19. gs. ASV teātrī bija lielu pārmaiņu laiks – imigrācijas plūsma no Eiropas un iedzīvotāju skaita straujais pieaugums, īpaši Amerikas austrumu krasta pilsētās, palielināja pieprasījumu pēc izklaidēm, arī teātra. Teātra izplatību sekmēja arī transporta sistēmas attīstība, kas aktieriem ļāva salīdzinoši brīvi ceļot pa visu valsti, rīkojot izrādes vietās, kur teātris līdz tam nebija redzēts. Īpaša nozīme bija dzelzceļa attīstībai, kas beidzot radīja ērtāku ne tikai aktieru pārvietošanos, bet arī dekorāciju, kostīmu un rekvizītu pārvadāšanu.

Pieaugot iedzīvotāju skaitam, palielinājās arī teātru skaits: gadsimta otrajā pusē tika uzceltas tūkstošiem dažāda lieluma teātra ēku. Filadelfijā, Valnatu ielā (Walnut street), joprojām atrodas 1809. gadā dibinātais Valriekstu ielas teātris jeb “Valrieksts” (The Walnut), kas ir vecākais teātris ASV. Pirmā izrāde, kas bija dramaturga Ričarda Brinslija Šeridana (Richard Brinsley Sheridan) luga “Sāncenši” (The Rivals), šeit tika uzvesta 1812. gadā, un skatītāju vidū bija arī ASV prezidents Tomass Džefersons (Thomas Jefferson). 19. gs. pirmajā pusē, valstij intensīvi attīstoties arī Rietumu reģionos, daudzi antreprenieri (jeb aktieri menedžeri) dibināja t. s. peldošā teātra trupas, kas ceļoja no pilsētas uz pilsētu lielās laivās vai baržās (showboats). Lielas pilsētas varēja atļauties noīrēt laivu vai baržu ne tikai uz pāris izrādēm, bet arī uz ilgāku laiku, un tad trupa vairākas dienas vai pat nedēļas izrādīja daudzveidīgu repertuāru.

Endrū Džeksona (Andrew Jackson) ievēlēšana par ASV prezidentu 1828. gadā veicināja nacionālā gara, patriotisma, optimisma un ideālisma nostiprināšanos sabiedrībā, un tas atspoguļojās arī teātrī. Eiropas mākslā šajā laikā valdošais virziens – romantisms – uzplauka arī amerikāņu teātrī, tomēr formas ziņā demokrātiskāks un tematikā populistiskāks, galvenokārt romantisku melodrāmu veidā, atspoguļojot nacionālā pacēluma vilni.

19. gs. vidū mainījās teātru iekārtojums un tehniskais nodrošinājums: sveces tika aizstātas ar gāzes apgaismojumu, vēlāk ar elektrisko apgaismojumu; skatītāju stāvvietas “bedrē” – ar ērtākām sēdvietām parterā un ložās; tika ierīkota ventilācija un tamlīdzīgi. Līdz ar uzlabojumiem mainījās arī teātra publika – no skaļa un grūti iespaidojama, raupja zemāko slāņu pūļa tā izmainījās līdz pieklājīgai publikai, kurā bija arī turīgāko un augstāko aprindu pārstāvji.

ASV teātri joprojām spēcīgi iespaidoja britu teātris. Daudzi šī perioda ievērojamākie aktieri bija dzimuši un sākuši savu profesionālo darbību Anglijā, arī repertuārā teātri tiecās sekot britu tradīcijām, bieži uzvedot Viljama Šekspīra (William Shakespeare) u. c. klasiķu lugas. 19. gs. pirmajā pusē teātra izrādes programma parasti ietvēra dažādas piecu sešu stundu garas izklaides, sākot ar farsu galvenajā daļā un muzikālu priekšnesumu un baletu nākamajā daļā. Pamazām atsevišķo numuru skaits teātrī samazinājās, koncentrējoties uz vienu izklaides formu – komisku vai nopietnu.

