ProtistoloÄ£ijas pÄtÄ«jumu objekti ir vienŔūnu organismi un organismi, kas veido kolonijas, taÄu neveido specializÄtus audus. Protisti ir eikarioti organismi. To izcelÅ”anÄs ir polifilÄtiska, kas nozÄ«mÄ, ka tiem pieskaita gan heterotrofus, gan autotrofus, gan saprotrofus, gan miksotrofus organismus. PastÄv definÄ«cija, ka protisti ir eikarioti organismi, kas nav pieskaitÄmi ne dzÄ«vniekiem, ne augiem, ne sÄnÄm. Protistu sistemÄtika ir sarežģīta un mainÄ«ga. Dažas aļģes (piemÄram, kramaļģes) pieskaita protistiem, savukÄrt citas (piemÄram, zaļaļģes) ā nepieskaita. Ir vienŔūÅi (piemÄram, zaÄ¼Ä hlorella), kuri pÄrvietojas ar vicas palÄ«dzÄ«bu kÄ dzÄ«vnieki, bet kuriem ŔūnÄ ir hloroplasti kÄ augiem. Pie protistiem pieskaita arÄ« parazÄ«tiskos vienŔūÅus, piemÄram, malÄrijas plazmodijus, dizentÄrijas amÄbu un citus.
protistoloģija
Saistītie Ŕķirkļi
Nozares un apakŔnozares
- augu anatomija
- augu fizioloģija
- bioÄ£eogrÄfija
- bioinformÄtika
- biomatemÄtika
- biomedicīna
- biometrija
- cilvÄka un dzÄ«vnieku fizioloÄ£ija
- dendroloģija
- dipteroloģija
- ekoloģija
- evolÅ«cija, bioloÄ£ijÄ
- helmintoloģija
- hidrobioloģija
- izziÅas bioloÄ£ija
- kinezioloģija
- limnoloģija
- molekulÄrÄ Ä£enÄtika
- neirobioloģija
- pedobioloģija
- protistoloģija
- zooloģija
SaldÅ«denÄ« brÄ«vi peldoÅ”a amÄba. Mikroskopa attÄls.
Satura rÄdÄ«tÄjs
ProtistoloÄ£ijas teorÄtiskÄ nozÄ«me ir izzinÄt, kÄ Å”Ädi vienŔūnu/koloniÄli organismi var pastÄvÄt. Protistiem raksturÄ«ga organisma homeostÄze, kad viena Ŕūna vai Ŕūnu kolonija spÄj nodroÅ”inÄt tÄdas paÅ”as organisma funkcijas, kÄdas piemÄ«t daudzŔūnu organismiem, ā metabolismu, vairoÅ”anos un citas. VienÄ Å”Å«nÄ ir koncentrÄtas visas organisma funkcijas. Protista Ŕūna var dalÄ«ties un radÄ«t daudzus pÄcnÄcÄjus ā klonus. TÄdÄ veidÄ protisti var veidot milzu biomasu, piemÄram, aļģu ziedÄÅ”anu. Protisti ir svarÄ«gi producenti ekosistÄmÄs ā tie ir trofisko Ä·Äžu pamatelements. PasaulÄ ir zinÄmas apmÄram 60 000 protistu sugu. ParazÄ«tisko protistu (piemÄram, malÄrijas plazmodiju) izpÄte ir nozÄ«mÄ«ga medicÄ«nÄ, jo tie izraisa visvairÄk parazitÄro nÄves gadÄ«jumu.
ProtistoloÄ£ija ir bioloÄ£ijas zinÄtÅu nozare. PÄc Roberta Vitakera (Robert Harding Whittaker) 1969. gadÄ izveidotÄs klasifikÄcijas protisti ir viena no piecÄm dzÄ«vo organismu valstÄ«m. Å ajÄ valstÄ« ir iekļauti dzÄ«vniekiem tuvÄkie vienŔūÅi, vienŔūnas aļģes un gļotsÄnes. Protistu sistemÄtikas izveide vÄl aizvien ir pilnveides procesÄ. TradicionÄli atseviŔķÄs protistu grupas ir protozooloÄ£ijas, medicÄ«niskÄs parazitoloÄ£ijas, algoloÄ£ijas jeb fikoloÄ£ijas un mikoloÄ£ijas pÄtÄ«jumu objekti.
