Saskaņā ar likumu par tautas skaitīšanu, kas publicēts “Valdības Vēstneša” 1928. gada 58. numurā, Latvijas iedzīvotāju skaitīšana veicama ik pēc pieciem gadiem, kad gada skaitlis beidzas ar pieci vai nulli. Skaitīšanas programmu Valsts statistiskā pārvalde izstrādāja jau 1929. gada rudenī.

Tautas skaitīšanas programma 1930. gadā pamatā atbilda 1925. gada programmai. Katrai personai aizpildīja individuālu personas kartīti, kas bija pamatveidlapa.

Bez personas kartītes laukos skaitītājiem vēl bija jāaizpilda divas skaitīšanas veidlapas: apdzīvoto vietu saraksts un apdzīvotās vietas iedzīvotāju saraksts. Pilsētās apdzīvoto vietu saraksta vietā bija jāaizpilda gruntsgabalu saraksts. Pēc skaitīšanas katrā dzīvoklī skaitītājam bija jāaizpilda iecirkņa dzīvokļu saraksts, atzīmējot katrā dzīvoklī saskaitīto personu skaitu. Skaitītājam pilsētās bija arī jāizveido katra atsevišķa dzīvokļa kartīte. Ar kartītes palīdzību bija iespējams kontrolēt personas kartītes izpildīšanas pareizību un noteikt ģimenes lielumu, kā arī atrisināt dažus jautājumus, kas saistīti ar dzīvokļu jautājumu. Kā pilsētās, tā laukos bija jāsagatavo uz laiku izbraukušo personu saraksts (uzvārds, vārds, dzimums, vecums, tautība, pavalstniecība, ticība, ģimenes stāvoklis, nodarbošanās un atrašanās vieta naktī no 11.02.1930. uz 12.02.1930.).

Salīdzinot ar 1925. gada tautas skaitīšanu, personas kartītē tika iekļauts jauns jautājums, kas attiecās tikai uz bērniem līdz viena gada vecumam, par barošanu mākslīgi, ar krūti vai mākslīgi un ar krūti, mazliet tika grozīta redakcija jautājumam par skolu apmeklējumu (1925. gadā ievāca ziņas par skolu apmeklētājiem no 6 līdz 16 gadu vecumam, savukārt 1930. gadā ‒  par jauniešiem no 6 līdz 21 gada vecumam). Galvenā vērība 1930. gadā tika pievērsta jautājumam par nodarbošanos. Lai novērstu visus pārpratumus, kas radās iepriekšējā tautas skaitīšanā, tika grozīta šī jautājuma redakcija. Vēl viens jauninājums 1930. gadā bija jautājums par fiziskiem trūkumiem (akls, mēms, kurls, kurlmēms, trūkst rokas vai kājas).

1930. gada personas kartītē netika iekļauts 1925. gada jautājums tikai sievietēm ‒ par dzīvi dzimušajiem bērniem un cik no viņiem vēl ir dzīvi.

Tautas skaitīšana ir galvenais veids, kā valsts vadība gūst pārskatu par iedzīvotāju sociālo, kultūras un saimniecisko dzīvi. Tas ir svarīgi, plānojot un attīstot saimniecisko dzīvi un kultūru, kā arī uzlabojot dabisko iedzīvotāju skaita pieaugumu.

1930. gada tautas skaitīšanā tika uzskaitīti visi iedzīvotāji, kuri 11.02.1930. plkst. 24.00 atradās Latvijas teritorijā vai uz kuģiem, kas kursēja ar Latvijas karogu, neatkarīgi no viņu pastāvīgās dzīvesvietas (skaitītie iedzīvotāji). Atšķirība no 1925. gada ‒ tad iedzīvotāji tika uzskaitīti Latvijas teritorijā un tikai uz kuģiem, kuri atradās Latvijas ostās.

Pastāvīga dzīvesvieta šajā skaitīšanā nebija saistīta ar pierakstīšanos, bet ņēma vērā faktu, kur persona pēdējā laikā pārnakšņo un pārnakšņos (pastāvīgie iedzīvotāji).

Personas, kas skaitīšanas naktī uz īsu laiku atradušās ārpus dzīvesvietas un tur nav pārnakšņojušas, tika skaitītas dzīvesvietā. Ārpus pastāvīgajām dzīvesvietām tika uzskaitīti tie, kuri uz dažām dienām bija atstājuši savas dzīves vietas un skaitīšanas vietā pārnakšņojuši gadījuma dēļ vai atradušies ceļā (izbraukuši pastāvīgie iedzīvotāji).

Skaitīšanas kartītē tika iekļauti 17 jautājumi: uzvārds un vārds, dzimums, pavalstniecība, dzimšanas gads, mēnesis un datums, dzimšanas vieta, ģimenes stāvoklis, barošana ar krūti, mākslīgi vai ar krūti un mākslīgi (par bērniem līdz viena gada vecumam), ticība, tautība, lasīt un rakstītprasme, valodu prasme, valoda, ko parasti lieto ģimenē, skolas apmeklēšana un cik gadus (no 6 līdz 21 gadu vecumam), vai ir fiziski trūkumi, vai patstāvīgi iegūst līdzekļus pārtikai, ja jā, tad galvenais ienākumu avots (nodarbošanās veids), darba vietas adrese un nosaukums, nodarbošanās, ja apgādnieks ir cita persona ‒ tās nodarbošanās vai iestādes nosaukums, vai ir blakus ienākuma avots un kāds, vai pastāvīgi dzīvo skaitīšanas vietā (ja tā atrodas citur, tad jānorāda, kur).

