Romāns “Sieviete” ir viens no A. Upīša pirmajiem plašākajiem literārajiem darbiem. Tajā atklāta laikmetam raksturīga problemātika, kas saistīta ar sievietes nevienlīdzību sabiedrībā, kā arī modernās lielpilsētas veicinātajām pārmaiņām cilvēku raksturā. Tēli galvenokārt piederīgi sīkpilsoņu aprindām, un autors kritiski vērtējis viņu dzīvesveidu, akcentējot tajā dominējošo pakļaušanos instinktu diktātam un dziļāku ideju trūkumu.

Visi svarīgākie romānā tēlotie notikumi ir centrēti ap atraitnes Mariannas uzturēto privāto pansiju Rīgā. Romāna sākumā autors iepazīstina ar četriem cilvēkiem, kuri pansijā īrē istabas. Tie ir ierēdnis Apse, skolotājs Grīns, students Grundulis un Pūpols, kurš gatavojas skolotāja eksāmenam. Vairāk nekā pienākumi šos cilvēkus nodarbina viņu brīvā laika pavadīšanas iespējas, kas ir saistītas ar visai apšaubāmām izklaidēm. Kad Rīgā no mazpilsētas ierodas Pūpola māsa Elza, viņa kļūst par jauno vīriešu nekautras intereses objektu. Pēc tā, kas piedzīvots jau pirmajā vakarā, kurā brālis viņu aizved uz balli, tai vēršoties plašumā pēc labdarībai domāta sarīkojuma, Elza jūtas dziļi pazemota, un pavisam drīz viņā nobriest atriebes plāns. Elza savaldzina un pēc tam kompromitē Grīnu, savukārt vēlāk ar labi aprēķinātu flirtu pievērš sev Apses uzmanību. Cenšoties Elzu piesaistīt, Apse sāk dzīvot pāri līdzekļiem, apberot sievieti ar dāvanām, un tā tas turpinās līdz brīdim, kad iestādē, kurā viņš strādā, notiek finanšu revīzija. Tā kā atklājas, ka Apse ir iztērējis naudu, kas viņam nemaz nepieder, viņš tiek notiesāts un pusotru gadu pavada apcietinājumā. Šāds arī ir bijis Elzas mērķis, tomēr, kad tas ir sasniegts, jaunajā sievietē notiek spējš lūzums. Viņa ne tikai nožēlo izdarīto, bet arī sāk izmisīgi gaidīt Apses atbrīvošanu, tagad būdama pārliecībā, ka kļūda jālabo un pēc atbrīvošanas viņai ierēdnis jāprec. Elzas iedomātais mīlestības un glābšanas stāsts pārtop skaudrā realitātē, kad Apse iznāk no cietuma un, uzskatīdams Elzu par galveno vaininieci savā nelaimē, izturas pret viņu vēl brutālāk nekā romāna sākumā. Viņai dzīvojot pastāvīgā pazemojumā, mirst Elzas bērns un viņa pati smagi saslimst, turklāt pastāvīgi mokās sirdsapziņas pārmetumos un bezcerības izjūtā. Romāna noslēgumā Elza izdara pašnāvību, metoties ūdenī un nokļūstot zem pasažieru kuģīša dzenskrūves.    

Centrālais tēls romānā ir jauna sieviete Elza Pūpola, kuras raksturojums cieši saistīts ar viņas attiecībām ar literārajā darbā tēlotajiem vīriešiem. Autora iecere ir atklāt, kā Rīgā no mazpilsētas iebraukusi jauna un nepieredzējusi sieviete tiek pakļauta vīriešu baudkārei un kādas neatgriezeniskas pārmaiņas tas izraisa viņas dzīvē. Elza kļūst par nekautrīgas uzmācības objektu, un, vērojot vidi, kurā uzturas arī viņas brālis, nemitīgo dzeršanu un uzdzīves alkas, kā arī vēlmi pēc instinktu apmierinājuma, Elzai rodas dziļš pretīgums pret vīriešiem. Turklāt drīz nošaujas viens no pansijas iemītniekiem – Grundulis, un Elza nespēj atbrīvoties arī no šī notikuma radītā iespaida. Īslaicīgā atgriešanās mazpilsētā, kopā ar brāli dodoties uz tēva bērēm, pēc kurām pavisam drīz mirst arī slimā māte, tikai saasina domu, ka dzīve ir kļuvusi bezjēdzīga, un tās vienīgo saturu Elza tagad saskata atriebībā tiem, kuri viņu pazemojuši. Tomēr sižeta risinājumā Elzas apzinātā un rūpīgi izplānotā atmaksa pavēršas arī pret viņu pašu.