Aktierspēle 19. gs. sākumā bija pārspīlēta, eksaltēta, bagātīgi tika izmantoti žesti, dažādi triki un efekti, grezni kostīmi un tamlīdzīgi. Skatītāju iecienīts žanrs bija melodrāma. Tālaika ievērojamais aktieris Edvins Forests (Edwin Forrest) guva lielus panākumus ar Džona Stouna (John Augustus Stone) lugas “Metamora jeb pēdējais no vampanoagiem” (Metamora: or, The Last of the Wampanoags) izrādēm, kas atspoguļoja indiāņu cilts izdomāta vadoņa Metamoras cīņu pret angļu iekarotājiem. Pēc pirmizrādes (1829) aktieris ar šo iestudējumu apceļoja visu valsti. Par iecienītu izteiksmes formu teātrī kļuva arī burleska, kas ap 1860. gadu tika pārņemta no Anglijas teātra. ASV burleska kļuva par farsa paveidu, kur aktrises vīriešu lomās izsmēja tā laika politiskos, sociālās un kultūras notikumus un personības, bieži izmantojot rupju humoru, seksuālus mājienus un tamlīdzīgi. Šādā burleskas un farsa stilā tika spēlētas arī daudzas V. Šekspīra lugas.

ASV no Lielbritānijas pārņēma ne tikai lugas, aktierus un spēles manieri, bet arī tendenci iestudējumos izcelt galvenos aktierus – “zvaigznes”. Lielajās austrumu krasta pilsētās un Ņūorleānā tika dibinātas pastāvīgas teātra trupas, ko galvenokārt veidoja ceļojošas “zvaigznes”. Līdz 19. gs. 40. gadiem pa valsti ceļoja daudz “zvaigžņu”, un katra teātra trupā bija vismaz viens aktieris vai aktrise zvaigzne. Šīs trupas parasti vadīja aktieris menedžeris, kurš pārzināja teātra procesu un kuram pakļāvās visi trupas locekļi. Antreprenieris bija tiesīgs veikt arī būtiskas izmaiņas lugas tekstā, līdz dramaturgu autortiesības 1856. gadā tika definētas Amerikas autortiesību likumā (American Copyright Law). 19. gs. beigās “zvaigžņu” sistēmu pamazām nomainīja apvienota viesizrāžu sistēma: trupas parasti pavadīja vasaru stacionārajā teātrī Ņujorkā, Bostonā, Filadelfijā vai citur, bet, sākot ar oktobri, devās viesizrādēs pa valsti (sezona parasti ilga 39 nedēļas).

ASV Pilsoņu karš (1861–1865) teātra dzīvi nesagrāva. Kara sākumā vairāki teātri tika slēgti, bet drīz atkal atvērti, pat valsts dienvidos, kur notika intensīva karadarbība. Viesizrāžu darbība tika stipri ierobežota Ziemeļu pavalstīs, bet Dienvidu pavalstīs pārtraukta pavisam. Viens no ievērojamākajiem notikumiem teātru dzīvē kara laikā bija Herietas Bīčeres-Stovas (Harriet Beecher Stowe) darba “Krusttēva Toma būda” (Uncle Tom`s Cabine, 1852) iestudējums. Skatītājus saistīja skarbais stāsts par Amerikas melnādaino iedzīvotāju neapskaužamo dzīvi, to raksturi un autores līdzjūtīgā intonācija.

Ņujorkā šī darba dramatizējumu vienlaikus spēlēja četri teātri, un izrāde uz ilgiem gadiem iesakņojās amerikāņu teātra repertuārā. Pēc pirmizrādes 1855. gadā daudzus iestudējumus vēlāk piedzīvoja Džordža Henrija Boukera (George Henry Boker) pēc Dantes Aligjēri (Dante Alighieri) un Džovanni Bokačo (Giovanni Boccaccio) darbu motīviem radītā luga dzejā “Frančeska da Rimini” (Francesca da Rimini), kur aktieris zvaigzne Lorenss Berets (Lawrence Barrett) ilgus gadus iekļāva savā repertuārā Frančeskas vīra Lanselota (Lanciotto) lomu.

Pēc kara teātra darbība Dienvidu pavalstīs pilnībā atjaunojās un ātri attīstījās arī citos ASV reģionos.

