Formāli politoloģija pieder pie sociālajām zinātnēm, vienlaikus saglabājot saikni arī ar humanitārajām zinātnēm. Galvenās politoloģijas apakšnozares ir politikas teorija, salīdzinošā politika, sabiedrības pārvalde un starptautiskā politika.

Latvijā politoloģija kā atsevišķa zinātnes nozare veidojusies salīdzinoši nesen – 20. gs. Tomēr jau 19. gs. ar politisko procesu analīzi savas izpratnes robežās nodarbojās juristi, garīdznieki, žurnālisti u. c. No jaunlatviešiem par politiskiem procesiem rakstīja Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns, Juris Māters, Aleksandrs Vēbers u. c. Pirmais latvieša sarakstītais politiskais traktāts ir Frīdriha Veinberga “Politiskas domas iz Latvijas” (1884). Kreisi demokrātiskā Jaunās strāvas kustība analizēja politiskos procesus plašākā Eiropas kontekstā, galvenokārt no strādnieku tiesību viedokļa. Tam savus darbus veltījuši Rainis, Fricis Roziņš, Pēteris Stučka, Miķelis Valters, Janis Jansons (Brauns) u. c. Sociālo un politisko procesu akadēmiskās pētniecības jomā izcils ir Kārļa Baloža devums. Viņa darbs “Nākotnes valsts” (1898), kurā K. Balodis vispārējas labklājības valsts plānošanai izmanto statistikas, ģeogrāfijas un politekonomijas metodes, ir pirmais starptautiski pazīstamais latvieša darbs sociālajās zinātnēs.

Līdz ar neatkarīgās Latvijas Republikas dibināšanu sākās arī rūpīgs darbs pie politisko jautājumu analīzes. Sākotnēji tas bija saistīts ar Satversmes pieņemšanu, konceptuālā un plaši publiskā diskusijā iesaistoties tiesību zinātnes (Arveds Bergs, Fricis Menders, Fēlikss Cielēns u. c.), kā arī citu sabiedrības jomu speciālistiem (Rainis, Marģers Skujenieks, Pauls Kalniņš u. c.). Liela uzmanība tika veltīta jaundibinātās valsts ārpolitiskās pozīcijas un Eiropas kolektīvās drošības problēmu analīzei (F. Menders, Kārlis Ducmanis). Akadēmiskajā jomā ar politiskās iekārtas jautājumiem nodarbojās Latvijas Universitātes (LU) mācībspēki (Kārlis Dišlers, Longīns Ausējs). 19. gs. 20. gadu beigās Latvijā, līdzīgi kā citviet Eiropā, saasinājās “demokrātijas krīzes” diskurss, kurā iesaistījās daudzi ievērojami Latvijas zinātnieki un intelektuāļi.

Padomju (arī otrreizējā okupācija) un nacistu okupācijas dēļ pirmie latvieši, kas saņēma akadēmisko kvalifikāciju tieši politikas zinātnē, izglītību bija ieguvuši ārpus Latvijas. Pirmais zināmais latvietis, kurš aizstāvējis zinātnisko grādu politoloģijā, ir Jānis Peniķis – 1962. gadā Minesotas universitātē (University of Minnesota) Amerikas Savienotajās Valstīs. Trimdas politologiem bija nozīmīga loma akadēmiskās politoloģijas pamatu likšanā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, gan iepazīstinot Latvijas sabiedrību ar politoloģijas galvenajām atziņām, gan piedaloties jauno politologu sagatavošanā.

