“Jauni avoti” ir hronoloģiski visagrāk uzrakstītais sacerējums Andreja Upīša darbu virknē par Robežnieku dzimtu, un tajā ietilpst seši romāni. Tajos atspoguļots patriarhālās ģimenes attiecību sairums un jaunu dzīves ceļu meklējumi, sasniegumi un vilšanās, ko piedzīvo vecā Robežnieka un viņa sievas dēli Mārtiņš un Jānis. “Jaunu avotu” turpinājums ir 1912. gadā publicētais romāns “Zīda tīklā”, kur uzmanība pievērsta Jāņa Robežnieka skolotāja gaitām 20. gs. sākumā. Savukārt sākotnējo t. s. Robežnieku triloģiju noslēdz 1921. gadā iespiestais romāns “Ziemeļa vējš”, kas veltīts 1905. gada revolūcijas norisēm. Pie attēlotās dzimtas likteņiem A. Upīts atgriezās 20. gs. 30. gadu sākumā, uzrakstot romānus “Jāņa Robežnieka pārnākšana” (1932) un “Jāņa Robežnieka nāve” (1933), kas ir iepriekšējo notikumu hronoloģisks turpinājums. Savukārt romānā “Vecas ēnas” (1934) attēloti notikumi, kas risinājušies pirms romānā “Jauni avoti” aprakstītajiem. Cikla publikācija aptver gadsimta ceturksni no 1909. līdz 1934. gadam.    

Romāna centrā ir Robežnieku dzimta, kas tēlota laikmeta griežu situācijā. Vecais Robežnieks tiek izlikts no mājām, jo viņam ir beidzies nomas līgums ar muižu, un dzīve ir jāuzsāk tikpat kā no jauna. Māja un saimniecības ēkas tiek nojauktas, un visi materiāli pārvesti uz jauno vietu. Lai to iekoptu, atkal no jauna ir jāuzsāk līdumnieku darbs. Par spīti dramatiskajai situācijai, saimnieks joprojām uzticas reliģiskajām tradīcijām, kas gadiem ilgi uzturētas viņa mājās, un to pašu sagaida arī no saviem dēliem. Tomēr Mārtiņš un Jānis ir jau pieauguši un vairs negrib pakļauties tēva noteiktajai nežēlīgajai kārtībai. Jānis meklē iespēju doties uz pilsētu, lai varētu mācīties un kļūt par skolotāju, savukārt Mārtiņš aiziet no mājām un apmetas uz dzīvi kaimiņu mājās, Gailēnu saimnieka pirtiņā. A. Upīša tēlojumā nesaudzīgi atklāta zemnieku dzīves skarbā ikdiena un tās izraisītais naids atšķirīgu paaudžu, vecāku un bērnu, vīra un sievas starpā.

Romānā veidota samērā plaša tēlu galerija, tomēr tās centrā ir Robežnieku dzimtas divas paaudzes. Tēvs un māte ir cilvēki, kuru dzīves ritms ir cieši sakņots agrāk iedibinātās tradīcijās. Vecais Robežnieks stūrgalvīgi seko tam, kas ir bijis pieņemts viņa tēva un vectēva ģimenē, un viņam nav žēlastības ne pret sievu, ne bērniem. Visa viņu dzīve ir pakļauta smagam darbam, un tēvs ir pilnīgs noteicējs pār mājās valdošo kārtību. Romānā tomēr tēlota situācija, kad agrākās attiecības vairs nav gluži pašsaprotamas. Vecākajam dēlam Mārtiņam ir jau divdesmit septiņi gadi, un viņš ilgojas nokārtot savu dzīvi. Vecāki tomēr pretojas dēla precībām ar kaimiņu māju kalponi Zetiņu, un viņa apprecas ar bagāto Podnieku. Mārtiņš par to ir izmisis, tomēr pēc neilga laika slēptā kaislība uzliesmo no jauna, un Zetiņa atstāj vīru, lai kopā ar Mārtiņu, neraugoties uz apkārtējo runām un neizpratni, apmestos uz dzīvi Gailēnu māju pirtiņā. Tomēr iepriekšējie pārdzīvojumi ir bijuši pārāk spēcīgi, un pāreja no pārtikušās dzīves atpakaļ pieticīgos apstākļos Zetiņai ir tik skarba, ka viņu attiecības izjūk. Romāna noslēgumā Zetiņa atgriežas pie sava vīra Podnieka, savukārt Mārtiņš cer mainīt savu dzīvi un dodas uz pilsētu. Cikla nākamajos darbos, “Zīda tīklā” un “Ziemeļa vējš”, A. Upīts tēlojis Mārtiņa Robežnieka pievēršanos revolucionārajai kustībai. Romānā “Jauni avoti” viņu uz šādām domām virza Gailēnu saimnieka meita Zelma, kura ir izglītojusies pilsētā. No tēva mājām doties prom vēlas arī jaunākais dēls Jānis, kuram tēloto notikumu laikā ir deviņpadsmit gadu. Viņa vēlēšanās ir izglītoties un kļūt par skolotāju, un šīs cerības iezīmējas jau romāna sākumā, tomēr līdzekļu trūkuma dēļ jau paredzētā mācību iespēja tobrīd neīstenojas. Romāna beigās autors tomēr rāda, ka Jānis par spīti grūtībām no savām domām nav atteicies. Traģisks liktenis piemeklē vecā Robežnieka meitu Līnu, kura ir pieņemta par bērnu meitu muižā, tomēr spiesta atgriezties pie vecākiem, jo gaida bērnu. Tēva nežēlīgā izturēšanās noved viņu pilnīgā izmisumā, un Līna beidz dzīvi pašnāvībā. Šo lēmumu viņa īsteno tieši tobrīd, kad dzemdēt gatavojas viņas māte, kurai vēl nav piecdesmit gadu. Neraugoties uz to, ka viņa sievai piedzimst kropls puisītis, vecais Robežnieks to uzskata par likteņa zīmi, cerot uz to, ka zēns, atšķirībā no citiem bērniem, būs tēvam padevīgs.

