Teātra veidošanās, attīstība Pieaugot iedzīvotāju skaitam, palielinājās arī teātru skaits: gadsimta otrajā pusē tika uzceltas tūkstošiem dažāda lieluma teātra ēku. Filadelfijā, Valnatu ielā (Walnut street), joprojām atrodas 1809. gadā dibinātais Valriekstu ielas teātris jeb “Valrieksts” (The Walnut), kas ir vecākais teātris ASV. Pirmā izrāde, kas bija dramaturga Ričarda Brinslija Šeridana (Richard Brinsley Sheridan) luga “Sāncenši” (The Rivals), šeit tika uzvesta 1812. gadā, un skatītāju vidū bija arī ASV prezidents Tomass Džefersons (Thomas Jefferson). 19. gs. pirmajā pusē, valstij intensīvi attīstoties arī Rietumu reģionos, daudzi antreprenieri (jeb aktieri menedžeri) dibināja t. s. peldošā teātra trupas, kas ceļoja no pilsētas uz pilsētu lielās laivās vai baržās (showboats). Lielas pilsētas varēja atļauties noīrēt laivu vai baržu ne tikai uz pāris izrādēm, bet arī uz ilgāku laiku, un tad trupa vairākas dienas vai pat nedēļas izrādīja daudzveidīgu repertuāru.
Endrū Džeksona (Andrew Jackson) ievēlēšana par ASV prezidentu 1828. gadā veicināja nacionālā gara, patriotisma, optimisma un ideālisma nostiprināšanos sabiedrībā, un tas atspoguļojās arī teātrī. Eiropas mākslā šajā laikā valdošais virziens – romantisms – uzplauka arī amerikāņu teātrī, tomēr formas ziņā demokrātiskāks un tematikā populistiskāks, galvenokārt romantisku melodrāmu veidā, atspoguļojot nacionālā pacēluma vilni.
19. gs. vidū mainījās teātru iekārtojums un tehniskais nodrošinājums: sveces tika aizstātas ar gāzes apgaismojumu, vēlāk ar elektrisko apgaismojumu; skatītāju stāvvietas “bedrē” – ar ērtākām sēdvietām parterā un ložās; tika ierīkota ventilācija un tamlīdzīgi. Līdz ar uzlabojumiem mainījās arī teātra publika – no skaļa un grūti iespaidojama, raupja zemāko slāņu pūļa tā izmainījās līdz pieklājīgai publikai, kurā bija arī turīgāko un augstāko aprindu pārstāvji.
ASV teātri joprojām spēcīgi iespaidoja britu teātris. Daudzi šī perioda ievērojamākie aktieri bija dzimuši un sākuši savu profesionālo darbību Anglijā, arī repertuārā teātri tiecās sekot britu tradīcijām, bieži uzvedot Viljama Šekspīra (William Shakespeare) u. c. klasiķu lugas. 19. gs. pirmajā pusē teātra izrādes programma parasti ietvēra dažādas piecu sešu stundu garas izklaides, sākot ar farsu galvenajā daļā un muzikālu priekšnesumu un baletu nākamajā daļā. Pamazām atsevišķo numuru skaits teātrī samazinājās, koncentrējoties uz vienu izklaides formu – komisku vai nopietnu.
Aktierspēle 19. gs. sākumā bija pārspīlēta, eksaltēta, bagātīgi tika izmantoti žesti, dažādi triki un efekti, grezni kostīmi un tamlīdzīgi. Skatītāju iecienīts žanrs bija melodrāma. Tālaika ievērojamais aktieris Edvins Forests (Edwin Forrest) guva lielus panākumus ar Džona Stouna (John Augustus Stone) lugas “Metamora jeb pēdējais no vampanoagiem” (Metamora: or, The Last of the Wampanoags) izrādēm, kas atspoguļoja indiāņu cilts izdomāta vadoņa Metamoras cīņu pret angļu iekarotājiem. Pēc pirmizrādes (1829) aktieris ar šo iestudējumu apceļoja visu valsti. Par iecienītu izteiksmes formu teātrī kļuva arī burleska, kas ap 1860. gadu tika pārņemta no Anglijas teātra. ASV burleska kļuva par farsa paveidu, kur aktrises vīriešu lomās izsmēja tā laika politiskos, sociālās un kultūras notikumus un personības, bieži izmantojot rupju humoru, seksuālus mājienus un tamlīdzīgi. Šādā burleskas un farsa stilā tika spēlētas arī daudzas V. Šekspīra lugas.
