darbā izmantotā metodiskā pieeja, kurā saskatāmi starpnozaru bilances metodes pirmsākumi.

Pirms Otrā pasaules kara zināmākie Latvijas ekonomisti bija M. Skujenieks (statistiķis, kas pētīja Latvijas saimniecības vēsturi un vēsturisko pieredzi), profesors E. Balodis (kooperācijas teorija un prakse, kooperācijas vēsture Latvijā), K. Puriņš (finanses), A. Zalts (ekonomiskās krīzes un ekonomiskā ģeogrāfija), A. Aizsilnieks (Latvijas tautsaimniecības vēsture), A. Ceihners (valsts saimnieciskā politika). Vairāki no viņiem devās bēgļu gaitās un darbojās trimdā (A. Aizsilnieks, Nikolajs Balabkins, Gundars Ķeniņš-Kings).

Pēc 1990. gada Latvijā ienāca jauna ekonomistu paaudze: Andris Strazds, Mārtiņš Kazāks, Pēteris Strautiņš, Uldis Osis, Inna Dovladbekova, Margarita Dunska, Ērika Šumilo un citi. Ekonomiskās domas veidošanā iesaistījās arī no ārvalstīm atnākušie speciālisti: Alfs Vanags, Mortens Hansens un citi.