Viena no pamatteorijÄm protistoloÄ£ijÄ ir evolÅ«cijas teorija. Protisti ir evolucionÄri seni organismi, kas bija daudzŔūnu organismu evolÅ«cijas priekÅ”nosacÄ«jums. TajÄ paÅ”Ä laikÄ protisti saglabÄ evolÅ«cijas pirmsÄkuma Ä·ermeÅa Ä«paŔības. Endosimbiozes teorija apraksta Ŕūnu organellu izcelÅ”anos no senÄm arhebaktÄrijÄm, kÄ rezultÄtÄ veidojas eukatiotiskas Ŕūnas. Protisti evolucionÄja, sÄkotnÄji vienkÄrÅ”Äm ŔūnÄm, piemÄram, amÄbÄm, piemÄrojoties noteiktai dzÄ«ves videi un baroÅ”anÄs veidam. VienŔūÅi var bÅ«t gan brÄ«vi dzÄ«vojoÅ”i Å«dens vidÄ, gan parazÄ«tiski dzÄ«vojoÅ”i dzÄ«vniekos, gan simbionti dzÄ«vnieku zarnu traktÄ. Protistu evolÅ«cijas teorija apraksta, ka protistiem evolÅ«cija norit straujÄk nekÄ daudzŔūnu organismiem, jo Ä«sÄ laikÄ notiek paaudžu maiÅa gan daloties, gan dzimumceļÄ. Vairumam protistu ir miera stadija (cista vai spora), un Ŕūnas aktivÄjas tikai noteiktu vides faktoru ietekmÄ (temperatÅ«ras, pH, mitruma, gaismas, specifisku organisko vielu un citu). BrÄ«vi dzÄ«vojoÅ”ie protisti ir nozÄ«mÄ«gi baktÄriju populÄciju lieluma regulÄtÄji. Protistu sabiedrÄ«bÄs novÄro strauju sugu sukcesiju. Sugu sastÄvs var mainÄ«ties diennakts laikÄ. Pasaules okeÄnÄ planktoniskÄs aļģes ir nozÄ«mÄ«gas ogļskÄbÄs gÄzes uztverÅ”anÄ un skÄbekļa ražoÅ”anÄ, taÄu barÄ«bas vielu pÄrbagÄtÄ«ba var izraisÄ«t āaļģu ziedÄÅ”anuā. ParazÄ«tiskie vienŔūÅi dzÄ«ves ciklus ir pielÄgojuÅ”i saimnieka sekmÄ«gai invadÄÅ”anai un evolucionÄ lÄ«dz ar saimnieka atbildes reakcijÄm uz parazÄ«ta klÄtbÅ«tni.
