Kurzemes guberņā ietilpa Aizputes, Bauskas, Dobeles, Grobiņas, Ilūkstes, Jaunjelgavas, Kuldīgas, Talsu, Tukuma un Ventspils apriņķis, Vidzemes guberņas latviešu daļā ietilpa Rīgas, Valmieras, Cēsu un Valkas apriņķis, bet Vitebskas guberņas latviešu daļā ietilpa Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķis.

Skaitīšanas projektu 1877. gadā ierosināja krievu ģeogrāfs un Centrālās statistikas pārvaldes vadītājs Pjotrs Semjonovs-Tjanšanskis (Пётр Петрович Семёнов-Тян-Шанский), un 1895. gadā to apstiprināja Krievijas cars Nikolajs II (Николай II Александрович Романов). Tautas skaitīšana notika 1897. gada sākumā, lai iegūtu datus par stāvokli 28.01.1897.

Tautas skaitīšana galvenokārt attiecās uz cilvēkiem, kuri tajā brīdī atradās mājās, neatkarīgi no tā, vai viņi tur dzīvoja pastāvīgi un bija tur reģistrēti. Tika sagatavotas trīs dažādas tautas skaitīšanas veidlapas: A veidlapa zemnieku mājsaimniecībām lauku kopienās, B veidlapa namīpašnieku mājsaimniecībām, privātmājām un ciematu mājsaimniecībām un C veidlapa pilsētniekiem. Mājsaimniecība bija pamatvienība pētījumā. Pilsētās dzīvokli uzskatīja par mājsaimniecību, un katra mājsaimniecība saņēma atsevišķu veidlapu.

Bija vispārējās uzskaites veidlapas, ko izmantoja audzēkņu, skolēnu, mūku, ieslodzīto un slimnieku datu vākšanai, kā arī militārās uzskaites veidlapas, ko izmantoja zemāko dienesta pakāpju, ieskaitot kara jūrnieku, datu vākšanai. Bija arī vairākas aptaujas veidlapas, kuras tagadējā Latvijas teritorijā neizmantoja.

1897. gada Krievijas impērijas tautas skaitīšana bija pirmā un vienīgā Krievijas Impērijas tautskaite, kuras mērķis bija iegūt detalizētus visaptverošus datus par Krievijas Impērijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, viņu ģimenēm un mājokļiem.

1897. gada tautas skaitīšanā tika uzskaitīti visi iedzīvotāji pēc stāvokļa 28.01.1879.

Tika nolemts, ka tautas skaitīšanu jāīsteno, uzskaiti veicot mājsaimniecībās, par atsevišķu mājsaimniecību uzskatot atsevišķu dzīvokli (pilsētās), atsevišķu saimniecību vai arī atsevišķu īpašumu (lauku apvidos).

Anketā bija 14 jautājumi.

1. Vārds, tēva vārds un uzvārds vai segvārds. Šajā jautājumā tika izdarītas piezīmes par cilvēkiem ar noteiktiem fiziskiem traucējumiem (piemēram, pilnībā akliem, mēmiem, nedzirdīgiem, ar runas traucējumiem vai garīgi slimiem).

2. Dzimums.

3. Attiecība pret ģimenes galvu un mājsaimniecības galvu (saimniecības vadītājs, ģimenes loceklis, radinieks, adoptēts vai īrnieks, mājkalpotājs vai strādnieks), kā arī personu, kas nepieder saimnieka ģimenei, savstarpējās ģimenes attiecības. Aizpildot anketu, vispirms bija jānorāda mājsaimniecības vadītāja vārds, tad visi pārējie attiecībā pret mājsaimniecības galvu: sieva, dēli, meitas (vai bērni vecuma secībā, sākot ar vecāko), bērnu laulātie, mazbērni, tēvs un māte, brāļi un māsas, brāļadēli un brāļameitas, tēvoči, tantes un visi citi. Mazbērniem, brālēniem, māsīcām un vedeklām ģimenes attiecībās bija īpašas norādes.

4. Vecums.

5. Ģimenes stāvoklis (precējies, atraitnis vai neprecējies).

6. Sociālā grupa, statuss vai rangs (piemēram, pilsētnieks, tirgotājs, demobilizēts karavīrs vai zemnieks),

7. Dzimšanas vieta.

8. Reģistrācijas vieta. Krievijas Impērijā cilvēki varēja dzīvot vienā pilsētā, bet nodokļu pārskatīšanas sarakstos tikt reģistrēti kādā citā pilsētā, kur tos sākotnēji krievu amatpersonas reģistrēja 18. gs. beigās pēc Polijas karalistes sadalīšanas.

9. Pastāvīgā dzīvesvieta.

10. Piezīme par prombūtni. Šajā jautājumā veica piezīmes par personām, kuru pastāvīgā dzīvesvieta bija šajā mājsaimniecībā, bet kuras īslaicīgi bija prom ‒ ar norādi par to, kur tās atrodas.