Mūsdienīgu politikas zinātnes studiju izveide Latvijas augstskolās sākās vēl pirms neatkarības atjaunošanas. Pakāpeniskas studiju kārtības liberalizācijas rezultātā radās pieprasījums pēc mūsdienīgām politisko procesu studijām. Politikas zinātnes kursus pakāpeniski iekļāva jurisprudences, ekonomikas u. c. studiju programmās. Atsevišķa politoloģijas katedra Latvijas Valsts Universitātē tika izveidota 1989. gadā Vēstures un filozofijas fakultātē uz Zinātniskā komunisma katedras pamata. Politoloģijas katedras uzdevums bija piedāvāt citu nozaru studentiem ievadkursu politikas zinātnē; katedras pirmais vadītājs bija Einars Semanis. Šajā laikā tika pieņemts lēmums par pilnu politikas zinātnes studiju programmas izveidi, kas tika atvērta LU 1992./1993. mācību gadā visos līmeņos – bakalaura, maģistra un doktora. Liela nozīme bija starptautiskajai sadarbībai. Padomju okupācijas laikā Latvijā nebija profesionālu politologu un jauno programmu mācībspēkiem, kas bija ieguvuši izglītību citās nozarēs, bija jāpārkvalificējas. Šeit liela loma bija sadarbībai ar Orhūsas (Dānija), Oslo (Norvēģija) u. c. universitātēm, kuras sniedza lielu palīdzību programmu izstrādē, mācībspēku sagatavošanā un pētnieciskā darba internacionalizācijā. Līdzīga loma bija arī ar Dānijas un Vācijas valdību atbalstu veidotajam augstākās izglītības pārveides atbalsta projektam “Eirofakultāte” (1993‒2005). Nozīmīga loma bija arī trimdas latviešu politologiem, kuri iesaistījās studiju procesa nodrošināšanā. Kopš 90. gadu sākuma politikas zinātne Latvijā piedzīvojusi lielu izaugsmi gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi. Kopš 2000. gada politoloģijas programmas darbojas Rīgas Stradiņa Universitātē; 1996.‒2014. gadā arī Vidzemes Augstskolā.

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas politikas zinātne Latvijā ir pilnībā institucionāli nostiprinājusies. Neraugoties uz problēmām, piemēram, finansējuma trūkumu pētniecībai, tā turpina veiksmīgi attīstīties. Pieaug pētniecisko publikāciju skaits, tiek veidoti jauni sadarbības projekti ar citu valstu politikas zinātniekiem, izveidojusies politologu jaunā paaudze. Latvijas augstskolu sniegtā politoloģijas izglītība ir labi pieprasīta dažādās nozarēs un jomās – gan valsts pārvaldē, gan privātajā sektorā, gan praktiskajā politiskajā darbībā. Joprojām viens no galvenajiem mērķiem ir Latvijas politologu pētnieciskās darbības internacionalizācija, pilnībā iekļaujoties pasaules zinātniskajā apritē. Aizvien redzamāka ir arī Latvijas politologu sabiedriskā funkcija, politoloģijas ekspertiem iesaistoties pilsoniskajā izglītībā un politisko procesu skaidrošanā.

Šobrīd aktīvās politoloģiskās pētniecības iestādes dalās divās grupās: akadēmiskās pētniecības iestādes, kas galvenokārt piesaistītas augstskolām, un neatkarīgās pētniecības iestādes ‒ domnīcas ‒, kuras galvenokārt nodarbojas ar specifisku politoloģiskās pētniecības jomu.

Akadēmiskās pētniecības iestādes ir LU Sociālo un politisko pētījumu institūts, kā arī LU Filozofijas un socioloģijas institūts. Abi šie institūti strādā jau ilgstoši, un to darbā nozīmīgu vietu ieņem politisko procesu pētniecība. Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centrs vispusīgi analizē dažādus valsts drošības aspektus. Latvijas Zinātņu akadēmijā veiksmīgi darbojas Baltijas stratēģisko pētījumu centrs.

Latvijā pastāv liela politikas pētniecības domnīcu dažādība. Daudzas no tām nodarbojas ar ārpolitikas un drošības politikas procesu analīzi. Visilgstošāk, kopš 1992. gada, pastāv Latvijas Ārpolitikas institūts, kurš regulāri publicē pētījumus par dažādām ārpolitikas aktualitātēm. Ar drošības jautājumiem nodarbojas arī Austrumeiropas politikas pētījumu centrs, kā arī Starptautisko pētījumu centrs. Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS nodarbojas ar rīcībpolitikas analīzi, tā darbības jomā ietilpst korupcijas apkarošana, labas pārvaldības, migrācijas u. c. jautājumi. Uz robežas starp politoloģiju un ekonomikas zinātni darbojas Baltijas Starptautiskais Ekonomikas politikas studiju centrs (BICEPS), kā arī domnīca CERTUS, kas strādā ar ekonomikas konkurētspējas jautājumiem. Ieguldījumu politisko procesu pētniecībā sniedz arī privātie pētniecības institūti, piemēram, Baltijas Sociālo zinātņu institūts, tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs “SKDS”, “Latvijas Fakti” un “Kantar TNS”, kuri regulāri īsteno Latvijas politisko procesu izprašanai nozīmīgas sabiedriskās domas aptaujas.