ProtistoloÄ£ijÄ vÄl aizvien ir aktuÄlas klasiskÄs metodes: dabas paraugu mikroskopÄÅ”ana, selektÄ«vÄ krÄsoÅ”ana, fiksÄcija un jaunu protistu sugu identifikÄcija. Å Ä«s metodes tiek plaÅ”i izmantotas Å«dens vienŔūÅu un aļģu izpÄtÄ, kÄ arÄ« parazÄ«tisko vienŔūÅu identifikÄcijÄ. Protisti ir hidrobionti jeb t. s. fizioloÄ£iskie hidrobionti ā tie aktivÄjas tikai tad, kad atrodas Å«dens/dzÄ«vnieka ŔķidrÄ vidÄ. Hidrobiontu izpÄtei izmanto planktona tÄ«kliÅus ar dažÄdu acu izmÄru (20ā250 Āµm). Caur tÄ«kliÅu izkÄÅ” noteiktu daudzumu Å«dens, tad paraugu fiksÄ ar reaÄ£entiem. LaboratorijÄ ar mikroskopu nosaka sugas, saskaita tÄs noteiktÄ tilpuma vienÄ«bÄ un aprÄÄ·ina populÄciju blÄ«vumu ievÄktajÄ tilpuma paraugÄ. Lai pÄtÄ«tu augsnes vienŔūÅus, augsni pÄrlej ar Å«deni, lai vienŔūÅi aktivizÄtos, pÄc tam paraugu mikroskopÄ. GļotsÄnes nosaka pÄc to veidotajiem makroskopiskajiem augļķermeÅiem. ParazÄ«tiskie vienŔūÅi attÄ«stÄs saimnieka Ä·ermeÅa Ŕķidrumos vai ŔūnÄs, tÄpÄc to konstatÄÅ”anai visbiežÄk izmanto asins vai fÄÄu uztriepes, audu paraugus. VÄl precÄ«zÄk tos var noteikt pÄc antivielu klÄtbÅ«tnes saimniekÄ. BrÄ«vi dzÄ«vojoÅ”o protistu genoma izpÄtÄ, lÄ«dzÄ«gi kÄ baktÄriju izpÄtÄ, svarÄ«gi iegÅ«t ātÄ«rkultÅ«ruā, tÄpÄc izolÄ vienu Ŕūnu un ļauj tai barotnÄ savairoties. āTÄ«rkultÅ«rÄsā iegÅ«tos protistus izmanto Ŕūnu struktÅ«ru, fizioloÄ£ijas, filoÄ£enÄzes un citos pÄtÄ«jumos.
ProtistoloÄ£ijas pirmsÄkumi meklÄjami 17.ā18. gs. mijÄ, kad Antonijs van LÄvenhuks (Antonie Philips van Leeuwenhoek) pilnveidoja mikroskopu, kas ļÄva novÄrot vienŔūnu organismus. A. van LÄvenhuks tos nosauca par āmaziem dzÄ«vniekiemā (animalcules), attiecinot Å”o nosaukumu uz protistiem un baktÄrijÄm. A. van LÄvenhuka vÄstules ar atklÄjumiem Londonas Karaliskajai biedrÄ«bai dabaszinÄ«bu attÄ«stÄ«bai (Royal Society of London for Improving Natural Knowledge) tika publicÄtas, un tas deva stimulu vienŔūnu organismu izpÄtei. 19.ā20. gs. mijÄ nozÄ«mÄ«gu ieguldÄ«jumu deva Ernsts Hekels (Ernst Heinrich Philipp August Haeckel). E. Hekels aprakstÄ«ja tÅ«kstoÅ”iem jaunu sugu, tostarp protistus. E. Hekels veica pÄtÄ«jumus arÄ« par organismu morfoloÄ£iju, ekoloÄ£iju, filoÄ£enÄzi un citÄm. ViÅÅ” dzÄ«vos organismu iedalÄ«ja trÄ«s valstÄ«s: dzÄ«vniekos, augos un protistos (Proteus). 20. gs. ievÄrojamÄkais protistologs bija R. Vitakers, kas sadalÄ«ja visus dzÄ«vos organismus piecÄs valstÄ«s, ieskaitot protistu (Protista) valsti. TÄdÄjÄdi R. Vitakers kļuva par mÅ«sdienu protistoloÄ£ijas pamatlicÄju. VÄlÄkajos gados termins āprotistoloÄ£ijaā guva plaÅ”u pielietojumu, lai gan mÅ«sdienÄs atseviŔķus protistus vÄl klasificÄ kÄ vienŔūnu dzÄ«vniekus (pÄta protozooloÄ£ija), aļģes (pÄta algoloÄ£ija), sÄnes (pÄta mikoloÄ£ija).
Antonijs van LÄvenhuks. 17.ā18. gs.
Ernsts Hekels. VÄcija, 20. gs. sÄkums.