ASV no Lielbritānijas pārņēma ne tikai lugas, aktierus un spēles manieri, bet arī tendenci iestudējumos izcelt galvenos aktierus – “zvaigznes”. Lielajās austrumu krasta pilsētās un Ņūorleānā tika dibinātas pastāvīgas teātra trupas, ko galvenokārt veidoja ceļojošas “zvaigznes”. Līdz 19. gs. 40. gadiem pa valsti ceļoja daudz “zvaigžņu”, un katra teātra trupā bija vismaz viens aktieris vai aktrise zvaigzne. Šīs trupas parasti vadīja aktieris menedžeris, kurš pārzināja teātra procesu un kuram pakļāvās visi trupas locekļi. Antreprenieris bija tiesīgs veikt arī būtiskas izmaiņas lugas tekstā, līdz dramaturgu autortiesības 1856. gadā tika definētas Amerikas autortiesību likumā (American Copyright Law). 19. gs. beigās “zvaigžņu” sistēmu pamazām nomainīja apvienota viesizrāžu sistēma: trupas parasti pavadīja vasaru stacionārajā teātrī Ņujorkā, Bostonā, Filadelfijā vai citur, bet, sākot ar oktobri, devās viesizrādēs pa valsti (sezona parasti ilga 39 nedēļas).
ASV Pilsoņu karš (1861–1865) teātra dzīvi nesagrāva. Kara sākumā vairāki teātri tika slēgti, bet drīz atkal atvērti, pat valsts dienvidos, kur notika intensīva karadarbība. Viesizrāžu darbība tika stipri ierobežota Ziemeļu pavalstīs, bet Dienvidu pavalstīs pārtraukta pavisam. Viens no ievērojamākajiem notikumiem teātru dzīvē kara laikā bija Herietas Bīčeres-Stovas (Harriet Beecher Stowe) darba “Krusttēva Toma būda” (Uncle Tom`s Cabine, 1852) iestudējums. Skatītājus saistīja skarbais stāsts par Amerikas melnādaino iedzīvotāju neapskaužamo dzīvi, to raksturi un autores līdzjūtīgā intonācija.

Aina no Herietas Bīčeres-Stovas darba "Krusttēva Toma būda" iestudējuma. 1852. gads.
Avots: Culture Club/Getty Images, 171163679.
Ņujorkā šī darba dramatizējumu vienlaikus spēlēja četri teātri, un izrāde uz ilgiem gadiem iesakņojās amerikāņu teātra repertuārā. Pēc pirmizrādes 1855. gadā daudzus iestudējumus vēlāk piedzīvoja Džordža Henrija Boukera (George Henry Boker) pēc Dantes Aligjēri (Dante Alighieri) un Džovanni Bokačo (Giovanni Boccaccio) darbu motīviem radītā luga dzejā “Frančeska da Rimini” (Francesca da Rimini), kur aktieris zvaigzne Lorenss Berets (Lawrence Barrett) ilgus gadus iekļāva savā repertuārā Frančeskas vīra Lanselota (Lanciotto) lomu.
Pēc kara teātra darbība Dienvidu pavalstīs pilnībā atjaunojās un ātri attīstījās arī citos ASV reģionos.
19. gs. sākumā aktiera profesija tika uzskatīta par grēcīgu un nosodāmu, bet no gadsimta vidus, palielinoties labāko aktieru peļņai un cienījamas publikas interesei par teātri, auga arī aktiera profesijas prestižs. Aktieru dzīves un darba apstākļi, īpaši 19. gs. pirmajā pusē, bija smagi. Gandrīz nepārtrauktā ceļošana, nereti ar laivām, nakšņošana nepiemērotās, neērtās vietās, intensīvi mēģinājumi ikdienā, dažkārt pat divu vai trīs lugu mēģinājumi, lai noturētu repertuāru un publikas interesi, prasīja lielu fizisku izturību.
Līdz ASV Pilsoņu karam sezonā parasti tika spēlētas 40–130 lugas, katru vakaru izrādot citu darbu. Trupas pamataktieriem bija jāzina ap 100 dažādu lomu. Piemēram, ievērojamā aktrise Šarlote Kušmena (Charlotte Saunders Cushman) guva panākumus atšķirīgās lomās – spēlēja gan sieviešu (lēdiju Makbetu), gan vīriešu lomas (Romeo) un spēja sagatavot 200 dažādas vadošās lomas. Aktieriem bija jāspēj iemācīties jaunu lomu pāris dienās, dažreiz pat vienas nakts laikā.
Pirmskara periodā aktieru iesācēju alga bija 3–6 dolāri nedēļā; vadošajiem aktieriem tika maksāts 35–100 dolāri nedēļā, bet “zvaigznēm” 150–500 dolāri par 7–10 dienu angažementu. Toreiz tās bija labas algas, īpaši sievietēm, lai gan viņas par līdzīgām lomām saņēma mazāku atalgojumu nekā vīrieši. Aktieriem pašiem bija jāgādā sev teātra kostīmi.
Daudzi aktieri nāca no aktieru ģimenēm un bija darbojušies uz skatuves kopš bērnības. Bērni zvaigznes ir Amerikas teātra īpaša tradīcija, un ap 19. gs. vidu šie bērni bieži spēlēja uz skatuves un parādījās dažādos teātra notikumos. Salīdzinājumā ar šodienas bērniem zvaigznēm teātra un izklaides industrijā toreiz atpazīstamību un slavu biežāk ieguva, spēlējot pieaugušo lomas, piemēram, ainās no V. Šekspīra lugām, nevis pilnmetrāžas iestudējumos.