K. Aleksanders kļuva pazīstams 20. gs. 70. gadu otrajā pusē, sarakstot grāmatu triloģiju (pirmās divas sarakstītas sadarbībā ar citiem autoriem), kurā viņš pievērsās nevis ēku kompozīcijai un formai vai simboliskajai nozīmei, bet tam kā arhitekturas lietotāji uztver un pieredz arhitektūru. Tādējādi tika izaicināta ne tikai modernisma tehnoloģiskā domāšana, bet arī semiotikā pamatotā postmodernisma arhitektūras valodas izpratne. Pirmā grāmata – “Oregonas eksperiments” (The Oregon Experiment, 1975). Otrajā, pazīstamākajā darbā “Modeļu valoda. Pilsētas, ēkas, celtniecība” (A Pattern Language: Towns, Buildings, Construction, 1977), ko K. Aleksanders sarakstīja sadarbībā ar Sēru Išikavu (Sara Ishikawa) un Mariju Silverstainu (Murray Silverstein), tika apkopti 253 modeļi. Tas bija mēģinājums radīt visaptverošu – no pilsētplānošanas kategorijām līdz dzīvojamās telpas detaļām – projektēšanas rokasgrāmatu. Modeli šajā grāmatā K. Aleksanders definēja kā to, kas apraksta problēmu, kura atkal un atkal no jauna parādās mūsu apkārtējā vidē, un tad apraksta problēmas risinājuma būtību veidā, kas ļauj šo risinājumu lietot miljoniem reižu, ne reizi neatkārtojot to vienā un tajā pašā veidā. Atsevišķus K. Aleksandera modeļus var kritizēt, piemēram, “četrstāvu robežu” (four-story limit), kas vēršas pret augstceltnēm, apgalvojot, ka tās “sagrauj cilvēku prātus un jūtas”, taču kopumā grāmatā veiktie novērojumi par ēku izvietojumu, telpām, dabīgo apgaismojumu, pagalmiem, dārziem, pilsētu antropoloģisko sarežģītību u. c. ir aktuāli “visos laikos” (timeless), kā tas uzsvērts triloģijas pēdējās grāmatas nosaukumā – “Būvmākslas mūžīgā gaita” (The Timeless Way of Building, 1979). Šī grāmata ir K. Aleksandera arhitektūras teorijas filozofiskais pamats, kas uzsver visaptverošus jēdzienus – dzīvīgums, veselums, skaistums (aliveness, wholeness, beauty). Minētie jēdzieni raksturo nevis mūsdienu arhitektūru, bet gan piemīt vēsturiskām ēkām un pilsētām. Tomēr tā nav nostalģiska ilgošanās pēc pagātnes – K. Aleksandera darbs ietver empīrisku analīzi un ir pamats, lai atrastu “dzīvīgus modeļus” sekmīgai arhitektūras videi.