MÅ«sdienÄs aizvien tiek atklÄtas jaunas protistu sugas. Nepietiekami izpÄtÄ«ti ir tropisko augÅ”Åu un saldÅ«deÅu, kÄ arÄ« okeÄnu gultÅu protisti. TurpinÄs gan ekonomiski nozÄ«mÄ«gu, gan savvaļas protistu ekoloÄ£ijas, fizioloÄ£ijas, bioÄ·Ä«mijas, evolÅ«cijas, Ä£enÄtikas un citu protistu dzÄ«ves aspektu pÄtÄ«jumi. PÄtÄ«jumos plaÅ”i tiek izmantotas molekulÄrÄs metodes, lai noteiktu genomu Ä£enÄtiskÄs atŔķirÄ«bas starp protistiem un to evolÅ«ciju. Tiek veikti plaÅ”i pÄtÄ«jumi par fotosintezÄjoÅ”iem protistiem (vienŔūnu aļģÄm) producentiem, ogļskÄbÄs gÄzes piesaistÄ«tÄjiem, Å«dens kvalitÄtes bioindikatoriem un to lomu trofiskajos tÄ«klos. Protistus izmanto arÄ« augsnes kvalitÄtes bioindikÄcijai. MedicÄ«niskajÄ parazitoloÄ£ijÄ turpinÄs patogÄno vienŔūÅu vispusÄ«ga izpÄte ar uzsvaru uz saimnieka rezistences palielinÄÅ”anu un patogÄna spÄju invadÄt saimnieku samazinÄÅ”anu. 21. gs. 20. gados aktualizÄjusies zÄ«dÄ«tÄju mikrobioma (zÄ«dÄ«tÄju gremoÅ”anas trakta apdzÄ«votÄju ā mikroorganismu un vienŔūÅu) izpÄte.
LielÄkie pÄtÄ«jumu centri, kuros tiek pÄtÄ«tas visas protistu taksonomiskÄs grupas: Ostravas UniversitÄte (OstravskĆ” univerzita) ÄehijÄ, Heidelbergas UniversitÄte (UniversitƤt Heidelberg) VÄcijÄ, Å efÄ«ldas UniversitÄte (University of Sheffield) LielbritÄnijÄ, Krievijas ZinÄtÅu akadÄmijas CitoloÄ£ijas institÅ«ts (ŠŠ½ŃŃŠøŃŃŃ ŃŠøŃŠ¾Š»Š¾Š³ŠøŠø Š ŠŠ), NacionÄlais fundamentÄlÄs bioloÄ£ijas institÅ«ts (National Institute for Basic Biology, åŗē¤ēē©å¦ē ē©¶ę) JapÄnÄ. VairÄkas pÄtniecÄ«bas iestÄdes ir specializÄjuÅ”Äs noteiktai taksonu grupai, piemÄram, Arkanzasas UniversitÄtÄ (University of Arkansas) pÄta gļotsÄnes, Ķīnas OkeÄna universitÄtes EvolÅ«cijas un jÅ«ras biodaudzveidÄ«bas institÅ«tÄ (Institute of Evolution & Marine Biodiversity, Ocean University of China) pÄta galvenokÄrt jÅ«ru protistus. Daudzus protistus ar medicÄ«nisku un veterinÄru nozÄ«mi visÄ pasaulÄ pÄta Londonas UniversitÄtes Londonas higiÄnas un tropiskÄs medicÄ«nas skolÄ (London School of Hygiene & Tropical Medicine, University of London).
Laika gaitÄ daudziem žurnÄliem ir mainÄ«ti nosaukumi, Ä«paÅ”i pÄc 1969. gada, kad R. Vitakers ieviesa terminu āprotistiā. ŽurnÄlos iekļautÄs tÄmas paplaÅ”inÄjÄs. NozÄ«mÄ«gÄkie žurnÄli, kuros tiek aplÅ«koti pÄtÄ«jumi par vienŔūÅiem: European Journal of Protistology (kopÅ” 1968. gada; Elsevier); International Journal on Algae (kopÅ” 1999. gada; BegellHouse); International Journal on Protistology (kopÅ” 1954. gada; Jagiellonian University Press); Journal of Eukaryotic Microbiology (kopÅ” 1993. gada; Wiley); Protist (kopÅ” 1902. gada; Elsevier); Protistology. An International Journal (kopÅ” 1999. gada; Protozoological Society Affiliated with Russian Academy of Sciences); Soil Biology and Biochemistry (kopÅ” 1969. gada; Elsevier); The Journal of Protozoology Research (kopÅ” 1990. gada; National Research Center for Protozoan Diseases, Obihiro University of Agriculture and Veterinary Medicine).