Kopš 2003. gada Latvijā darbojas Latvijas Politologu biedrība, nevalstiska organizācija, kas apvieno apmēram 40 biedrus – gan akadēmiskos mācībspēkus, gan jaunus un pieredzējušus pētniekus. Biedrība īsteno arī pētnieciskus projektus. 

Politikas zinātne ir sazarota nozarēs. Pētījumi tiek veikti šādās apakšnozarēs: politikas teorijā, salīdzinošajā politikā, sabiedrības pārvaldes un starptautiskajā politikā. Katrā no tām ir savi nozīmīgākie pētnieki. Vienlaikus politoloģija Latvijā atrodas dinamiskas attīstības posmā, tādēļ minēti doktora grādu ieguvušie pētnieki, kuri devuši nozīmīgu ieguldījumu Latvijas politikas zinātnē.

Politoloģijas jomā, kas robežojas ar tiesību zinātni, konkrēti ‒ valsts tiesībām un publiskajām tiesībām, būtisku ieguldījumi devuši akadēmiķis Tālavs Jundzis, jurists un politologs Egils Levits, kā arī J. Peniķis. Politikas teorijas pamatlicējs pēc neatkarības atgūšanas ir Miķelis Ašmanis. Vēl šajā nozarē darbojas Juris Rozenvalds, kurš specializējas demokrātijas teorijā, un Ivars Ījabs, kura specialitāte ir politisko ideju vēsture.

Daudzi Latvijas politologi specializējas starptautiskajā politikā. Nozīmīgākie ir drošības politikas eksperte, profesore Žaneta Ozoliņa un Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Vēl starptautiskās politikas jomā darbojas Toms Rostoks, Gunda Reire, Marika Laizāne-Jurkāne, Edijs Bošs u. c. Salīdzinošās politikas galvenie eksperti ir LU mācībspēki Daunis Auers un Jānis Ikstens, kas galvenokārt specializējas politisko partiju un vēlēšanu pētniecībā; šajā jomā darbojas arī Ilga Kreituse, Daina Bāra u. c. Daudzi pētnieki šajā jomā nodarbojas ar starpetnisko attiecību pētīšanu Latvijas un Eiropas kontekstā, piemēram, Nils Muižnieks, Artis Pabriks, Rasma Šilde-Kārkliņa u. c. Nozīmīgus pētījumus sabiedrības pārvaldē veic Iveta Reinholde, Valts Kalniņš, Feliciana Rajevska.  

Latvijā pagaidām nav regulāra akadēmiska politoloģijas žurnāla. Politoloģijas jautājumi tiek apskatīti Latvijas Politologu biedrības izdevumā “Latvijas intereses Eiropas Savienībā”, kurš tiek izdots sadarbībā ar Eiropas Parlamenta Informācijas biroju un Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā. Vairākkārt iznākuši arī LU Raksti “Acta Universitas Latviensis” politikas zinātnē. Politoloģijas tēmām veltīti raksti arī citos Latvijas zinātniskos žurnālos, piemēram, “Zinātņu Akadēmijas Vēstis”, “Latvijas Vēsture. Jaunie un Jaunākie Laiki” u. c. Daudzi Latvijas politologi veiksmīgi publicējas starptautiskā zinātniskajā periodikā.

Par periodisku izdevumu uzskatāma arī kopš 2013. gada Latvijas Ārpolitikas institūta izdotā Latvijas ārpolitikas gadagrāmata, kā arī LU Sociālo un politisko pētījumu institūta regulārie pētījumi “Demokrātijas audits” (2005, 2008, 2014) un “Pārskats par tautas attīstību” (kopš 1995. gada).