Veselības tiesībās tiesību normas, tiesību zinātnes un tiesu prakses atziņas piemēro: 1) veselības kā nozīmīgas cilvēka vērtības aizsardzībai; 2) veselības aprūpes nozares subjektu un objektu tiesisko attiecību noteikšanai un tiesību konfliktu risināšanai.

Veselības tiesības ir starptautisko un nacionālo normu kopums, kas reglamentē veselības kā nozīmīgas vispārcilvēciskas vērtības nodrošināšanas un aizsardzības jautājumus, kā arī veselības aprūpes nozares subjektu un objektu attiecības, funkcijas, statusu, tiesības un pienākumus. Tā ir ir zinātne, kas veic veselības aizsardzības un veselības aprūpes nozares tiesību un pastāvošo tiesisko attiecību izpēti, attīsta nozares tiesību teoriju un analizē tiesību piemērošanas praksi.

Veselības tiesības ir jaunāks un saturiski plašāks tiesību nozares nosaukums. Vēsturiski vecāks un jēdzieniski šaurāks šīs nozares nosaukums ir "medicīnas tiesības", kas ir veselības tiesību apakšnozare, kurā tiesību normas, tiesību zinātnes un prakses atziņas piemēro veselības aprūpes iestāžu, ārstniecības personu un pacientu attiecību tiesiskai regulēšanai. Veselības tiesību nozares apzīmēšanai mēdz lietot arī jēdzienu “biomedicīnas tiesības” (angļu biomedical law).

Veselības tiesības regulē tiesiskās attiecības veselības aizsardzības un aprūpes nozarē gan nacionāli, gan starptautiski. Šīs nozares tiesību subjektu loks ir ļoti plašs, pirmkārt, tie ir visi valsts iedzīvotāji un nereti arī īslaicīgi ieceļojošās personas, kas kā pacienti saņem tiem nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus un bauda pacientu tiesības. Otrkārt, veselības aprūpes nozarē darbojas daudzas gan privāto, gan publisko tiesību juridiskās personas. Treškārt, nozīmīga daļa valsts iedzīvotāju ir nodarbināti veselības aizsardzības un aprūpes nozarē.

Ikvienam valsts iedzīvotājam ir svarīgi saņemt un baudīt veselības tiesību normās ietvertos veselības aizsardzības pasākumus, saņemt kvalitatīvu palīdzību slimības gadījumā, droši izmantot speciālos produktus un pasākumus, lai sasniegtu iespējami veselīgāku un produktīvāku dzīvi. Veselības tiesību mērķis ir nodrošināt gan indivīdu veselību un labklājību, gan kopējo sabiedrības veselību, kas ir katras nācijas attīstības priekšnoteikums. Šīs tiesības nodrošina tiesisko pamatu kopējo un individuālo veselības nozares mērķu sasniegšanai. Tā ir dinamiska tiesību nozare, kas seko bioloģijas/medicīnas zinātnes un tehnoloģiju attīstībai.

Veselības tiesības ir kompleksa un vienlaikus starpdisciplināra tiesību zinātņu nozare, kurā piemēro visu pamattiesību nozaru, konstitucionālo tiesību, administratīvo tiesību, civiltiesību un krimināltiesību principus, normas un elementus. Veselības tiesību lielākā daļa pieder publisko tiesību lokam. Veselības tiesību nozarēm raksturīgie principi un normas mēdz pārklāties. No pamattiesību principiem tajās nozīmīgi ir cilvēka dzīvības aizsardzības, cilvēka cieņas un ķermeņa neaizskaramības, vienlīdzības, privātās dzīves aizsardzības un taisnīguma princips. Šīs tiesības ir unikālas pirmkārt ar to, ka šeit bieži tiesiskās attiecības nodibina un risina trīs vai vairāk tiesību subjekti vienā tiesību gadījumā, piemēram, ārsts, pacients un valsts veselības aprūpes finanšu institūcija. Otrkārt, bieži veselības tiesību gadījums aptver vairākas tiesību nozares vienlaikus.

Veselības tiesībām ir vairākas apakšnozarēm, kurās vadošie principi ir līdzīgi. Tās ir: 1) pacientu tiesības (angļu patients’ rights law); 2) veselības aprūpes organizācijas un finansēšanas tiesības; 3) farmācijas tiesības (angļu farmaceutical law); 4) biomedicīnas pētījumu tiesības; 5) nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas tiesības (angļu malpractice law); 6) psihiskās veselības (angļu mental health) aizsardzības tiesības; 8) sabiedrības veselības tiesības (angļu public health law); 9) globālās veselības tiesības (angļu global health law); 10) biotehnoloģiju tiesības; 11) seksuālās un reproduktīvās veselības tiesības; 12) transplantācijas tiesības; 13) ģenētikas tiesības.

