Filantropijas procesi Latvijas teritorijā ir aizsākušies ar kristīgās baznīcas normu piemērošanu par ziedojumiem baznīcas un draudzes vajadzībām, sākot no 12. gs. beigām. Ziedojumam tika piemēroti 10 % no ienākumiem. Nozīmīgākais ziedojums, kas tika veikts ar ietekmi uz mūsdienu izglītību un zinātni, ir Rīgas Politehniskā institūta (sākotnēji Rīgas Politehnikums) nodibināšana 1862. gadā. No kopīgiem pilsētas iedzīvotāju solidaritātes projektiem nozīmīga ir Vērmanes dārza veidošanās vēsture, kad 1813. gadā tika dibināta “Priekšpilsētas apstādījumu komiteja”, kurā katrs rīdzinieks, kas pilsētas kasē iemaksāja vienu rubli, varēja iestādīt kociņu Vērmanes dārzā. Parks ar laiku ieguva nosaukumu “Vērmanes dārzs”, jo Anna Ģertrūde Vērmane veica vislielāko ziedojumu, kā arī atstāja norādi savā testamentā par ziedojumu 2 000 rubļu apmērā.
Latviešu filantropijas pirmsākumi ir meklējami cariskās Krievijas laikā 19. gs. vidū. To veicināja jaunlatviešu kustība un Rīgas Latviešu biedrības (RLB) dibināšana 16.08.1868.
RLB varēja uzsākt savu mērķu realizēšanu, sanākot kopā turīgiem uzņēmējiem, inteliģences pārstāvjiem, lai palīdzētu trūkumcietējiem un veicinātu garīgu izaugsmi. Pastāvēšanas laikā tika realizēti vairāki vērienīgi projekti: rīkoti Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, pētnieks Kārlis Mīlenbahs uzsāka darbu pie latviešu valodas vārdnīcas. RLB nodibināja pirmo latviešu teātri, Kārlis Bergs un Henrijs Visendorfs ar ziedojumiem atbalstīja Krišjāņa Barona savākto dainu krājumu izdošanu. Populāri bija arī ziedojumi graudā un pro bono (augstu vērtētu ekspertu bezatlīdzības konsultācijas).
Vislielāko ieguldījumu latviešu akadēmiskās inteliģences veidošanā un attīstībā deva RLB stipendijas centīgiem latviešu studentiem, lai varētu studēt Pēterburgas, Maskavas, Tērbatas un citās Krievijas universitātēs. Šīs stipendijas nebija mūsdienu termina “stipendija” izpratnē, bet gan aizdevumi, kas, pabeidzot studijas, noteiktā laika posmā bija jāatgriež RLB, lai šos līdzekļus ieguldītu citos filantropijas projektos. Savās atskaitēs RLB min, ka laika posmā no 1878. līdz 1903. gadam ir izmaksājusi 880 studentiem 33 000 Krievijas rubļu stipendijās, kas mūsdienu ekvivalentā ir 391 000 eiro. Jaunlatviešu un RLB par ziedojumiem realizētie projekti ir devuši pamatu latviešu akadēmiskās inteliģences, mākslinieku, mūziķu un sabiedrisko darbinieku izaugsmei.
20. gs. sākumā ievērojamākais latviešu filantrops bija uzņēmējs Augusts Dombrovskis, kurš dibināja skolas un bērnudārzu. A. Dombrovskis sniedza palīdzību latviešu rakstniekiem, mūziķiem un māksliniekiem ar atturības biedrības “Ziemeļblāzma” atbalstu, nodrošinot pansiju atsevišķā namā. Ar savu un domubiedru ziedojumiem 1904. gadā tika iekopts plašs parks 5 ha apmērā. Mūsdienās kultūras pils “Ziemeļblāzma” ir atjaunota un tajā notiek aktīva kultūras dzīve.
Līdz ar Latvijas valsts (1918) un Latvijas Universitātes (LU, 1919) nodibināšanu latviešu filantropijas vēstures pirmais posms noslēdzās.