KatrÄ valstÄ« ir protistu pÄtnieku grupas, tomÄr Ŕīs pÄtnieku grupas ne vienmÄr aptver visas protistu sistemÄtiskÄs un trofiskÄs grupas. Daži nozÄ«mÄ«gÄkie no plaÅ”Äs protistologu saimes: Džordžs Makmanuss (George McManus) no Konnektikutas UniversitÄtes (University of Connecticut) ASV ā pÄta Å«deÅu protistus, to lomu trofiskajÄs Ä·ÄdÄs; TomÄss PÄneks (TomĆ”s PĆ”nek) no Ostravas UniversitÄtes ÄehijÄ ā pÄta saldÅ«deÅu protistus; Džons Dolans (John Dolan) no Sorbonas UniversitÄtes (Sorbonne UniversitĆ©) FrancijÄ ā pÄta jÅ«ras protistus; MiÅ”els Melkonians (Michael Melkonian) no Ķelnes UniversitÄtes (UniversitƤt zu Kƶln) VÄcijÄ ā pÄta mikroskopiskÄs aļģes; Džoels Dakss (Joel Dacks) no Å Å«kÄslas UniversitÄtes (Newcastle University) LielbritÄnijÄ ā pÄta medicÄ«niski nozÄ«mÄ«gos vienŔūÅus; Roberts Dokampo (Roberto Docampo) no Džordžijas UniversitÄtes (University of Georgia) ASV ā pÄta medicÄ«niski nozÄ«mÄ«gu protistus; Grems KlÄrks (Graham Clark) no Rokfellera UniversitÄtes (Rockefeller University) Å ujorkÄ, ASV ā pÄta mikrobiomu, parazÄ«tisku vienŔūÅu evolÅ«ciju; Lora Parfreja (Laura Parfrey) no Britu Kolumbijas universitÄtes (University of British Columbia) VankÅ«verÄ, KanÄdÄ ā pÄta cilvÄka mikrobiomu; Sergejs Skarlato (Š”ŠµŃŠ³ŠµŠ¹ ŠŃŠµŃŃŠ¾Š²ŠøŃ Š”ŠŗŠ°ŃŠ»Š°ŃŠ¾) no CitoloÄ£ijas institÅ«ta (ŠŠ½ŃŃŠøŃŃŃŠ° ŃŠøŃŠ¾Š»Š¾Š³ŠøŠø Š ŠŠ) SanktpÄterburgÄ, KrievijÄ ā pÄta protistu Ŕūnas un molekulÄro ekoloÄ£iju; Andrejs Gudkovs (ŠŠ½Š“ŃŠµŠ¹ ŠŠ»Š°Š“ŠøŠ¼ŠøŃŠ¾Š²ŠøŃ ŠŃŠ“ŠŗŠ¾Š²) no CitoloÄ£ijas institÅ«ta SanktpÄterburgÄ, KrievijÄ ā pÄta protistu Ŕūnas struktÅ«ru, evolÅ«ciju, ekoloÄ£iju.
Multivide
SaldÅ«denÄ« brÄ«vi peldoÅ”a amÄba. Mikroskopa attÄls.
Eikariotiska infuzorija Nassula spp. ar apÄstÄm zaļaļģÄm un cianobaktÄrijÄm. Mikroskopa attÄls.
Antonijs van LÄvenhuks. 17.ā18. gs.
Ernsts Hekels. VÄcija, 20. gs. sÄkums.
Autora ieteiktie papildu resursi
Tīmekļa vietnes
IeteicamÄ literatÅ«ra
VoldemÄrs SpuÅÄ£is "ProtistoloÄ£ija". NacionÄlÄ enciklopÄdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/-protistolo%C4%A3ija (skatÄ«ts 30.08.2026)