Pacientu tiesības to klasiskā izpratnē ir cilvēktiesības medicīnā un bioloģijā. Pacienta tiesības ir gan kolektīvas, jeb t. s. sociālās pacientu tiesības, gan individuālas. Galvenie individuālo pacientu tiesību institūti ir tiesības uz veselību un veselības aprūpi, tiesības uz informāciju un informētu piekrišanu, tiesības uz pacienta datu aizsardzību, tiesības sūdzēties un saņemt kompensāciju. Galvenie sociālo pacientu tiesību institūti ir tiesības uz vienlīdzību un diskriminācijas aizliegums, tiesības uz drošu, pieejamu, piekļūstamu, pieņemamu un kvalitatīvu veselības aprūpi. Tiesības uz valsts nodrošinātu veselības aprūpi valsts finansiālo un organizatorisko resursu ietvarā.

Sabiedrības veselības tiesības ir tiesību normu, tiesu prakses un doktrīnas kopums, kas nosaka valsts pienākumus cilvēku veselības nodrošināšanai (piemēram, identificē un mazina veselības riska faktorus populācijā), kā arī ierobežo valsts varu, lai garantētu autonomijas, privātuma, brīvības un citas tiesiskās indivīdu intereses aizsargājot un uzlabojot sabiedrības veselību.

Tiek izmantotas ļoti dažādas pētniecības metodes. Nozares kompleksās dabas dēļ, tajā iespējams izmantot gan sociālajās, t. sk. tiesību zinātnē izstrādātās un atzītās pētījumu metodes, gan medicīnas zinātnē, t. sk. sabiedrības veselības zinātnē, lietotās pētījumu metodes. Tiesību pētniecībā bieži izmanto analītisko, vēsturisko metodi, salīdzinošo, induktīvo un deduktīvo pētījumu metodi.

Veselības tiesības cieši saistītas ar bioētiku (šaurāks un senāks nosaukums ir “medicīnas ētika”), kas ir filozofijas zinātņu nozare. Bioētikas atziņas bieži tiek izmantotas veselības tiesību attīstībai un tiesību normu interpretācijai.

Vēsturiski ar veselības tiesībām vairāk saistītās medicīnas zinātņu nozares ir tiesu medicīna un tiesu psihiatrija. Šajās nozarēs medicīnas zinātņu atziņas tiek izmantotas tiesību piemērošanas procesā.

Veselības tiesības ir salīdzinoši jauna tiesību nozare, kas strauji attīstītās kopš Otrā pasaules kara beigām. Tiesību attīstību veicinājuši gan ievērojamie biomedicīnas un informāciju tehnoloģiju zinātnes sasniegumi kopš 20. gs. sākuma līdz pat mūsdienām, gan cilvēktiesību attīstība pēc Otrā pasaules karā pieredzētajiem noziegumiem pret cilvēci, t. sk. ārstu noziedzīgie medicīniski eksperimenti ar cilvēkiem (Nirnbergas Starptautiskais kara tribunāls). Tiesības uz veselību pirmo reizi minētas 1946. gada pieņemtajā Pasaules veselības organizācijas (World Health Organization) konstitūcijā. Apvienoto Nāciju Organizācijas, ANO, Vispārējā cilvēktiesību deklarācijas (Universal Declaration of Human Rights, pieņemta 1948. gadā) 25. pantā tika noteiktas ikviena cilvēka tiesības uz veselību un veselības aprūpi.

Medicīnas un tiesību vēsturē ir zināms, ka ārstu darbību gadsimtu garumā regulējušas tiesības un pienākumus nosakošas normas. Viens no spilgtākajiem antīkās vēstures normu piemēriem ir Hipokrāta zvērests (grieķu Ἱπποκράτειος ὅρκος). Sens, bet nemainīgi tiesiski nozīmīgs arī mūsdienās ir ārstu konfidencialitātes pienākums. Jau izsenis tiesību normās regulētas tādas medicīniskas darbības kā aborta izdarīšana, nedzimuša augļa un jaundzimušā aizsardzība. Gan vēsturiski, gan modernajā medicīnā ārstniecības personu darbību nosaka dažādu nevalstisku organizāciju izstrādāti un izdoti ētikas dokumenti – kodeksi, deklarācijas, konvencijas. Veselības aizsardzības un aprūpes nozarē tiesības ienākušas gan starptautiskām organizācijām pieņemot saistošas normas, gan valstīm izdodot tiesību aktus, gan tiesu varai piemērojot tiesības individuālu konfliktu risināšanai.

