Romānā veidota samērā plaša tēlu galerija, tomēr tās centrā ir Robežnieku dzimtas divas paaudzes. Tēvs un māte ir cilvēki, kuru dzīves ritms ir cieši sakņots agrāk iedibinātās tradīcijās. Vecais Robežnieks stūrgalvīgi seko tam, kas ir bijis pieņemts viņa tēva un vectēva ģimenē, un viņam nav žēlastības ne pret sievu, ne bērniem. Visa viņu dzīve ir pakļauta smagam darbam, un tēvs ir pilnīgs noteicējs pār mājās valdošo kārtību. Romānā tomēr tēlota situācija, kad agrākās attiecības vairs nav gluži pašsaprotamas. Vecākajam dēlam Mārtiņam ir jau divdesmit septiņi gadi, un viņš ilgojas nokārtot savu dzīvi. Vecāki tomēr pretojas dēla precībām ar kaimiņu māju kalponi Zetiņu, un viņa apprecas ar bagāto Podnieku. Mārtiņš par to ir izmisis, tomēr pēc neilga laika slēptā kaislība uzliesmo no jauna, un Zetiņa atstāj vīru, lai kopā ar Mārtiņu, neraugoties uz apkārtējo runām un neizpratni, apmestos uz dzīvi Gailēnu māju pirtiņā. Tomēr iepriekšējie pārdzīvojumi ir bijuši pārāk spēcīgi, un pāreja no pārtikušās dzīves atpakaļ pieticīgos apstākļos Zetiņai ir tik skarba, ka viņu attiecības izjūk. Romāna noslēgumā Zetiņa atgriežas pie sava vīra Podnieka, savukārt Mārtiņš cer mainīt savu dzīvi un dodas uz pilsētu. Cikla nākamajos darbos, “Zīda tīklā” un “Ziemeļa vējš”, A. Upīts tēlojis Mārtiņa Robežnieka pievēršanos revolucionārajai kustībai. Romānā “Jauni avoti” viņu uz šādām domām virza Gailēnu saimnieka meita Zelma, kura ir izglītojusies pilsētā. No tēva mājām doties prom vēlas arī jaunākais dēls Jānis, kuram tēloto notikumu laikā ir deviņpadsmit gadu. Viņa vēlēšanās ir izglītoties un kļūt par skolotāju, un šīs cerības iezīmējas jau romāna sākumā, tomēr līdzekļu trūkuma dēļ jau paredzētā mācību iespēja tobrīd neīstenojas. Romāna beigās autors tomēr rāda, ka Jānis par spīti grūtībām no savām domām nav atteicies. Traģisks liktenis piemeklē vecā Robežnieka meitu Līnu, kura ir pieņemta par bērnu meitu muižā, tomēr spiesta atgriezties pie vecākiem, jo gaida bērnu. Tēva nežēlīgā izturēšanās noved viņu pilnīgā izmisumā, un Līna beidz dzīvi pašnāvībā. Šo lēmumu viņa īsteno tieši tobrīd, kad dzemdēt gatavojas viņas māte, kurai vēl nav piecdesmit gadu. Neraugoties uz to, ka viņa sievai piedzimst kropls puisītis, vecais Robežnieks to uzskata par likteņa zīmi, cerot uz to, ka zēns, atšķirībā no citiem bērniem, būs tēvam padevīgs.