Pansijas pastāvīgajiem iemītniekiem romāna autora interpretācijā, kurā liels uzsvars gan uz naturālistiskām detaļām, gan groteskiem vispārinājumiem, faktiski trūkst jebkādas pievilcības. Grundulis nonāk dziļā depresijā, jo tā vietā, lai mācītos, pastāvīgi izvēlas kopā ar citiem mesties uzdzīvē, turklāt pats apzinās, cik nožēlojama ir viņa rīcība. Pūpols ir bezrakstura cilvēks, kuram nepiemīt spēja kaut ko patstāvīgi uzsākt. Kad Elza pēc atgriešanās no vecāku bērēm sāk dzīvot pansijā, viņa maksā rēķinus par brāļa istabu un sagādā viņam rakstu darbus, kas nodrošina nedaudz iztikas, tomēr nespēj neko mainīt Pūpola raksturā. Skolotājs Grīns pret savām privātstundām izturas ar nepatiku un vienaldzību. Tomēr, kad Elza uzsāk flirtu, viņai samērā viegli izdodas pārvirzīt Grīna sakaitētās domas no sevis uz vienu no viņa skolniecēm, pēc tam izmantojot izdevību publiski pārsteigt un atmaskot skolotāja nepiedienīgo rīcību. Savukārt ierēdnis Apse, kurš kļūst par Elzas atriebības centrālo objektu, ir cilvēks, kuru interesē vienīgi paša labklājība. Jau romāna sākumā A. Upīts detalizēti portretējis Apses tīksmināšanos par savu izskatu, kam gan nav nekāda loģiska pamatojuma. Sižeta risinājumā atklāta viņa lejupslīde, un paradoksālā kārtā Apse atdzīvojas vienīgi laikā, kad intensīvi cenšas tuvoties Elzai, kurai tā ir tikai slepenas atriebības spēle. Pēc Apses iznākšanas no cietuma, kad Elza savukārt cenšas labot savu vainu, no Apses ir palikusi vienīgi ārējā čaula, un vīra nežēlība izraisa gan jaundzimušā, gan Elzas bojāeju. Sižeta risinājumā pansijas iemītniekiem pievienojas dzejnieks Līcītis, kurš sākumā atšķiras no pārējiem un cenšas ietekmēt arī Elzas rīcību, tomēr tēlotajā vidē pārmaiņas neienes. Pansijas īpašniece Marianna ir samērā izskatīga atraitne, kura pastāvīgi piemin mirušo vīru, tomēr viņu interesē arī attiecību veidošana ar pansijas iemītniekiem, īpaši Grīnu. Skolotāja vēlāk pavedinātā Lidija ir jauna meitene, kura A. Upīša tēlojumā jau sākotnēji ir visai samaitāta. Ar acīmredzamu nepatiku rakstnieks tēlojis arī Elzas un viņas brāļa Arnolda Pūpola māti, kura ir aizņemta ar savām ciešanām un laiku pavada gulēdama.

