Krājums koncentrēti rezumē dzejnieces radošā mūža būtiskākās un pašas personībai svarīgākās dzejas tēmas un motīvus – mīlestības, dzīvības un nāves, mirkļa un mūžības, mākslas un mākslinieka savstarpējo attieksmju filozofiskas apceres un pāri visam dvēseles dzīves dialektiskās attīstības aspektus. Arvien skaudrāk jūtams personības vientulības un sāpju motīvs, kas iezīmē daudzo dzīves zaudējumu, arī dvēseles pāridarījumu atstātās pēdas. Dzejniece rezumē jau iepriekšējos krājumos – “Gaisma akmenī” (1967) un “Cilvēka ceļš” (1969) – pieteikto cilvēka rakstura un attieksmju kapacitātes izvērtējumu, akcentējot cilvēka lieluma un mazuma vienlaicīgumu. Meditatīvajā pārdomu lirikā dzejniece arvien biežāk kavējas pie mūžības sliekšņa, apcerot dzīvības un nāves trauslās robežas (dzejolis “Sastapšanās” u. c.), izvērtējot mākslas kā nezūdošas vērtības nozīmi cilvēka dzīvē. Taču arī mūža norietā dzejnieces mērķis ir arvien iedziļināties savas dvēseles vēl neizgaismotajos slāņos un apzināties sava ceļa turpinājuma aprises, nepārstājot meklēt un sev raksturīgajā manierē esot nemitīgā dialogā ar sevi un pasauli. M. Ķempes dzejā dvēsele joprojām ir viens no biežāk piesauktajiem jēdzieniem un reizē tēliem, kas kļūst par motīvu, iezīmējot to ceļu, ko gatavs iet spēcīgs intelekts un gars, kas alkst sevi iepazīt. Krājumā, neraugoties uz jūtamo rezignēta apcerīguma, grūtsirdības, sarūgtinājuma, sāpju, netaisnības un nepelnīta pāridarījuma klātbūtni, dzejniece joprojām mēģina uzturēt dzīvu dvēseles prieka dzirksti, kā to darījusi visu mūžu. Līdzīgi kā agrīnajā M. Ķempes dzejā arī šo krājumu caurstrāvo spilgti izteikts jūtu duālisms – reizē laime un izmisums, ticība un apsīkums, spēks un vājums, bailes un milzīga griba. Šāds galēju stāvokļu pretstatījums ļauj pietuvoties dvēseles noslēpumam, kas izkristalizē visas daiļrades pamatnoskaņu, kas iekļauta oksimoronā balstītā poētiskā formulā “smagā laime”. Krājumā skan pateicība par katru piešķirto dienu, uzsvaru liekot uz nodzīvotās dienas saturu un jēgu, kas dzejā asociē visa mūža gājumu, tādējādi mūžības jēdzienam tiek piešķirts jēgpilns saturs. Krājumā lasāmas rindas, kuras atklāj to rāmo paļāvību un mieru, kas iestājies dvēselē pēc visām pārciestajām mīlestības mokām, jūtu uzbangojumiem, arī prieka, sāpēm un ciešanām, kad iestājusies austrumnieciska apskaidrība un miers. Taču vienlaikus tiek ieskicēts mūžīgais turpinājums (“Nenogrimsti, ozoliņi”, “Laiks”, “Virs līmeņa” u. c.). Krājumā atklājas izkristalizējusies pārliecība par mīlestību kā visaptverošu, bet pretrunīgu spēku, kā straumi, kas nekad neizsīkst, bet pārtop dzīvā, nāvi pārvarošā enerģijā (“Sastapšanās”, “Karmena”, “Tristans un Izolde”, “Kur un kas” u. c.). Mīlestība kļūst par filozofiski visaptverošu esamības simbolu (“Mīlas vārdi”, “Vēsts” u. c.).