11. Reliģiskā piederība.

12. Dzimtā valoda.

13. Rakstpratība. Šajā jautājumā tika atzīmēts, vai cilvēki prot lasīt vai rakstīt un izglītības veids.

14. Nodarbošanās (profesija, amats, valsts vai militārā dienesta pakāpe) – pamata un papildu.

Anketas titullapā tika norādīta mājas adrese, kā arī mājas apraksts.

Tautas skaitīšanas kopsavilkuma tabulās tautības noteikšanas pamatā bija respondentu deklarētā dzimtā valoda.

Tautas skaitīšanas vispārējā vadība tika uzticēta iekšlietu ministram, un galvenā skaitīšanas komisija tika izveidota no tām personām, kuras augstākās iestādes iecēla ministra vadībā, lai vadītu skaitīšanu. Skaitīšanai tika izstrādātas un nosūtītas instrukcijas apgabalu un pilsētu skaitīšanas komisijām, instrukcijas novadu un pilsētu tautas skaitīšanas iecirkņu vadītājiem skaitīšanas veikšanai imperiālās varas biroju ēkās, militāro un jūras spēku, kā arī valdības un sabiedriskajās iestādēs, norādījumi lauku un pilsētu skaitītāju apmācībai.

Tautas skaitīšana tika veikta divos posmos. Pirmais jeb provizoriskais posms ilga no 1896. gada decembra līdz 1897. gada janvārim. Šajā laikā tautas skaitītāji (135 000 cilvēku: skolotāji, priesteri un rakstīt un lasīt protoši karavīri) apmeklēja mājsaimniecības un aizpildīja tautas skaitīšanas veidlapas, kuras vēlāk pārbaudīja skaitīšanas nodaļas vadītāji. Otrajā jeb primārajā posmā, kuru bija paredzēts pabeigt ne vēlāk kā 28.01.1897., tautas skaitītāji otro reizi apmeklēja mājsaimniecības, lai pārbaudītu un veiktu nepieciešamos labojumus pirmās veidlapas rezultātos.

Pilsētās tika izmantota pašuzskaites sistēmas metode. Muižās un pilsētas mājās, kā arī rūpnīcās kāds darbinieks atnesa un pēc tam savāca un pārbaudīja muižnieku, īpašnieku un nomnieku aizpildītās anketas. Lauku teritorijās anketas aizpildīja tautas skaitītājs, aptaujājot iedzīvotājus katrā mājsaimniecībā. Aizpildītās un pārbaudītās primārās anketas tika nogādātas uz tautas skaitīšanas nodaļām un pēc dažām korekcijām tika nosūtītas uz guberņu centriem un Centrālo statistikas pārvaldi.

Izmantojot Hollerith karšu automātus, datu apstrāde ilga gandrīz astoņus gadus un tika pabeigta 01.07.1905.

Rezultātu publicēšana sākās 1898. gadā. Galvenie rezultāti tika publicēti no 1899. gada līdz 1905. gadam 89 atsevišķos sējumos (119 grāmatas) Krievijas Impērijas guberņām (provincēm) ar nosaukumu “Pirmā vispārējā Krievijas Impērijas tautas skaitīšana 1897. gadā” (Первая всеобщая перепись населения Российской империи в 1897 году). Iegūtie dati tiek uzskatīti par samērā uzticamiem, un tautas skaitīšanas datus pētnieki joprojām izmanto demogrāfiskos, vēsturiskos un līdzīgos pētījumos.

1897. gada tautas skaitīšanā tika saskaitīti 1 929 387 iedzīvotāji, no tiem Kurzemes guberņā – 674 034, Vidzemes guberņas latviešu daļā – 753 730, bet Vitebskas guberņas latviešu daļā – 501 623 iedzīvotāji. No kopējā iedzīvotāju skaita 282 230 jeb 14,6 % dzīvoja Rīgā. Pilsētās (ar vairāk kā 2000 iedzīvotāju) dzīvoja 29,2 %. No kopējā iedzīvotāju skaita 49,0 % bija vīrieši, bet 51,0 % ‒ sievietes.

Bērnu (līdz 14 gadu vecumam ieskaitot) īpatsvars kopējā skaitīto iedzīvotāju skaitā 1897. gadā bija 31,3 %, darbaspējīgā vecumā (15 līdz 59 gadi) bija 58,9 % skaitīto iedzīvotāju, 60 gadus vecu un vecāku iedzīvotāju īpatsvars bija 9,8 %.

Neprecējušies bija 60,5 % vīriešu un 55,1 % sieviešu, precējušies ‒ 36,7 % vīriešu un 34,7 % sieviešu, atraitņi ‒ 2,7 % vīriešu un 10,0 % sieviešu, kā arī šķirti bija 0,1 % vīriešu un 0,2 % sieviešu.

Latvieši bija 68,3 % no kopējā iedzīvotāju skaita.

Nodarbināti bija 744 800 jeb 38,6 % no skaitītajiem iedzīvotājiem. No strādājošajiem 44,8 % bija nodarbināti lauksaimniecībā un zvejniecībā, 19,8 % rūpniecībā, 12,5 % apkalpojošā sfērā un 4,8 % tirdzniecībā.