19. gs. beigas un 20. gs. sākums iezīmējās ar aktīvu celtniecības procesu, kas deva iespēju latviešiem kļūt turīgiem relatīvi īsā laika posmā. Vens no piemēriem ir LU līdz šim lielākais mecenāts Kristaps Morbergs, kas savu turību ieguva, pateicoties celtniecības projektiem. Savu testamentu savulaik K. Morbergs ir mainījis trīs reizes: 1911. gadā visu mantu novēlējis RLB, bet, ja tā izbeidz darbību, tad Rīgas pilsēta saņemtu šo dāsno testamentāro novēlējumu. Bet tieši sešus gadus pēc LU nodibināšanas K. Morbergs veica būtiskus labojumus testamentā, par savu universālmantinieci ieceļot LU, ar nosacījumu, ka viņa sievai Augustei Morbergai ir izmaksājama kompensācija no viena mantotā nama īres peļņas līdz viņas mūža galam. Testamentārā novēlējuma mērķis bija atbalstīt trūcīgus un centīgus studentus un dažādus pētniecības projektus un bibliotēku. LU ar K. Morberga dāsno ziedojumu no 1929. gada līdz 01.07.1939. stipendijās LU 81 studentam un jaunajam pētniekam izmaksāja 149 201 latu, kas ir 800 000 eiro, aprēķinot pēc mūsdienu ekvivalenta. K. Morberga stipendija piecu gadu garumā 7 000 latu apmērā, pēc mūsdienu ekvivalenta 35 000 eiro, piemēram, deva iespēju pabeigt studijas Rietumeiropas arhīvos tautsaimniecības pētniekam Edgaram Dunsdorfam. Pateicoties šai stipendijai, E. Dunsdorfs īsi pirms Otrā Pasaules kara beigām aizstāvēja doktora disertāciju un vēlāk kļuva par vienu no 20. gs. nozīmīgākajiem latviešu vēsturniekiem. Tas ir apliecinājums, ka mecenātu ziedojumi izciliem pētniekiem ir ar nozīmīgu pievienoto vērtību.
Kā viena no visas Latvijas iedzīvotāju solidaritātes ziedošanas kampaņām bija ziedojumu vākšana Brīvības pieminekļa celtniecībai. 1927. gadā dibinātā Brīvības pieminekļa komiteja, kas darbojās 13 apriņķos, astoņu gadu laikā ziedojumos savāca 3 miljonus latu, kas pēc mūsdienu ekvivalenta ir 15 miljoni eiro. Ziedot varēja, iegādājoties īpašas ziedojumu zīmes dažādos apmēros. Bija paredzētas ziedojumu zīmes arī skolēniem 50 santīmu apmērā. Pateicoties Latvijas iedzīvotāju dāsnajiem ziedojumiem, Brīvības pieminekli atklāja 18.11.1935. Savukārt no 1998. līdz 2007. gadam darbojās Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonds, ko dibināja pēc trimdas latviešu iniciatīvas.
Otra iespaidīga ziedojumu vākšanas kampaņa bija saistīta ar valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa un LU vadības iniciatīvu, lai iegādātos augstas kvalitātes ērģeles, kas atrodas LU Lielajā aulā. Kampaņas ilgums bija 112 dienas, no 09.09.1935. līdz 21.02.1936. Ziedojumos pieņēma naudas līdzekļus, pro bono un ziedojumus graudā, noorganizējot trīs labdarības koncertus, no kuriem visi ienākumi tika novirzīti ziedojumu kampaņas mērķim. Valsts prezidents pasludināja šo kampaņu par līdzziedojuma kampaņu. Par katru ziedoto latu no Latvijas sabiedrības puses Latvijas valsts novirzīja ziedojuma kampaņas mērķim otru latu. Kopējais ziedojumu apjoms bija 25 000 latu, pēc mūsdienu ekvivalenta – 177 500 eiro. 2013. gadā ziedojumus LU ērģeļu atjaunošanai veica 365 privātpersonas un uzņēmumi, kopā saziedojot 41 765 eiro.
Vēl viena valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa iniciatīva bija Draudzīgā aicinājuma kampaņa, kas tika iedibināta 28.01.1935. Kampaņas mērķis bija ziedojumi graudā. Tas bija aicinājums bijušajiem skolu absolventiem ziedot grāmatas un gleznas savām skolām. Starpkaru periodā tika saziedotas vairāk nekā pusotra miljona grāmatu un gleznu. Draudzīgā aicinājuma kampaņu atjaunoja 1994. gadā.
Starpkaru periodā sabiedrība arvien vairāk iesaistījās dažādos labdarības projektos, dibināja organizācijas. Piemēram, ar latviešu baptistu draudžu atbalstu tika nodibināta “Pestīšanas armija”, kas apsaimniekoja mītni, kurā varēja uzturēties līdz 160 bezpajumtniekiem, organizēja ēdināšanu trūcīgajiem un sniedza sociālo palīdzību. Jaunatnes Kristīgā savienība savu darbību fokusēja uz jaunatnes audzināšanu, organizēja sporta aktivitātes, sniedza atbalstu Latvijas Skautu centrālajai organizācijai, kuras rindās darbojās vairāk nekā 8 000 jauniešu.
Filantropijas organizācijas savu pastāvēšanu beidza, sākoties padomju okupācijai 1940. gadā. Dažas filantropijas aktivitātes turpinājās ar izglītību saistītās iestādēs. Piemēram, ierobežotos apstākļos K. Morberga beidzamā stipendija tika izmaksāta 1944. gada oktobrī, vācu okupācijas laikā.
Līdz ar šo var uzskatīt, ka filantropijas procesi Latvijā tika paralizēti līdz pat Latvijas neatkarības atgūšanai 1990. gadā. Padomju okupācijas laiks smagi satricināja filantropijas tradīcijas, praktiski tās iznīcināja.