19. gs. sākumā aktiera profesija tika uzskatīta par grēcīgu un nosodāmu, bet no gadsimta vidus, palielinoties labāko aktieru peļņai un cienījamas publikas interesei par teātri, auga arī aktiera profesijas prestižs. Aktieru dzīves un darba apstākļi, īpaši 19. gs. pirmajā pusē, bija smagi. Gandrīz nepārtrauktā ceļošana, nereti ar laivām, nakšņošana nepiemērotās, neērtās vietās, intensīvi mēģinājumi ikdienā, dažkārt pat divu vai trīs lugu mēģinājumi, lai noturētu repertuāru un publikas interesi, prasīja lielu fizisku izturību.

Līdz ASV Pilsoņu karam sezonā parasti tika spēlētas 40–130 lugas, katru vakaru izrādot citu darbu. Trupas pamataktieriem bija jāzina ap 100 dažādu lomu. Piemēram, ievērojamā aktrise Šarlote Kušmena (Charlotte Saunders Cushman) guva panākumus atšķirīgās lomās – spēlēja gan sieviešu (lēdiju Makbetu), gan vīriešu lomas (Romeo) un spēja sagatavot 200 dažādas vadošās lomas. Aktieriem bija jāspēj iemācīties jaunu lomu pāris dienās, dažreiz pat vienas nakts laikā.

Pirmskara periodā aktieru iesācēju alga bija 3–6 dolāri nedēļā; vadošajiem aktieriem tika maksāts 35–100 dolāri nedēļā, bet “zvaigznēm” 150–500 dolāri par 7–10 dienu angažementu. Toreiz tās bija labas algas, īpaši sievietēm, lai gan viņas par līdzīgām lomām saņēma mazāku atalgojumu nekā vīrieši. Aktieriem pašiem bija jāgādā sev teātra kostīmi.

Daudzi aktieri nāca no aktieru ģimenēm un bija darbojušies uz skatuves kopš bērnības. Bērni zvaigznes ir Amerikas teātra īpaša tradīcija, un ap 19. gs. vidu šie bērni bieži spēlēja uz skatuves un parādījās dažādos teātra notikumos. Salīdzinājumā ar šodienas bērniem zvaigznēm teātra un izklaides industrijā toreiz atpazīstamību un slavu biežāk ieguva, spēlējot pieaugušo lomas, piemēram, ainās no V. Šekspīra lugām, nevis pilnmetrāžas iestudējumos.

ASV drāma 19. gs. pirmajā pusē tiecās atdarināt Eiropas melodrāmas un romantiskās traģēdijas, atspoguļojot vietējos notikumus un nacionālā heroisma noskaņu. Lugas panākumus noteica tikai tās atbilstība vai neatbilstība publikas gaumei un komerciālie panākumi. Tā kā dramaturgu stāvoklis tolaik bija beztiesisks, daudzi dramaturgi, tāpat kā Anglijā, kļuva par aktieriem un/vai menedžeriem, piemēram, Džons Hovards Peins (John Howard Payne), Īrijā dzimušais Daions Busiko (Dion Boucicault) un citi. Šajā laikā teātrī kļuva populāras teātra izrādes ar nacionālajiem tipiem, piemēram, “Jenkijs” (Yankee), “Nēģeris” (Negro) un “Indiānis” (Indian), ko iemiesoja tādi vārdi/raksturi kā Džonatans (Johnatan), Sambo (Sambo) un Metamora (Metamora), kas dominēja publikas iecienītajos komiskajos farsos.