Jautājumā par bērnu barošanas veidu līdz vienam gadam iegūtos datus cerēja izmantot bērnu mirstības cēloņu noskaidrošanā. Rezultāti tomēr neattaisnoja uz tiem liktās cerības.

Tautas skaitīšanu organizēja Valsts statistiskā pārvalde. Skaitīšanas organizācija pamatā bija tāda pati kā 1925. gadā. Katrs apriņķis bija skaitīšanas apgabals, bez tam Rīga, Liepāja, Daugavpils, Jelgava un Ventspils kā lielākās pilsētas arī bija atsevišķi skaitīšanas apgabali (kopā 24 skaitīšanas apgabali). Skaitīšanā piedalījās 12 516 skaitītāji, no tiem 2752 sievietes.

Vidēji katrs skaitītājs reģistrēja 152 personas, par 15 cilvēkiem vairāk nekā otrajā skaitīšanā. Trešās skaitīšanas materiāli bija labāki, personas kartītes jeb skaitīšanas lapas aizpildītas rūpīgāk un nenoteikto atbilžu bija mazāk, tomēr bija arī pārpratumi. Kad Varakļānos saskaitīja 1624 cilvēkus, pilsētas valde noorganizēja atkārtotu skaitīšanu, jo nebija apmierināta ar reģistrēto cilvēku mazo skaitu (1925. gadā pilsētā bija 2005 iedzīvotāji). Pārbaudes rezultāti tomēr atbilda skaitīšanas datiem. Līdzīgi gadījumi notika Liepājā, Ventspilī un Daugavpils apriņķī.

Valsts statistiskā pārvalde publicēja 1930. gada tautas skaitīšanas datus par iedzīvotāju skaitu, dzimumu un pavalstniecība (iedzīvotāju skaits, pilsētas un lauki un administratīvais iedalījums, iedzīvotāju blīvums, dzimums, pavalstniecība, vēlēšanu apgabali), iedzīvotāju tautību, ticību, pavalstniecību un dzimumu (tautība, tautība un pavalstniecība, ticība, dzimums un tautība), iedzīvotāju vecumu, ģimenes stāvokli, tautību un dzimumu (vecums un ģimenes stāvoklis), iedzīvotāju izglītību un valodu prasmi (rakstīt un lasīt prasme, skolu apmeklēšana, ģimenes valoda un valodu prasme), nodarbošanos (strādājošo skaits un nodarbošanās veidi, atsevišķas nodarbošanās nozares, nodarbošanās un tautība, stāvoklis darbā, vecums un blakus nodarbošanās). Pirmo reizi šie dati bija salīdzināmi ar iepriekšējās ‒ 1925. gada ‒ tautas skaitīšanas datiem, jo abas tautas skaitīšanas bija organizētas februārī, tika lietotas vienādas metodes, un pieci gadi starp skaitīšanām bija pagājuši bez ievērojamiem iekšējiem un ārējiem satricinājumiem.

Skaitīto iedzīvotāju skaits laika periodā no 1925. līdz 1930. gadam bija pieaudzis par 55 200 jeb 3,0 % un sasniedza 1 900 045 iedzīvotājus. Rīgā iedzīvotāju skaits bija pieaudzis par 40 200 jeb 12,0 %. 1930. gadā pilsētās dzīvoja 34,9 % iedzīvotāju (1925. gadā ‒ 32,8 %). No kopējā iedzīvotāju skaita 46,6 % bija vīrieši, bet 53,4 % ‒ sievietes. Latvijas pilsoņi bija 97,0 % iedzīvotāju.

Bērnu (līdz 14 gadu vecumam ieskaitot) īpatsvars kopējā skaitīto iedzīvotāju skaitā 1930. gadā bija 23,1 % (1925. gadā ‒ 24,5 %), darbaspējīgā vecumā (15 līdz 59 gadi) bija 64,2 % skaitīto iedzīvotāju (1925. gadā ‒ 63,5 %), 60 gadus vecu un vecāku iedzīvotāju īpatsvars bija 12,7 % (1925. gadā ‒ 12,0 %). 1930. gada tautas skaitīšanā uzskaitīja 109 personas, kuras bija 100 gadus vecas vai vecākas, no tām Latgalē dzīvoja gandrīz divas trešdaļas ‒ 79.

Neprecējušies bija 55,4 % vīriešu un 49,6 % sieviešu, precējušies ‒ 41,2 % vīriešu un 36,5 % sieviešu, atraitņi ‒ 3,0 % vīriešu un 13,2 % sieviešu. Šķirti bija 0,4 % vīriešu un 0,7 % sieviešu.

Lielākās konfesija 1930. gadā bija luterāņi ‒ 1 057 800 jeb 55,7 %, Romas katoļi 450 200 jeb 23,7 %, pareizticīgie ‒ 169 600 jeb 8,9 %, vecticībnieki ‒ 96 800 jeb 5,1 % un Mozus ticīgie ‒ 93 700 jeb 4,9 %.

Pēc tautības latvieši bija 73,4 % skaitīto iedzīvotāju (1925. gadā ‒ 73,4 %), krievi ‒ 10,6 % (1925. gadā ‒ 10,5 %), ebreji ‒ 5,0 % (1925. gadā ‒ 5,2 %), vācieši ‒ 3,7 % (1925. gadā ‒ 3,9 %) un poļi ‒ 3,1 % (1925. gadā ‒ 2,8 %).

Strādājošo bija 1 201 600 jeb 71,1 % no skaitītajiem iedzīvotājiem. No strādājošajiem 68,0 % bija nodarbināti lauksaimniecībā, 13,8 % rūpniecībā un 5,4 % tirdzniecībā.