Mūsdienu veselības tiesību pirmsākumi anglosakšu tiesību valstīs atrodami jau kopš 18. gs. gan pieņemtajos tiesas spriedumos, gan 19. gs. izdotajos zinātniskos izdevumos un pieņemtajos tiesību aktos. Tā Anglijas tiesa jau 1767. gadā lietā Slater v. Baker and Stapleton, CB Eng Rptr lēmusi par ārsta rīcību medicīnas pētījumā un tā rezultātā iegūta kaitējuma atlīdzību, bet Hārvarda Universitātes (Harvard University) profesors Tomass Persivals (Thomas Percival) 1803. gadā publicējis medicīnas ētikas un tiesību apskatu “Medicīnas jurisprudence” (Medical Jurisprudence), kurā vairāk nekā puse teksta veltīta profesionāliem pienākumiem. Eiropā senākā veselības tiesību attīstības vēsture ir Lielbritānijā un Nīderlandē. Pasaules medicīnas tiesību asociācija dibināta 1967. gadā Beļģijā. 

Pēdējo 20 gadu laikā veselības tiesību attīstība gan Eiropā, t. sk. arī Latvijā noris strauji. To veicina biomedicīnas tehnoloģiju attīstības process, sabiedrības veselības aizsardzības un aprūpes vajadzības, kas nereti ir ierobežotas tiesisku, organizatorisku vai finansiālu apstākļu dēļ, tiesību doktrīnas un tiesu prakses attīstība veselībai nozīmīgos jautājumos. Nozīmīgu lomu tiesību attīstībā dod pieaugošā pacientu izpratne par tiesību nozīmīgumu veselības aprūpes procesā un pacientu izvēle izmantot tiesību aktos paredzētos līdzekļus savu tiesību īstenošanā. Tiesību normās nostiprinātās veselības tiesības ir efektīvs instruments, lai pacienti un to grupas cīnītos par individuālo un kopēju veselības aizsardzību, lai varētu saņemt piemērotu veselības aprūpi slimības gadījumos.

Veselības tiesību pētniecībai visbiežāk pievēršas universitāšu un citu pētniecības iestāžu atsevišķi tiesību zinātnieki. Eiropas valstīs ir maz specializētu pētniecības iestāžu, to starpā ir Edinburgas Universitātes Meisona institūts (The Mason Institute, University of Edinburgh); Oksfordas Universitātes veselības tiesību un jauno tehnoloģiju pētniecības centrs (Centre for Health, Law and Emerging Technologies, HeLEX, University of Oxford); Birmingemas Universitātes veselības tiesību, zinātnes un politikas centrs (Centre for Health Law, Science and Policy, University of Birmingham); Londonas Karaļa koledžas medicīnas ētikas un tiesību centrs (Centre of Medical Law and Ethics, King's College London); Roterdamas Erasmusa Universitātes veselības politikas un pārvaldības institūts (Erasmus School of Health Policy & Management, ESHPM, Erasmus University Rotterdam); Fransuā-Ksavjē Baņo veselības un cilvēktiesību centrs Hārvarda Universitātē (François-Xavier Bagnoud Center for Health and Human Rights, Harvard University), Džordžtaunas Universitātes O’Nīla nacionālo un globālo veselības tiesību institūts (O’Neill Institute for National and Global Health Law Georgetown University).

European Journal of Health Law (izdevējs Martinus Nijhoff Publishers, kopš 1994), Medical Law Review (izdevējs Oxford University Press, kopš 1997), Medical Law International (izdevējs Sage Publishing, kopš 1993), Health Economics, Policy and Law (izdevējs Cambridge University Press, kopš 2006), Health and Human Rights (iedevējs Harvard University Press, kopš 1994).

Henriete Roskama Abinga (Henriete Roscam Abbing, Nīderlande) – devusi nozīmīgu ieguldījumu veselības tiesību teorijas attīstībā, piedalījusies starptautisko tiesību aktu projektu izstrādē, vairāku zinātnisko izdevumu redaktore un atzīta autore; Hermans Nīss (Herman Nys, Beļģija) – publicējis zinātniskos rakstus par veselības tiesību teorētiskiem un praktiskiem aspektiem, bijis tiesību eksperts veselības aprūpes politikas veidošanas procesā gan Beļģijā, gan Eiropas Savienībā; Kens Meisons (John Kenyon Mason) – medicīnas tiesību nozares pamatlicējs Lielbritānijā; Toma Birmontiene (Toma Birmontiene, Lietuva) – eksperte veselības tiesībās; Mete Hārtleva (Mette Hartlev, Dānija) – sekmējusi veselības tiesību attīstību Dānijā, kā arī citās Skandināvijas valstīs, aktīva Ziemeļvalstu biomedicīnas tiesību pētniecības grupas dalībniece; Mārtins Beisens (Martin Buijsen), Andrē den Eksters (Andre den Exter) un Brigita Tēbsa (Brigit Toebes) Nīderlandē; Tamāra Hervija (Tamara K. Hervey), Džīna Makheila (Jean McHale), Džonatans Montgomerijs (Jonathan Montgomerry), Greiems Lorijs (Graeme Laurie) Lielbritānijā, Elizabete Rīninga (Elisabeth Rynning) Zviedrijā.