19. gs. otrajā pusē aktierspēles stils kļuva dabiskāks, tika izcelti reāli cilvēku raksturi un tā laika sociālās dzīves problēmas. Pieaugošais imigrācijas vilnis ASV sekmēja lugu rašanos par īriem un vāciešiem, kā arī par Amerikas ekspansiju uz Rietumiem (arī lugas par mormonismu, zelta meklētājiem u. tml.) un sieviešu tiesībām. Par nozīmīgākajām šī perioda lugām tiek atzītas, piemēram, Džeimsa Bārkera (James Nelson Barker) luga “Māņticība jeb fanātiskais tēvs” (Superstition, or Fanatic Father, 1824). Tas ir stāsts par reliģiozu fanātiķi, kurš nepatiesi apvaino un nolemj nāvei savas meitas iemīļoto jaunekli, jo tas nav izrādījis pietiekamu cieņu un godbijību viņa baznīcai. Ņujorkā un pēc tam arī citur valstī ar panākumiem tika izrādīta Natenjela Benistera (Nathaniel Harrington Bannister) luga “Patnems, Dzelzs dēls ’76” (Putnam, the Iron Son of '76, 1844) par Amerikas Neatkarības kara varoni Izraelu Patnemu (Israel Putnam); Ņujorkas iestudējumā publikas sajūsmu izpelnījās arī dzīvs zirgs, kas piedalījās izrādē. D. Busiko luga “Oktorūns jeb Dzīve Luiziānā” (The Octoroon; or, Life in Louisiana, 1859) ar melodrāmas un romantisma elementiem par jauna plantatora nelaimīgo mīlestību pret meiteni, kuras dzīslās rit astotdaļa melnādaino asiņu (tālab viņa tiek saukta par oktorūnu un nedrīkst precēties ar balto vīrieti) popularitātes ziņā varēja sacensties ar “Krusttēva Toma būdu”. Kornīliusa Metjūsa (Cornelius Mathews) brīvajā pantā sarakstītā traģēdija “Burvestības jeb Salemas mocekļi” (Witchcraft; or, the Martyrs of Salem, 1846) veltīta Salemas raganu prāvai Masačūsetsā 1692. gadā; luga tiek uzskatīta par spēcīgāko darbu pirmskara periodā, tās autors nodēvēts par amerikāņu drāmas tēvu.

Pie oriģinālām teātra formām pieder ASV teātrī radītie humoristiskie Toma šovi (The Tom Shows), arī “laivu teātris” (showboat theater) un menestrelu izrādes (minstrel shows), kas bija 1830. gadā no burleskas radusies populāra un satīriska teātra forma, kura ietvēra arī deju un muzicēšanu un kurā melni grimēti baltie aktieri komiski apspēlēja melnādaino ASV iedzīvotāju īpašības. Pamazām radās arī afroamerikāņu aktieru menestrelu trupas, kas ar izrādēm apbraukāja visu valsti.

Pēckara periodā dramaturgu darbu novērtēja vairāk – gan finansiālā ziņā, gan mākslas kritikā. Joprojām bija populāras melodrāmas un farsi, taču romantiskais virziens un dzejas drāma bija gandrīz izzuduši. Aktuāls kļuva reālisma virziens, kurš sāka dominēt arī melodrāmās un komēdijās. Tas atšķīrās no Eiropas reālisma, piemēram, Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) un Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) jaunās drāmas, jo tika veidotas ar skarbāku skatījumu uz dažādo tautību pārstāvju sadzīvi un nākotnes izredzēm. Redzamākais reālisma virziena pārstāvis bija dramaturgs un aktieris Džeimss Hērns (James A. Herne), kuru bija dziļi iespaidojušas Emīla Zolā (Émile Zola), H. Ibsena, Tomasa Hārdija (Thomas Hardy) un citu Eiropas rakstnieku idejas un principi. Nereti dēvēts par amerikāņu Ibsenu, viņš tiek uzskatīts par modernās drāmas aizsācēju ASV. Savus radošos principus Dž. Hērns atspoguļoja esejā “Māksla drāmā patiesības labad” (Art for Truth's Sake in the Drama, 1896), bet praksē realizēja ievērojamākajā lugā “Mārgareta Fleminga” (Margaret Fleming, 1890), kas atspoguļoja jauno sociālās dzīves realitāti. Šo kontraversālo darbu nepieņēma daudzi dramaturga laikabiedri un kritiķi, uzskatot, ka, piemēram, ainas, kur Mārgareta auklē sava vīra ārlaulības bērnu, ir nepiedienīgas.

Reālistiskas aktierspēles pārstāvis bija 19. gs. ievērojamākais aktieris Edvins Būts (Edwin Thomas Booth), kurš uzstājās galvenokārt V. Šekspīra lugu iestudējumos visā valstī un arī viesizrādēs ārzemēs. E. Būts tiek atzīts par izcilāko Hamleta lomas atveidotāju 19. gs. amerikāņu teātrī. 1869. gadā E. Būts Ņujorkā nodibināja Būta teātri (The Booth’s Theatre), kur lielākoties tika uzvesti V. Šekspīra darbi.