Romāna notikumi izkārtoti trīs daļās. Pirmajā no tām visi notikumi ietilpināti vienā pēcpusdienā un vakarā, kad pansijas iemītnieki vispirms bauda Mariannas gatavoto cienastu, kas ir īpaši lepns par godu viņas vīra nāves dienas piemiņai, savukārt pēc tam dodas uz labdarībai domātu koncertu un balli, kurā viņiem vēlāk pievienojas arī Elza. Vīriešu nakts gaitas noslēdzas ar publiskā nama apmeklējumu un grūtu atjēgšanos nākamajā rītā, kas vienu no viņiem, Grunduli, noved līdz pašnāvībai, ko pa daļai izraisa greizsirdības jūtas. Sižetiski izvērstāka ir romāna otrā daļa, kurā dominē divas pakāpes Elzas iecerētajā atriebībā, vispirms vēršoties pret Grīnu, savukārt pēc tam pret Apsi. No atriebes īstenojuma izriet viena no svarīgākajām romāna tēmām, kas iezīmējusies jau iepriekš un aktualizēta romāna trešajā daļā. Tā ir saistīta ar tēlu pašdestrukciju, kas attiecināma uz jau iepriekš atspoguļoto Grunduļa pašnāvību, kā arī Grīna un Apses degradāciju. Romāna noslēguma daļā šāds liktenis piemeklē arī Elzu, kura pēc Apses apcietināšanas neizjūt cerēto gandarījumu, bet tukšuma sajūtu. Līdz tam īstenojusi savus mērķus ar cietu aprēķinu, Elza iekšēji salūst un, citas iespējas nesaskatīdama, maldīgi cenšas iekšējo līdzsvaru atgūt, atjaunojot attiecības ar Apsi. A. Upīša vēstījumā sociālā kritika, kas atklāj sievietes nelīdztiesību sabiedrībā, cieši savijas ar 19. un 20. gs. mijas literatūrā svarīgiem motīviem, kuri ir saistīti ar liktenīgās sievietes tēmu, tā atspoguļojot vīriešu bailes zaudēt noteicošo lomu sabiedrībā.

Romānā “Sieviete” attēlotie notikumi nepārprotami saistīti ar Rīgu, lai gan pilsētas vārds tekstā tieši nav minēts. A. Upīša tēlojums atklāj vidusšķiras, un galvenokārt tās pieticīgākās daļas, tā saukto sīkpilsoņu dzīvi 20. gs. sākumā. Šajās aprindās labi apzinās, kādas vērtības tiek atzītas pieklājīgā sabiedrībā. Romānā rodamas atsauces uz latviešu rakstniekiem, kuru darbi ir vispārējas intereses lokā, piemēram, Rūdolfu Blaumani, Andrievu Niedru, Jāni Poruku, Augustu Saulieti un citiem. Izcelti pasākumi, kuru apmeklējums ir piemērots izglītotiem ļaudīm, piemēram, labdarības sarīkojumi, teātra izrādes. Tomēr dominējošās romānā ir pavisam citādas tēlu intereses, kas atklāj viņu netikumīgo dzīvesveidu un pastāvīgo vēlmi pēc dzimuma instinktu apmierināšanas, tostarp apmeklējot publiskos namus un tiekoties ar vieglas uzvedības sievietēm. Pastāvīgi klātesošs romānā ir alkoholisms. A. Upīts detalizēti tēlojis cilvēku izturēšanos lielāka vai mazāka reibuma stāvoklī, to saistot ar paškontroles un rakstura trūkumu.     

Romāns “Sieviete” vispirms 1910. gadā fragmentāri publicēts periodikā. Pirmā daļa ar nosaukumu “Andreju vakara odiseja” iespiesta laikrakstā “Jaunā Dienas Lapa” no 1. numura līdz 65. numuram, savukārt otrā daļa ar nosaukumu “Naids” – laikrakstā “Dzimtenes Vēstnesis” no 99. numura līdz 114. numuram. Grāmatā romāns izdots 1910. gadā A. Golta apgādā. Atkārtoti izdevumi 1915. gadā, 1949. gadā A. Upīša “Kopotu rakstu” 6. sējumā un 1983. gadā. 2007. gadā romāns “Sieviete” publicēts apgādā “Valters un Rapa”.

“Sieviete” ir viens no tiem A. Upīša darbiem, kam ir būtiska nozīme latviešu prozas veidošanās procesā. Rakstniekam tipiskā reālisma un naturālisma sintēze šajā romānā savienota ar ekspresionisma iezīmēm, detalizēti izsekojot cilvēku psiholoģijai un reizē iezīmējot vispārinātu un deformētu apkārtējās pasaules ainu, kurā spilgti izceltas vien atsevišķas detaļas, kas galvenokārt tvertas konkrēta tēla subjektīvā, nereti sakāpināti vienpusīgā uztverē. Literārais darbs ir svarīgs arī kā to diskusiju sastāvdaļa, kas 20. gs. sākumā tika risinātas saistībā ar sievietes stāvokli sabiedrībā. Netieša polemika ar A. Upīša uzskatiem ietverta Ivandas Kaijas romānā “Iedzimtais grēks” (1913). 

2015. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēts režisores Ināras Sluckas veidotais A. Upīša romāna “Sieviete” dramatizējums ar Ditu Lūriņu Elzas Pūpolas lomā.