Sodīšanas nepieļaujamība bez likuma nodrošina ikvienam cilvēkam tiesības netikt atzītam par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, ja par to nebija paredzēta atbildība nodarījuma izdarīšanas brīdī.

Sodīšanas nepieļaujamība bez likuma ir vispāratzīts princips, kas darbojas krimināltiesību jomā (nullum crimen nulla poena sine lege). Tā saturā ietilpst: aizliegums atzīt par vainīgu bez likumiska (nacionālo vai starptautisko tiesību) pamata, aizliegums piemērot nelabvēlīgāku likumu (t. sk. sodu) ar atpakaļejošu spēku, pienākums piemērot labvēlīgāku likumu ar atpakaļejošu spēku, tiesības sodīt personu par nodarījumu, kas izdarīšanas brīdī bija sodāms saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. No sodīšanas nepieļaujamības bez likuma nav pieļaujamas atkāpes ārkārtas situācijās.

Sodīšanas nepieļaujamība bez likuma attiecas arī uz kriminālatbildību par smagiem pagātnes noziegumiem. Starptautiskais militārais tribunāls (International Military Tribunal) Nirnbergā apstiprināja, ka taisnīguma interesēs bija sodīt nacistu līderus par noziegumu pret mieru izdarīšanu, neskatoties uz to, ka sodīšanai bija atpakaļejošas iezīmes.

Vēsturiski sodīšanas nepieļaujamības bez likuma garantijas rodamas pirmajos nacionālajos pamattiesību dokumentos (spīdzināšanas aizliegums), jo īpaši 1789. gada Francijas Cilvēka un pilsoņu tiesību deklarācijā (Declaration des Droits de l’Homme et du Citoyen). Sodīšanas nepieļaujamība bez likuma nostiprināta Apvienoto Nāciju Organizācijas (United Nations) un reģionālajos cilvēktiesību pamatdokumentos (tiesības uz dzīvību). Kopš 1998. gada sodīšanas nepieļaujamība bez likuma nostiprināta Latvijas Republikas Satversmē.