Populāras bija melodrāmas, piemēram, Ogastina Deilija (Augustin John Daly) luga “Zem gāzes apgaismojuma” (Under the Gaslight, 1867), kurā viņš radīja divus amerikāņu teātrī vēlāk bieži tiražētus tipus – pievilcīgu nelieti un meiteni, kura glābj viņu no likumsargiem. Par O. Deilija teātra vadošo aktrisi kļuva Eida Riana (Ada Rehan), kura lielākos panākumus guva, atveidojot V. Šekspīra varones. Arī citi antreprenieri rakstīja lugas, piemēram, Deivida Belasko (David Belasco) luga “Vīrieši un sievietes” (Men and Women, 1890) piedzīvoja 200 izrādes. D. Belasko pirmais izveidoja lugu no Džona Lutera Longa (John Luther Long) īsā stāsta Madame Butterfly (1898). Stīla Makeja (Steele MacKaye) komēdija “Heizela Kērka” (Hazel Kirke, 1880) ar aktrisi Efiju Elsleri (Effie Ellsler) titullomā iestudējumā Medisona skvēra teātrī (Madison Square Theatre) Ņujorkā pieredzēja rekordlielu izrāžu skaitu – 486. Klaida Fiča (Clyde Fitch) luga “Masku balle” (Masked Ball, 1892) u. c. darbi kļuva populāri Brodvejā. 1887. gadā ASV bija ap 3500 teātru, operas namu un izklaides vietu, kur bija nodarbināti ap 40 000 cilvēku. 

1896. gadā tika dibināts Teātra sindikāts (The Theatrical Syndicate) – sešu Ņujorkas menedžeru organizācija; ievērojamākais no menedžeriem bija Čārlzs Fromens (Charles Froman). Sindikāts radīja monopolu iestudējumu plānošanai un viesizrāžu maršrutiem visā valstī; līdz tam valdīja haoss. Tas arī ieviesa teātrī ekonomikā valdošos biznesa likumus, par galveno pasludinot peļņu. Sindikātam piederēja lielākā daļa Ņujorkas teātra ēku, viņi izveidoja 33 izcilu teātru ķēdi visā ASV teritorijā un izstrādāja detalizētu sistēmu gan izrādes radīšanai, gan tās pārdošanai. Sindikāts piedāvāja izrādes ar “zvaigznēm” gan Ņujorkā, gan viesizrādēs valstī. Sindikāts sāka īstenot Brodvejas teātru (Broadway Theatre) darba principus – izvērstu topošo iestudējumu un iesaistīto “zvaigžņu” reklāmu, izcilu ārzemju mākslinieku piesaisti, izrāžu budžeta palielināšanu u. tml. –, kas pārveidoti ASV teātra sistēmā saglabājušies līdz mūsdienām.

19. gs. teātrī tika likti pamati pastāvīgu trupu izveidei, piemēram, O. Deilija trupa, neraugoties uz izmaiņām trupas locekļu sastāvā, darbojās 30 gadus. Vairākas dramaturģijas tēmas un sižeti, kas pirmoreiz parādījās 19. gs. otrajā pusē, vēlāk tika attīstīti ne tikai amerikāņu, bet arī pasaules mākslā. Piemēram, Džakomo Pučīni (Giacomo Puccini), iedvesmojoties no D. Belasko teātra viesizrādēm Londonā 1900. gadā ar Madame Butterfly izrādēm, radīja operu, bet dramaturgs Arturs Millers (Arthur Miller) vēlāk radīja lugu par Salemas raganu prāvas tēmu “Salemas raganas” (The Crucible, 1953). 19. gs. tika ievērojami uzlabots teātra tehniskais aprīkojums, iekārtots elektriskais apgaismojums, izveidotas pirmās paceļamās platformas uz skatuves, kas ļāva dinamiskāk organizēt ainu maiņu izrādēs. Nozīmīga ir reālisma nostiprināšanās gan amerikāņu drāmā, gan inscenējumos un aktierspēlē, kas kulmināciju sasniedza 20. gs. amerikāņu teātrī.