Medicīnas tiesības pēta veselības aprūpes sistēmas uzbūves un funkcionēšanas tiesiskos as­pektus, t. sk. veselības aprūpes finansēšanas modeli, zāļu kompensācijas mehānismus, prasības ārstniecības iestādēm un ārstniecības personām, ārstniecības kvalitātes kontroli, pacientu tiesības, datu aizsardzību, seksuālās un reproduktīvās tiesības, ārstniecības personu tiesisko atbildību, atsevišķu procesu, piemēram, klīnisko pētījumu, dzīves nogales un nāves, dzīvas un mirušas personas ķermeņa izmantošanas un ar to saistīto audu un orgānu transplantācijas, tiesiskos aspektus. Medicīnas tiesības ietver arī tiesu medicīnu, tiesu psihiatriju, farmācijas tiesības.

Medicīnas tiesību sākums Latvijā nav precīzi nosakāms, bet, domājams, tas saistāms ar viduslaiku periodu (9.–12. gs.), kad tautas dziedniecība bija tiktāl attīstīta, lai iegūtu nodarbošanās raksturu. Empīriski secināms – lai kļūtu par tautas dziednieku, pastāvēja prasība pēc apmācības (pieredzes) un zināmas kvalifikācijas. Senākā rakstveida liecība par medicīnu Rīgā un Livonijā ir 1220. gadā bīskapa Alberta izdots dokuments par ho­spitāļa dibināšanu. Turpmākajos gadsimtos medicīnas tiesības attīstījās, arvien sīkāk reglamentējot dažādas sfēras – aptieku un hospitāļu darbību, nosakot izglītības un apmācības prasī­bas. 19. un 20. gs. strauji attīstījās tiesu medicīna. Padomju okupā­cijas laikā valdīja t. s. valsts paternālisms, kad personas gribai ārstēšanā bija sekundāra nozīme. Šo laika posmu raksturo piespiedu ārstēšana vairākās jomās (psihiatrija, alkoholisms un narkomānija, tuberkuloze, ādas (lepra) un venēriskās slimības). Medicīnas tiesības kā tiesību zinātņu nozare tika definētas 21. gs. sākumā, vispirms attīstoties pacientu tiesī­bām, sarūkot paternālismam un pieaugot pacienta autonomijai.

Mūsdienās medicīnas tiesību jautājumus reglamentē Ārstniecības likums, Pacientu tiesību likums u. c normatīvi akti. Kā sociāls process turpinās paternālisma mazināšanās un pacienta autonomijas pieaugums. Pirmais nozīmīgais tiesas nolēmums medicīnas tiesību jomā bija Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 07.02.2001. spriedums, ar kuru par labu pacientam no Valsts traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas tika piedzīta atlīdzība (30 000 latu) par sakropļojumu. Medicīnas tiesību attīstībā ir iesaistīta Veselības ministrija. Sabiedrības veselības jautājumus un veselības aprūpes kvalitāti kontrolē Veselības inspekcija. 2013. gadā pēc Zviedrijas un Dānijas parauga ieviests Ārstniecības riska fonds (darbību organizē Veselības inspekcija un Nacionālais veselības dienests), kas risina ārstniecības personu civiltiesiskās atbildības problēmas. Svarīgākās diskusijas ir par ārstu tiesībām pret ārstniecības iestāžu tiesībām pacientu tiesību realizācijas aspektā, kā arī par vienlīdzības principu veselības aprūpes pieejamības aspektā. Viena no būtiskākajām aktuālajām problēmām ir pacientu datu aizsardzība, ieviešot e-veselības programmu. Redzamākie mūsdienu medicīnas tiesību pētnieki Latvijā ir Solvita Olsena, Santa Ašnevica-Slokenberga, Ronalds Rožkalns, Aldis Alliks, Ilze Vilka, Līga Mazure, Agris Bitāns, Aldis Liepiņš.