Latvijas tulkojumzinātnes attīstība varēja sākties tikai pēc tam, kad tika pārtulkoti pirmie oriģinālteksti (tulkojumzinātnē – avotteksti). Pirmais saglabājies tulkojums ir 1525. gadā veiktais tulkojums no vācu valodas latviešu valodā. Tomēr līdz 20. gs. pirmajām desmitgadēm tulkošanas teorētiskie un lietišķie aspekti nebija ne valodnieku, ne literatūrkritiķu uzmanības lokā. Padziļināta šīs jomas izpēte sākās 1944.–1945. gadā, kad radās nopietna interese par tulkošanas kvalitātes jautājumiem, kas, turpinot starpkaru tulkošanas kritikas tradīcijas, izpaudās polemiskās un kritiskās publikācijās. Parādījās raksti par tulkošanas kļūdām. Padomju tulkošanas teorijās balstītus tulkošanas teorijas un prakses lekciju kursus aizsāka Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas un svešvalodu fakultāte.
Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) notiekošo politisko pārmaiņu un Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas sākumposmā (1989–1993) Ieva Zauberga un Andrejs Veisbergs bija vienīgie autori, kas Latvijā publicējās tulkojumzinātnes jomā, aizsākot pāreju uz Rietumu tulkojumzinātnes teorētisko paradigmu.
Periods līdz 20. gs. beigām iezīmējās ar jaunām pētījumu tēmām: tulkojumu saistība ar sastatāmās frazeoloģijas aspektu, konvenciju pārbīde tulkojumos, tulku un tulkotāju profesionālā sagatavošana, tulkošanas starpkultūru raksturs. 20. gs. 90. gadu beigās pētījumi sazarojās vairākos virzienos – visplašāk tika apskatīts tulkošanas process starpkultūru jomā, aktualizējās nepieciešamība noteikt latviešu tulkojumvalodas normas un standartus, pētīt hibrīdtekstus, turpinājās pētījumi reklāmtekstu tulkošanā, kā arī tulkotāja “viltus draugu” atpazīšanas jomā.
Rietumvalstu tulkošanas teorētisko skolu ietekmē Latvijas tulkojumzinātnieki sāka pētījumus par tulkoto darbu nozīmi Latvijas literārajā polisistēmā, par tulkojumzinātnes teorētisko pamatpostulātu izmantošanu tulkošanas speciālistu profesionālajā sagatavošanā. Pārejā uz tirgus ekonomiku aktualizējās pētījumi par tulkoto reklāmtekstu nozīmi pašmāju reklāmu tekstu paspilgtināšanā. Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas mainījās tulkojamo tekstu forma un saturs, tāpēc īpašu nozīmi ieguva latviešu tulkojumvalodas normu un standartu precizēšana. Nozīmīgi bija zinātniskie darbi par terminrades problēmām tulkošanas procesā, jo padomju okupācijas laikā terminu attīstība norisinājās galvenokārt krievu valodā.
20. gs. 90. gadu beigās pēc iepazīšanās ar pasaules mēroga tulkojumzinātniskajām skolām Latvijas autori sāka radoši izmantot šo virzienu atziņas, veicot latviešu valodas tulkojumu analīzi. Latviešu valoda, kas veidojās tulkošanas procesā, tika pētīta gan kā oriģinālteksta (tulkojumzinātnē – avotteksta), gan kā tulkojuma (tulkojumzinātnē – mērķteksta) valoda. Latviešu tulkojumvalodas izpēte sniedza unikālu iespēju modificēt un papildināt atzītākās globālās teorijas, piemērojot tās nekad iepriekš šādā aspektā nepētītas valodas (latviešu valodas) specifikai.
Tulkošanā teksta nozīmes īpatnības nosaka arī vairāki sociokulturālie faktori. Šajā virzienā pasaulē jau bija izveidojušās vērā ņemamas teorētiskās skolas. I. Zauberga pievērsās polisistēmu teorijas piemērotībai tulkošanas analīzē un sāka pētīt latviešu literārās valodas polisistēmu. Sākās pētījumi par tulkošanu kā starpkultūru saziņas formu. Šim aspektam pievērsās arī citi Latvijas valodnieki un translatologi. Pēc Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā (European Union) jaunu aktualitāti ieguva Eiropas Savienības dokumentu tulkošanas problēma ‒ šiem tekstiem raksturīga stilistiska hibriditāte (dažādu žanru un stilu sajaukums vienā tekstā). Tai veltīti arī vairāki pētījumi.
Nozīmīga pētījumu tēma skāra specifiskas tulkošanas teorijas jomas, no kurām būtiskākās bija semantiskās pārbīdes tulkojumos, valodu kontakta nozīme tulkotajos tekstos, tulkotās reklāmas funkcionālā stilistika, bezekvivalenta leksika (t. s. kultūras reālijas) tulkošanā, daiļliteratūras tulkošanas problēmas, kā arī Baltijas valodām paredzētu valodu tehnoloģiju izstrāde lietojumprogrammās.