Romāna notikumi izkārtoti 20 nodaļās, pārmaiņus detalizētāk pievēršoties gan vecajam Robežniekam, gan viņa dēliem Mārtiņam un Jānim, ar kuriem saistīti nozīmīgākie konflikti. Krasas domstarpības vecajam Robežniekam ir ar Mārtiņu, kurš ir jau pilnīgi pieaudzis un vairs nepakļaujas visām tēva pavēlēm. Viņu attiecības īpaši saasināti tēlotas brīdī, kad tēvs sit mātei, kura noguruma dēļ nespēj izpildīt no viņas prasīto, savukārt dēls paceļ roku pret tēvu. Mārtiņa uzsāktā kopdzīve ar Zetiņu ir izaicinājums morāles normām, tomēr Mārtiņš uzsver, ka tēvs, kurš gan slēpjas aiz dievbijības maskas, attiecībās ar apkārtējiem izrāda vēl mazāk tikumības un cilvēcības. Jānis tēva un brāļa strīdā nepieslejas ne vienam, ne otram, tomēr arī viņā arvien pieaug rūgtums par savu stāvokli. Neviens no brāļiem īsti neaizstāv nelaimīgo māsu Līnu, un arī viņu izturēšanās pret citām romānā tēlotajām sievietēm ir bez dziļākas izpratnes un līdzjūtības, kas uzsver patriarhālo uzskatu stabilitāti sabiedrībā. Līdz groteskai tradicionālie priekšstati ir saasināti vecā Podnieka tēlā, kurš ne tikai žēlojas par mantas zaudējumu, kad viņa dēls ir nodevies dzeršanai, bet vēršas ar visa veida pārmetumiem pret vedeklu Zetiņu, kurai šādi apstākļi vismaz uz brīdi izrādās nepanesami. Tas, ka viņa romāna finālā tomēr atgriežas pie vīra, liecina, cik svarīga nozīme A. Upīša tēlotajā vidē ir pārticībai un mantai, kas grūtajos apstākļos var sagādāt nodrošinātu dzīvi. 

Romānam ir raksturīgs reālistisks un naturālistisks vēstījums. A. Upīts izvērsti kavējas pie sadzīves detaļām, plaši attēlo un apcer tos skarbos apstākļus, kādos rit tēlu ikdiena.

Romāns “Jauni avoti” vispirms publicēts 1908. gadā žurnālā “Stari” no 3. numura līdz 6. numuram, taču publikācija nav pabeigta. Grāmatā izdots 1909. gadā Rīgā E. Ēķa apgādībā, tas ir pirmais A. Upīša romāns, kas publicēts atsevišķā iespiedumā. Ir daudz atkārtotu publikāciju, romāns iespiests 1910., 1911. un 1923. gadā Rīgā, 1937. gadā Maskavā, 1947. gadā (“Kopotu rakstu” 4. sējumā), 1948. un 1965. gadā Rīgā.

“Jauni avoti” ir viens no tiem A. Upīša darbiem, kuros atklātas viņa daiļradei raksturīgas tēmas, apliecinot tēlojuma spēku un vērienu. Autoram nozīmīgs ir sabiedrisku konfliktu tēlojums, kas šeit saasināts starp divām atšķirīgām paaudzēm un pasaules uzskatiem. Tieši romāns “Jauni avoti” lielā mērā aizsāk A. Upīša idejisko programmu, ko viņš realizējis savos vēlākajos literārajos darbos, pievēršoties tādam zemnieku vidē valdošu apstākļu un attiecību tēlojumam, kādu ir pazinis savā pieredzē.